15.10.2021.

Rudens atgūstamo izrāžu maratona krāšņākā, dziļākā, šarmantākā un vienkāršākā izrāde reizē – Edmunda Freiberga iestudētā “Sarkanais un melnais” Nacionālā teātra Aktieru zālē. Kārtējais ilgi gaidītais mirklis, kad, gatavojoties izrādei, izlasīts Stendāla romāns “Sarkanais un melnais”, tam līdzi nāca vēlme izlasīt “Liekulības tirgu” un kaut ko par Kazanovas gaitām – savādi, kā tie lasītie darbi “pievilina” vēl citus, gan cieši saistītus laikmeta un izpausmju ziņā, gan īsti neizprotamu iemeslu dēļ.

Brīnišķīgi Jurates Silakaktiņas tērpi – nu kura sieviete gan vismaz reizi mūžā negribētu uzvilkt tik krāšņo kleitu, kas svārku daļā šūpojas uz stīpas, lai gan, šķiet, ir bezgala neparocīga pārvietojoties, bet varbūt arī nē, jo aktrises kustējās tik viegli un graciozi kā tādi taurenīši. Un aktieru elegantie svārki, vestes – ja paraudzītu ar roku, tur taču vissmalkākie audumi, samta atloki, īsta greznība un elegance! Bauda acīm un dvēselei!

Otra pievienotā vērtība - skaņas, kas reizē tālas un tepat vien, brīžiem teiktais atbalsojas tukšās baznīcas velvēs, zvanu skaņas, bērnu smiekli, čalas, klepošana, putnu balsis un vēja šalkas, kas tik ļoti ieved tajā notikumu pasaulē, ka acu priekšā uzbur vidi, par kuru lasīts romānā, turklāt ne jau vienā vien...

Cik grūti un smagi man lasījās pats Stendāla romāns, tik brīnumaini viegli, sirsnīgi un maigi mani uzrunāja izrāde. Ik reizi, kad uz skatuves sastopos ar Edmunda Freiberga režiju, tajā ir tas patiesais sirdssiltums, arī romantika un dzīves skarbā īstenība, bet parādīta tik eleganti, ka aizrauj no visas sirds – īsteni klasisks vecmeistara rokraksts, man gribētos teikt. Atminoties intervijas, kad skatītas izrādes tapšanas gaitā, jāsaka, ka katrs režisora vārds tiešām liek aizdomāties gan par izrādes laikmetu, gan par to, cik uz skatuves redzamais joprojām aktuāls arī mūsdienu cilvēkam.

Šķiet, šī ir izrāde, kurā ir vismazākais piedzīvotais spēles laukums, jo apaļā arēna Aktieru zāles vidū un skatītāji tai abās pusēs (ir jau piedzīvotas gana daudzas izrādes šai zālē dažādos iekārtojumos) bija tik ļoti intīma vide, kur katra elpa, katra uzacu pacelšana vai pirksta kustība tāpat kā ikviena grimase redzama kā uz delnas. Brīžiem gan šķita, ka tā galvas grozīšana no vienas puses uz otru izskatās mazliet nepiedienīgi, bet ko lai dara, ja varoņi atrodas katrs savā skatuves malā, dialogs tik spraigs, bet gribas redzēt abu sejas izteiksmes līdz vissīkākajām niansēm! Skaidrs, ka nākšu vēl kādu reizi, sēdēšu otrā pusē, lai vērotu mazliet citādi, bet joprojām tikpat niansēti.

Atzīšos, ka šajā izrādē manas vislielākās simpātijas piederēja Voldemāram Šoriņam – tās intonācijas, tās grimases, tās nianses, vēršanās pie skatītājiem ar savu sakāmo – ne jau velti par šo lomu komplektu, ja tā drīkst izteikties, šogad saņemta balva – Kārļa Sebra gredzens. Interesanti, ka intervijā

https://klasika.lsm.lv/lv/raksts/snorbenini/dzive-ka-spele.-aktieris-voldemars-sorins.a149167/

pats Voldemārs Šoriņš, vaicāts par šo darbu, saka tā:

“Teiksim, šajā izrādē de Renālam ir viņa iedomība, vienam mūkam – sirsnība, tas, ka viņš šausmīgi pārdzīvo par to puisi, otrs mūks ir dzīves malts un viņam ir kaut kāds viedoklis, tad vēl marķīzs, kurš ir dzīves izlutināts un viņam vajag kaut kādas izklaides, viņš meklē jaunajā cilvēkā laika pavadīšanu – viņam ir interesanti. Viņu neinteresē viņa būtība! Jo pēc tam, kad izrādās – šis jaunais cilvēks grib precēt viņa meitu, marķīzs ir gatavs to noslaucīt no zemes virsas.”

