14.10.2023.

            Beidzot sataisīties un apmeklēt izrādi, kura repertuārā jau kopš 2014.gada, turklāt izdarīt to bonusā kādam citam pasākumam, konkrēti 9.pasaules diktātu latviešu valodā – tas ir par mani, kas reizēm mēģina apvienot dažādus gājienus vienā dienā. Un re, ka izdevās! Turklāt komplektā varen piepildītai sestdienai (diktāts + ģimenes pastaiga pa Rīgas motormuzeju) vēl tiku arī pie skaistas fotoizstādes aplūkošanas Nacionālā teātra Jaunās zāles telpās, un, protams, rudenīgās krāsās tērptas Rīgas.

            Izrāde “Jaunā ārsta piezīmes” tātad tapusi jau gana sen – 2014.gadā, tās režisors Jānis Vimba, Mihaila Bulgakova rakstīto dramatizējusi Rasa Bugavičute – Pēce, scenogrāfe un kostīmu māksliniece Kristīne Abika, mūzikas autors Kārlis Kazāks, gaismu māksliniece Lienīte Slišāne, horeogrāfs Kārlis Božs. Mājās pārbraucot, tūlīt parušinājos grāmatplauktā, jo zināju, ka “kaut kas no Bulgakova” mums tur ir, un, protams, atradu tieši to grāmatu, kurā visi šie stāsti ierakstīti (skaidrs, nākamais lasāmais gabals nodrošināts, jāpabeidz tik iesāktais!). Interesanti, ka mūzikas darināšanā iesaistījies vesels pulciņš ļaužu - Rihards Ozols, Linda Evelīna Heiberga (čells), Uģis Krišjānis (klavieres), Anta Enģele (balss), Gundars Grasbergs (kontrabass), un tā mūzika ir riktīgi klātesoša, noskaņu radoša un papildinoša.

            Lasot atsauksmes par redzēto, kā allaž, viedokļi svārstījās pilnā gammā no mīnusa līdz plusam. Šķiet, arī šovakar zālē sēdošie tāpat dalījās divās daļās, turklāt īsti negadījās dzirdēt nevienu sarunu, kā mēdz gadīties, kādā rindā stāvot vai atgriežoties zālē pēc starpbrīža, ļaudis šķita nogrimuši savās pārdomās tikpat kā tādā rudenīgā snaudā. Tiesa, amizantie brīži sasmīdināja lielu daļu, bija arī vietas, kur man spurdziens atkal jātur vaigos, jo citi klusē, bet tas teiktais vārds tik sulīgs un tā izpausme tik amizanta, ka nevar noturēties...

            Jāsaka tā, kā teikuši jau daudzi – dzīvē un pasaulē nekas diži nemainās, visas situācijas kaut kādā veidā atkārtojas, citi ir vien cilvēki, kas tās piedzīvo un laiks, kad tas notiek. Kaut arī Bulgakova darbā stāstīts par 20.gs.apmēram padsmitajiem līdz 20.gadiem, šķiet, daudzas nianses ārsta darbā aktuālas joprojām, lai gan mums ir pieejamas tik daudzas zāles, tehnoloģijas, zinātnes atklājumi, par kuriem tolaik pat sapņot nevarēja. Es nez kāpēc biju iedomājusies, ka stāsts būs par senāku laika posmu, bet ieraugot, ka būs ne tikai petrolejas lampa, bet arī elektrība (operāciju zāles daudzacainā lampa...), mudīgi “pārtinu filmiņu” savā prātā uz mazliet jaunākiem laikiem... Ja sākumā manas domas mazliet piņķerējās, tad izrādes gaitā tas glīti “salikās pa plauktiņiem”, lai starpbrīdī un mājupceļā taptu mazliet pierakstītas pirms pārtapšanas šajā gabaliņā.

