25.09.2021.

Sen nav būts teātrī pa dienas gaismu, kad gan aizej, gan atnāc no izrādes pa gaišu dienu (vasarā – augustā – piedzīvotās izrādes īsti “neskaitās”, jo tomēr notika vakarā...) Prieks redzēt visnotaļ pilnu zāli, salīdzinot ar citu pirms nedēļas baudītu izrādi, kad tomēr ļaužu bija mazāk – vai šodien tāpēc vairāk, ka sestdiena, brīvdiena, izrāde pieteikta kā komēdija, vēl citi iemesli? Nezinu, bet gribas to allaž pilno zāli...

Ināras Sluckas režisēto Garsona Konina lugu “Dzimusi vakardien” man gribētos saukt par domājamo komēdiju, jo – ir smiekli, jestras izdarības un joki, bet reizē arī daudz vairāk pārdomu par notiekošo nekā, piemēram, “Trīnē” vai “Trīs vīri kūrortā”... Tā kā izrādei sagatavoti divi aktieru sastāvi, zinu, ka pēc laiciņa došos vēlreiz – baudīt otru, “izgaršot” jokus un tērpus atkal no jauna. Jāatzīstas, ka zināmu laiku ekrānā baudītās izrādes mani mazliet “izlaidušas” – brīžiem tā vien gribējās pie rokas papīru un rakstāmo, lai kādu īpaši uzrunājošu frāzi pieskribelētu, piemēram, uz programmiņas aizmugures vāka, tas tikai nozīmē, ka jāsāk trenēt atmiņa, drusku apslinkusi uz prātā paturamiem teicieniem, kas taču ir mana vājība...

Kā lasāms izrādes programmiņā, “tēmas, kas nodarbina šīs komēdijas varoņus, ir nopietnas” un arī aktieru paustās puspajokam, pusnopietnās domas par tēmu – kas ir drosme, un kur paliek nauda? – ir pārdomu vērtas, un gan jau, ka ikviens retāk vai biežāk esam sev uzdevuši šo jautājumu. Un tik patiesi programmiņā lasāmie Aināra Ančevska varoņa žurnālista vārdi: “Nauda ir sasaiste ar reālo pasauli. Jo vairāk naudas, jo mazāk sapratnes par realitāti.”

Interesanti, ka luga tapusi tālajā 1946.gadā, bet tajā skartās tēmas aktuālas arī šobaltdien – nauda, vara, ietekme uz cilvēkiem, vēlme būt slavenam. Šķiet, ka šobrīd vairāk nekā jebkad tas pamanāms visdažādākajos veidos. Tas, cik mēs katrs esam dažādi attieksmē pret apkārtējiem, ko viens no otra sagaidām, kādi ir sabiedrības stereotipi par to, kā kam jāizskatās vai jānotiek – mūžīgās pārdomas.

Cik savādi, bet visos laikos ir bijis svarīgi būt kādā īpašajā sabiedrības elitē, “augstākajā līgā”, un šķiet, ka lielākoties tur svarīgākais ir bijis tieši tavs naudas daudzums nevis prāta spējas, izglītība. Un tieši tāpēc tik sirsnīgi naivi un reizē patiesi šķiet Billijas teiktie vārdi par to, ka senatora kundze nav atzinusies, ka konkrēto grāmatu nav lasījusi – varēja pateikt, nav taču nekāds noziegums, ja cilvēks kaut ko nav izlasījis... – kāpēc jāizliekas? Tai pašā laikā senatora kundzes īsā parādīšanās uz skatuves – mirklis, kas manā prātā iegūla plauktiņā – cik maza nozīme mēdz būt līdzcilvēkam, reizēm tikai kā tādam greznuma piederumam, bet varbūt arī reizēm ir otrādi – maza parādīšanās, bet “groza” lielas lietas?