Un, skatoties izrādi, patiesi nav grūti iztēloties ikvienu no Voldemāra Šoriņa atveidotajiem tēliem, domāju, pat tad, ja romāns nav lasīts, jo izpausmes ir tiešām spilgtas. Protams, tas atkal ir mūsu vecmeistaru šarms un meistarība, kas kaldināta gadu gaitā.

Abas burvīgās dāmas – Evija Krūze Luīzes de Renālas lomā un Madara Reijere Matildes de la Molas tēlā – tik atšķirīgas un tomēr tik tuvas reizē, jo abām vajag uzmanības, romantikas un kaisles kā ikvienai no mums, taču Luīze de Renāla jau kā ģimenes māte ar savu statusu, pieredzi, un tai pretī Matilde de la Mola savā dzirkstošā jaunības sprikstīgumā, dzēlīga, tieša un, šķiet, arī intrigante reizē, kurai apkārt spieto un uzmanību izrāda vesels pulks iznesīgu jaunekļu, kurus tīt ap pirkstu, un tad pēkšņi gadās kāds, kurš vai nu neprot vai negrib būt tāds pats... Interesanti, ka, lasot romānu, uzzinām, ka Luīze de Renāla atšķirībā no Matildes de la Molas nav lasījusi tās daudzās un dažādās grāmatas, bet jaunajai meitenei no šīs lasīšanas ir tapis tāds īsteni romantizēts priekšstats, kas tomēr, šķiet, sagrūst brīdī, kad jaunais sekretārs pieņem aicinājumu ierasties šonakt pulksten divos viņas istabā... Savukārt de Renāla kundzes pārdomas mirklī, kad viņa saprot, ka iemīlējusies jaunajā mājskolotājā, šķiet, varētu būt pazīstamas ikvienai no mums dažādos veidos, jo – "vai tāda ir mīlestība?" Jā, tāda tā patiesi ir, tik daudzveidīga, krāšņa un reizēm arī pazudinoša, neprātā aizraujoša... Jo, ja padomā par to, ka de Renāla kundze gan mīl savus bērnus, gan arī uzskata, ka pie bērna slimības vainojama viņas iemīlēšanās Žiljēnā – vai gan tas nav neprāts, lai arī varbūt balstīts tā laika ticības nostādnēs, jo zināms, ka iemīlēšanās un vēl, esot precētai sievai, ģimenes mātei, taču bija noziegums... Bet kā tu sirdij pavēlēsi?... Tāpat jaunā de la Molas jaunkundze, sastapusies ar savu domu cienīgu pretinieku, sprēgā dusmās un tās ir tik kaislīgas, reizē gan parādot to, ka šī meitene nav radusi, ka kāds domā patstāvīgi vai iebilst viņas viedoklim, un – še tev... Tās sejas izteiksmes abu jauniešu vaibstos – tās nu arī bija ko vērtas, bet diez, vai tādas nav mums katram, kad aizsvilstamies savās jūtās pret sarunas biedru vai tematu?

