5.11.2022. 

Bērnu izrādes lielajā teātrī – tā ir īpaša maģija, kas gan ļauj atgriezties bērnībā, gan aicina kopā ar saviem bērniem palasīt, parunāt, pasapņot. Tāpēc brīdī, kad uzzināju par “Pinokio piedzīvojumu” tapšanu Nacionālajā teātrī Reiņa Suhanova režijā (viņš arī dramatizējuma autors un scenogrāfs), jau laikus sāku par to domāt, plānot un, protams, arī skolēnus “dīdīt” šajā virzienā, vasaras brīvlaikā aicinot izlasīt grāmatu. Biju taisījusies uz pirmizrādi, diemžēl slimošanas grafikam bija savi plāni, juniors neļāva man to prieku, bet arī mazliet “iespēlēta” izrāde ir tikpat kā pirmizrāde...

Protams, kad eju uz teātri nevis kā skatītājs parastais, bet skolotājas lomā, ir krietni vairāk uztraukuma gan par to, lai visi laikus ierastos, jo skolu taupības režīmi ir tik mīklaini, ka sen esmu atmetusi ar roku – labāk lai vecāki ved savus un kaimiņu bērnus, vismaz ar godu un bez liekas burkšķēšanas par naudas šķērdēšanu... Tāpat arī gribas redzēt savus audzēkņus pieklājīgi “iznesamies”, tāpēc visu rudeni skandinu gan par apģērbu un maiņas apaviem, gan par visām citām smalkām niansēm. Un šoreiz izrādes dienā ir tāds prieks un gandarījums, ka visi laicīgi, saposušies, dažiem pat puķes līdzi, tikai tās lielajā zālē jānodod ar “biļešu meiteņu un garderobes puišu kurjerpastu”, un ir tāds priecīgs satraukums un smaids sejā. Tiesa, manējiem pavasarī tapušais teiciens par smaida iesprūšanu sejā izrādes sākumā uz palikšanu ir kļuvis par īstenu top teicienu, kam šobrīd pievienots komentārs, ka tagad viņi zinot, kāpēc skolotāja tik bieži iet uz teātri – lai arī viņai smaids iesprūstu sejā uz palikšanu. 😉

Esam cītīgi sekojuši gan izrādes tapšanas procesam, kas bijis atspoguļots sociālajos tīklos un medijos, gan arī tikpat kā visi pašu Pinokio grāmatu izlasījuši. Esam mēģinājuši izprast, kā darināti visi piederumi; kas varētu būt katrs no teātra mājaslapā bildēs redzamajiem tēliem – tāds diezgan nopietns “mājasdarbs”, gaidot izrādi, ir paveikts. Un šodien varu ar gandarījumu teikt, ka arī "reklamēšana" kolēģu vidū ir bijusi svētīga, jo nu jau četras klases no Ķekavas vidusskolas sākumskolēniem ir baudījušas šo izrādi, un vismaz par vienu zinu, ka to darīs janvārī. Kas sunim asti cels, ja ne pats. 😉 Bet es pati noteikti iešu vēlreiz - lūkot otru Pinokio un gaidīt to īpaši mīļo caunu ainu... Kas tas ir - jālūko pašiem!

Kad vēroju sarunu ar režisoru Reini Suhanovu iekš

https://www.youtube.com/watch?v=EEPJRn4DkNk

kurā viņš saka, ka tas ir mūsu katra piedzīvotais radīšanas brīnums, kad piedzimst bērns, kas sākumā ir nevarīgs un auklējams, līdz izaug tik liels, ka dodas prom no mājām, sirdī tā savādi nokņud – līdz pat asarai, jo šie vārdi ir tik patiesi, un nu jau reizi esmu to piedzīvojusi, un būs jāpiedzīvo vēl divreiz – ar katru no trim saviem auklējumiem... Savukārt viens no abiem Pinokio – Igors Šelegovskis (mēs viņu šodien arī vērojām izrādē) saka, ka tas ir stāsts par ikviena cilvēka pieaugšanu. Bet otra Pinokio – Kārļa Reijera – vārdus par to, ka pašreizējo ekrānu paaudzi spēj aizraut arī tas, kas notiek uz skatuves, šodien izbaudījām pilnībā jau no brīža, kad labi nostādītā balss paziņo par “simtgadu pieredzi, kas māca pilnībā izslēgt mobilo telefonu” un zālē redzamie telefoni uz burvju mājiena pazuda no rokām, līdz pašām izrādes beigām ar visiem aicinājumiem un brīdinājumiem Pinokio un citiem izrādes varoņiem – tā saspēle bija tik patiesa, dzīva un labestīga, ka skudriņas pārskrēja vairākkārt.