Bija mirkļi, kas aizkustināja – Billijas dzīvesstāsts, ko viņa uzticēja žurnālistam Paulam, arī stāsts par iespējamo došanos atpakaļ pie tēva un nesazināšanos ilgus gadus, jo tēvam nav paticis cilvēks, ar kuru Billija sagājusi kopā – bagātais uzņēmējs Harijs. Otrā cēliena sākumā skanošā melodija jau pie pirmajām taktīm manā prātā “pārlēca” uz latvisko tekstu un lika atmiņu apcirkņos meklēt autoru un izpildītāju, kā arī acu priekšā parādījās mammas dziesmu klades lappuse, kurā vēl ar tintes pildspalvu apmēram 20.gs.50.gadu beigās ierakstīti šīs dziesmas vārdi... Un patiesi tie ir joprojām, jo lielākā daļa no mums taču vēlētos uzzināt – vai būšu bagāts, vai būšu skaists?... Un vēl nez kāpēc prātā ienāca grāmata “Garkājtētiņš”, kur taču arī stāsts par izglītošanu, tiesa gan, citā kontekstā, un tomēr... Kā gan tas izlasītais un redzētais mēdz saausties kopā! Jā, un stāsts par grāmatu veikala apmeklējumu, kad tiek krautas čupiņā grāmatas, ko vajadzētu izlasīt, un pārdomas par to, cik daudz to grāmatu sanāk un cik ilgi būs jālasa – tik nopietns un komisks reizē, un patiess bezgala... Redzu sevi stāvam grāmatu veikalā un pēc tam mājās domājot, kur to visu nolikt un kad izlasīt, un ar kuru grāmatu sākt 😉

Šajā izrādē mani ļoti uzrunāja tērpi – cik spilgti, saskaņoti (pat kostīms, somiņa un radio vienā tonī!) un tādēļ pamanāmi, manuprāt, tieši ar domu izcelt vienu sievieti vīriešu pulciņā – cik nozīmīga viņa ir ikvienam no šajā notikumā iesaistītajiem – gan kā mīļākā, ar kuras skaistumu padižoties citu priekšā, gan kā “biznesa partnere”, kura tikai paraksta papīrus, bet neko no tiem nejēdz, gan kā cilvēks, kas izglītojams un tātad arī kaut nedaudz uzklausīs savu izglītotāju... Ielūkojoties izrādes bildēs redzams, ka katrai Billijai tērpi ir atšķirīgi, tas gan jauki, centīšos novērtēt arī otrajā gājienā!

Vērojot izrādi, sajutos kā tiekoties ar seniem draugiem – ikviens no aktieriem šķita īsteni tā, kā esmu viņus allaž radusi redzēt – gan Mārtiņš Egliens uz allaž rosīga biznesmeņa viļņa, gan viegli iereibušais un elegantais Egila Melbārža advokāts, gan mazliet stīvais un ieturētais Kaspara Zvīguļa žurnālists, gan izdarīgais un iztapīgais Jāņa Āmaņa kalpotājs, kas noteikti parūpēsies arī par sevi (nevar taču tos augļus un alkoholu laist garām 😋), tāpat solīdais Juris Lisners, kurš tā vien pēc nopietniem valstsvīriem vai ierēdņiem izskatās un augstākās sabiedrības dāma Daiga Gaismiņa. Un mazliet naivā, bet tik koķetā un tomēr gudrā Ingas Misānes - Grasbergas Billija ar savu brīžiem uzmesto lūpu, interesi un reizē šausmām par to, vai iespējams tas, par ko viņai stāsta - ej tu nost! 👍 

Domas, kas šoreiz palika prātā, pat nepierakstītas –

• Man ir divi ūdeļādas kažoki, agrāk bija trušādas;

• Mēs katrs reizēm kļūdāmies;

• Tev ir tiesības iebāzt degunu atpakaļ grāmatā;

• Sišana nelīdz, lai kaut ko iemācītu;

• Kāpēc man jāzina kaut kāds cilvēks? Negribu un nezinu, ja gribēšu – uzzināšu.

Paskatīsimies, kas vēl piepulcēsies šīm domām nākamajā reizē! Tātad turpinājums sekos...