Jaunais mājskolotājs un sekretārs Žiljēns Sorels Raimonda Celma izpausmēs tik dažāds – reizē lepns un nepiekāpīgs, maigs un apmulsis, kaislīgi mīlošs un ienīstošs, neizpratnē par to, kas tad ir mīlestība, ja tā deg tik kvēli un tai pašā laikā iedveš dusmas un naidu, kā iespējams mīlēt un pēc tam sacīt tik nepatiesus vārdus par mīlēto cilvēku. Saspēle ar Voldemāru Šoriņu brīžos, kad jauneklis vaicā pēc padoma, kad seniors pamāca, kas un kā tagad jādara, - īsts dzirksteļu spiets, kur sastopas jaunības uguns un nezināšana ar vecākās paaudzes viedumu un pieredzi. Saspēle ar dāmām – vēlme patikt un neizpratne par to, cik dažādas mēs, sievietes, mēdzam būt, mainīgas ik brīdi... Pašam savas pārdomas, kas jo īpaši skarbas izrādes noslēgumā, kad jaunais Žiljēns uzrunā tiesas zālē sēdošos – uzmācās pārdomas arī man, vai mēs varam iztēloties, ko vispār jūt un domā cilvēks, kas zina, ka viņa stundas skaitītas, ka apžēlošanas nebūs... Kā ir jaunam cilvēkam šādas pārdomas risināt? Un vai gadiem un dzīves pieredzei tādā brīdī ir nozīme, jo dzīvot taču gribas ikvienam? Bet viena epizode, kas mani sajūsmināja un "nolika uz pauzes" (nē, nu es zinu, ka aktieri var dabūt galvā kilometriem teksta visādos veidos...) - latīņu valodā norunātais gabals, lai apliecinātu de Renāla kundzei savas valodas zināšanas! Tādā tempā un reizē it skaidri, lai ik pa brīdim varētu atpazīt vārdus, kurus zinu (kurš tad kaut ko nezina latīniski?...), elpu neatņemot un acīs skatoties - visu cieņu! Būtu interesanti šo tekstu kādreiz dabūt rokā un pamēģināt nolasīt pašai...

Izrāde patiesi bija baudījums visām maņām, iespēja citādā gaismā (dramatizējuma autori Žaks De Dekērs un Albērs Andrē Lerē) palūkoties uz gana smagnējo pirms tam lasīto tekstu, atgādinot arī to, ka reizēm no ārēji skaistās un greznās dzīves cilvēkā tik un tā paliek tukšuma sajūta, ko mēģina piepildīt greznas ārišķības, balles un saiešanas, bet patiesībā jau mums ikvienam vajadzīgas siltas cilvēciskās attiecības, kuras ir īstenais krāšņums.

Interesanti, ka vakarā pēc izrādes, pārlapojot sociālo tīklu, trāpījās Zentas Mauriņas citātu liste, un pēdējais tajā lasāmais ir šāds:

“Kas mīl, nekad nav viens. Arī tad ne, ja neviena nav viņa tuvumā”.

Cik vienkārši un patiesi, jo apziņa, ka tevi mīl un tev ir, ko mīlēt, silda sirdi un dod spēku arī tad, ja mīļais cilvēks nav cieši līdzās, un šķiet, ka arī skatuves mīlēšana no abām – aktieru un skatītāju – pusēm ir tāds pats spēka avots, jo zāle bija pilna līdz pēdējai vietai un aktieru acu skati izrādes beigās atvadoties arī prieka un mīlestības pilni. Atzīšos, ka man sejas maska šoreiz labi noderēja visu manu grimašu slēpšanai, jo biju tik ļoti iedzīvojusies notiekošajā, ka pati sevi pieķēru gan smaidot un smejot līdzi, gan arī brīžiem paliekot vaļā muti par kādām izpausmēm vai saviebjoties, novaikstoties līdzās uz skatuves notiekošajam. 😉

Paldies visai radošajai komandai par šo brīnumaino piedzīvojumu! Šo tiešām no sirds iesaku izbaudīt! ❤

P.S. pēc pusgada.