Šķiet, ka šai izrādei īpašā pievienotā vērtība ir tieši lelles un viss, ar ko darbojas aktieri – tik daudzveidīgie tēli, kas liek fantazēt līdzi, izprast, ko tad mums grib pasacīt. Par to jo sevišķs paldies leļļu un objektu speciālistam Matīsam Budovskim (kaķis un lapsa bija makten skaisti!) Savukārt aktieru spēlēšanās gan ar visiem piederumiem, gan pašu izpausmes – roku berzēšana, “vēdera burkšķēšana”, cāļa un papagaiļa tēli, un visam pāri – caunas (bučas Mārtiņam Brūverim, tas ir apbrīnojami viegli, rotaļīgi un sirsnīgi, kā viņa klātbūtnē notiek šīs pārvērtības!) Tāpat horeogrāfijas, kas tapušas ar Kristīnes Brīniņas iedvesmu – leļļu kustības Lielajā Leļļu Teātrī, Pinokio sākumā neveiklie, pēc tam dzīvelīgie soļi, vijīgās Meitenes ar Zilajiem Matiem darbošanās – tas viss tik brīnumaini savijās kopā, gan pastāstot, gan arī pašiem fantazējot līdzi. Un komponista Arvīda Saulīša mūzika – tik vienkārša un reizē tik tēlaina, jo katrs pats varam izdomāt, kā tad Pinokio dodas savās gaitās, kas notiek visapkārt. Toties mirklis, kad Pinokio tiek pie savas jaciņas – kostīmu mākslinieces Ilzes Vītoliņas ideja droši vien sakņojas tādā ikvienas šuvējas sapnī, kaut varētu izritināt audumu un pēc brīža jau būtu tērps gatavs – tik pazīstamas sajūtas!

Mirklis pirms starpbrīža, kad Pinokio vairākkārt saka, ka negrib mirt Ugunsrīļa vakariņu dēļ, iedveš tādu nemierīgu pārdomu daudzos no skatītājiem, jo, lai gan zini, ka izrādei nebūtu turpinājuma, ja vakariņas taptu gatavas, jo esi lasījis grāmatu, tik un tā iesēj zināmu aizdomu – vai tikai viss būs labi? Un to prieku, kad, otrajam cēlienam sākoties, Ugunsrīlis aiz laipnības sāk šķaudīt un samierinās ar neizsutinātu jēru vakariņās – ir tomēr taisnība un labestība pasaulē, ir!

Brīži, kad Pinokio vaicā zālē sēdošajiem padomu vai netic viņu teiktajam par briesmām, nepatikšanām – tā siltā sajūta, ka bērni no sirds dzīvo līdzi notiekošajam, un tai pašā laikā atkal ātri nomierinās, jo darbība risinās tālāk – tā laikam ir “īstā teātra” maģija, jo cik bieži gan skolā piedzīvotajās izrādēs, no kurām tikai daļa ir patiesi labas, nav nācies piedzīvot, ka “aizsvilušos” skatītāju auditoriju nevar nomierināt un rezultātā pusi izrādes lāgā nav iespējams noskatīties... Protams, savs pluss droši vien ir skatuves brīnumam, kas te paceļas, te pagriežas, te parādās tāds vai citāds gaismas vai skaņas tēls, taču man šķiet – ja izrāde radīta ar mīlestību un aizrautību, tad tā vienaldzīgu atstās ļoti reto skatītāju, to, kam patiesi “vissvienalga”. Un neapšaubāmi gaismu mākslinieka Oskara Pauliņa spēlēšanās ar gaismām visdažādākajās variācijās, ļaujot skatītājiem izdzīvot visdažādākos diennakts laikus, mežu, mājas, lauku, un burvestīgā kārtā padarot gaismu par bangojošu jūru, kurā Pinokio dodas glābt savu tēti Džepeto, - tāds īpašs siltums un mīļums, kas manā sirdī saaudās kopā ar to, ko mēs kā vecāki ieguldām savos bērnos un pēc tam viņi mūs “glābj” jebšu tura rūpi (“draugi uz mūžu”, kā lellēns teica, tēti apskaujot...). Arī bērniem šai mirklī mutes vaļā – kā gan tā gaisma tik tuvu nolaidusies, kā no saules stariem tapuši jūras viļņi, un kā beigas labas, viss labs!