Atzīšos, ka sarkani melnās dzirksteles esmu piedzīvojusi trīsreiz, jo ziemā uzdāvāju draudzenei, bet pavasarī - pati sev dzimšanas dienā gājienu uz šo izrādi. Un katrā no reizēm bija kādi mirkļi, kas šķita citādi, bet tāpēc vēl jo vērtīgāki, piemēram, tagad jāpāršķirsta grāmata, varbūt izdodas atrast to sarunu, kuras vārdi draudzenei bija īpašas uzmanības vērti, pilnīgi žēl, ka nebija pie rokas papīra un rakstāmā...  Piedzīvota atšķirīga publika un, iespējams, arī tas bijis par iemeslu citādām sajūtām, zālē esot, tieši tāpat kā atrašanās dažādās zāles vietās, kas ļauj pamanīt citas nianses  tērpos, piederumos un kustībās, un - jo sevišķi aktieru sejas izteiksmēs, kuras gan arī, jādomā, mazliet pamainās atkarībā no sajūtām, kas valda zālē. Un, protams, brīdī, kad sejas maskas atceltas, ir tik labi smiet līdzi Voldemāra Šoriņa šķelmīgajiem skatiem un vārdiem, kas tā vien "uzkurina" publiku (vismaz mani un līdznācējus noteikti!), un no sirds uzsmaidīt visiem aktieriem izrādes beigās! 

P.P.S. rudenī

Ja izrādei rodas jauni papildspēki, jo kādā lomā teiktie vārdi piepildījušies dzīvē, tad skaidrs, ka jādodas skatīties atkal, jo izrādes tapšanas brīnums ir tas, kas aicina atkal no jauna. Tāpēc rudenī esmu klāt pirmajā šīs sezonas sarkanmelnajā izrāde, kura ir arī Ievas Aniņas Matildes de la Molas jaunkundzes pirmizrāde. Gaisā un izpausmēs mazliet jūtams īpašais pirmās reizes satraukums, bet viss izdodas godam, un jāsaka tā, ka atkal atliek vien priecāties par to, ka esmu redzējusi divas dažādas sprikstīgās jaunkundzes, kas autora spalvas radīta gana augstprātīga, iedomīga un tieši tāpat kā visas citas - maiguma, mīlestības un romantikas alkstoša, bet, divu dažādu aktrišu darinātas, ir tik atšķirīgas, cik vien iespējams. Šajā reizē daudz dažādu izpausmju tieši sejā - emocijas sit augstu vilni un  acis gan zibsnī, gan baidās, gan lūdzas un uztraucas, gan dusmojas un skumst, un tas ir tik interesanti - lūkot vienā tēlā dažādus cilvēkus. Šķiet, arī pārējiem izrādes dalībniekiem ticis mazliet no pirmizrādes satraukuma vai varbūt vienkārši vasaras pārtraukuma, bet tas nemazina izrādes burvību, jo ir gan šķelmīgie skati un teicieni, gan sirsnība, laime un prieks, savukārt mirkļi, kad balsis pārvēršas balles zālē vai baznīcas velvēs, šķiet vēl spilgtāki, skaņāki, skanīgāki nekā iepriekš, bet asaras cietuma ainā vaigus mērcē abiem tēliem līdz pat sarkanam degungalam. Bija arī mazais smiekliņš  smagā brīdī, kad jaunais Žiljēns jau cietumā ar ķēdēm ap rokām uzklausa Stendāla teikto, un uz viņu spīd gaisma, bet tajā gaismas mirklī zālē ielido - naktstauriņš, kode vai kāds cits kukainītis  un izlido cauri kā tāda vārga cerībiņa, ka varbūt viss vēl vērsīsies par labu... Bija milzīgs prieks piedzīvot jau ceturto sarkanmelno dzirksteļošanu, kuru ar prieku ieteikšu visiem interesentiem! Tikai viens mazs rūgtums par līdzās sēdošajām jaunkundzēm, no kurām vienai telefons gulēja klēpī bez rokassomiņas un maciņa, un, lai arī bez skaņas, tomēr ik pa brīdim tajā iegaismojās kāda ziņa. Nez kāpēc esmu tik labi audzināta, ka neatļāvos aizrādīt (mājinieki pēc tam strostēja mani, kad sūkstījos par pieredzēto, ka vajadzējis pasniegt roku un pašai pagriezt to telefonu otrādi, ja saimniece neprotas...), laikam citreiz to tomēr darīšu, ja būs tāda vajadzība. Tā gan, katra reize citāda gan no izrādes darinātāju, gan skatītāju puses, - skaisti!

Comments

Priecājos, ja patika un rosinās noskatīties!

Ļoti interesanti bija lasīt! Paldies, Plūmīt!