Arī programmiņai sava īpaša vērtība - gan paša režisora pārdomas, gan uzdevumi un pat iespēja izgatavot pašiem savu Pinokio, paldies par to! Un tiiik feini, ka izrādes beigās aktieriem pievienojas arī pats režisors Reinis Suhanovs, kuru aicina gan ar roku mājieniem, gan uzsvilpo, lai taču nāk šurp, - bērniem tāds piedzīvojums redzēt "dzīvajā" cilvēku, kas ritinājis šo tapšanas brīnumu vispirms savā, pēc tam apkārtējo prātos! ❤ Savukārt man mirkļi, kad, vēl skolēnu vecākus gaidot, uzdrīkstos pāris vārdus no saviem ceturtklasnieku teicieniem  pateikt staltajam Ugunsrīļa kungam Raimondam Celmam, un vēlāk, jau visus skolēnus savās gaitās palaidušai, garām uz velosipēda ripo caunu pavēlnieks Mārtiņš Brūveris, un silti pasmaida par manu "Paldies par izrādi!", uzliek pēdējo punktiņu šodienas piedzīvojumam, sasildot līdz pašiem sirds dziļumiem.

Milllzīgs, sirrrsnīgs PALDIES visai izrādes komandai par šo veikumu! Un gribētos vēlēt katru sezonu vismaz pa vienai bērnu izrādei, lai jauno paaudzi pievērstu saturīgām izklaidēm! Mans jaunākais, lasot par Pinokio vecuvecajā “Sprīdīša bibliotēkas” 6.sējumā, kur arī Dželsomīno un Sīpoliņa gaitas atrodamas, tā arī vaicāja – un kad mēs iesim uz izrādi par Dželsomīno? Es teicu – kad kāds režisors izdomās šādu izrādi izveidot. Savukārt skolēni un vecāki atvadoties staroja un Kristera vaicājums – skolotāj, vai mēs šogad vēl kādu reizi nāksim uz teātri? – bija tik aizkustinošs, ka saprotu – neesmu fanojusi un dīdījusi viņus veltīgi...

P.S. Vienīgi kafejnīcas saldējuma kokteilis varētu būt kādu kripatu lētāks, jo bērnu izrādēs, kā zināms, kādu rituālu našķi gribas visiem, bet piecītis tomēr šķiet par daudz, lai paliek peļņa uz “lielo” skatītāju izrādēm. Savukārt, lasot skatītāju atsauksmes teātra mājaslapā, šķiet dīvaini, ka ir cilvēki, kas  nav spējuši saskatīt prieku izrādē, jo dekorācijas, tērpi un rekvizīti šķituši bezgaumīgi, bezjēdzīgi. Saprotu, ka visi nevar fanot par lielāko daļu redzēto izrāžu, kā to daru es, bet ļoti aizkustināja  skatītājas Ingas viedoklis, ka bērns mājās arī var izgatavot lelli no slotas kāta un ar skoča acīm, - tieši tā, mācāmies ieraudzīt brīnumu, uzburt to paši! Būšu skarba - paskatoties multenes un dažas no bērnu rotaļlietām, nemaz neteikšu, ka tās būtu gaumīgas, labestīgas un pārdomātas, tieši pretēji - ir jābrīnās, kur rodas šādas fantāzijas un vēl cilvēki, kas tās aumaļām pērk un patērē? Toties izrādes veikums, manuprāt, ir ļoti uzteicams, jo to atzīmēja arī manas kompānijas ļaudis - gan skolēni, gan vecāki. 👍