            Ikvienā profesijā tu kādu laiku esi jaunais – gan tad, ja esi gados jauns, tikko no studiju sola izkāpis, gan tad, ja esi jaunpienācējs konkrētajā vietā. Jaunā ārsta Igora Šelegovska (izrādes pirmsākumos šo lomu spēlēja Kristaps Ķeselis) tēls tik pievilcīgi puicisks, pateicoties tieši savam vizuālajam tēlam, riktīgs “jauniņais”, kas mazliet izmisīgi metas pie grāmatu plaukta, lai precizētu kādu diagnozes detaļu, bet tai pašā laikā stingri norāda saviem kolēģiem, ko un kā darīs ar sasirgušo. Tiesa, tai mirklī, kad sākās morfija “špricītes”, apskrējās dūša – vai gan ārsts var palīdzēt pats sev, lai cik grāmatu būtu izlasījis un slimnieku izārstējis, lai cik pieejamas atšķirībā no “parastajiem” cilvēkiem viņam būtu visdažādākās zāles, un vai gan ārstam tāpat kā citiem ļaudīm nav savu sirdssāpju un vientulības, kas rodas tiklab no daudzajām darba stundām, kad vienkārši neatliek laika “ārpuskabineta” dzīvei, kā no tā, ka viņš kā jebkurš cits netop saprasts no tuviem un mīļiem ļaudīm. Tādēļ arī mazliet miglā tīta man otrā cēliena epizode ar jaunā ārsta nonākšanu smalki tērptas sabiedrības ballītē – vai tās bija morfija radītas halucinācijas, vai atmiņas par sendienām, vai arī patiesi nokļūšana kādā pasākumā. Taču tik patiesi aizķēra vārdi par dzīvības un nāves attiecībām, pārdomas ar ārsta sajūtām situācijās, kad kaut kas no darītā noiet greizi, un tad apkārtējiem ir viedoklis – gan toreiz, balstīts ticībā Dievam un neticībā ārstiem un zinātnei, gan šodien, balstīts "dīvāna ekspertu" zinātnēs...

            Kā jau mazajā zālē, arī šeit no svara iespēja precīzi novērot aktieru sejas izpausmes – gan “ģībstošās” un pārgurušās acis, gan skatienus, kādus tie viens otram velta konkrētās epizodēs. Nu, tie ģībēji, mulsēji un knapi kājās turošies Igora Šelegovska un Kristiana Kareļina (feldšeris Demjans) personās bija ko vērts! Feldšeris arī tik robusts, savai ārienei atbilstošs, “noliek pie vietas” visus, kas trokšņo, uztraucas, vaid un citādi traucē ārstam strādāt, savukārt ārsta dzimšanas dienā no visas sirds sajauc dzērienu, izmantojot “godīgi uz receptes parakstītu medicīnisko spirtu”, turklāt neies jau niekoties ar maziem traukiem, izmanto stikla “pīli” (ir tāds “daiļš” speciāls aprīkojums slimnīcās, konkrēti puišu cilvēkiem domātā versija...)

             Domāju, ka tāpat kā ikvienā profesijā, arī ārstiem melnā humora, ko saprot vien viņi paši, netrūka jau tajos laikos, un netrūkst arī šodien. Reizēm tā ir nepieciešamība sevi uzturēt tonusā, reizēm stāvēt pāri dzīves negācijām un vienkārši pasmaidīt par notiekošo – kā Ivara Kļavinska “daudzveidis” (jo atveido daudzus tēlus) ballītē, stāstot anekdoti par to, kā Dievs radījis sievieti – vīrieti radot, iztērējis visu materiālu, sievietei nācies sagramstīt visu ko (ak, kaut varētu atcerēties visu tekstu no šīs epizodes!...) – nepastāvību no vēja, pļāpību no žagatas, indi no čūskas un vēl, un vēl... Balta patiesība, zāle smej no sirds tieši tāpat kā aiztur elpu brīdī, kad Ivara radītais tēls noģībst vai lūdz izārstēt viņa meitiņu, kas cietusi – ierauta linu paisīklā, un gara acīm redz viņa trenktus auļojošus zirgus, kad jaunais ārsts jāved uz negadījuma vietu, jo viņa paša sejā šķiet zirgu atspulgus redzam...

              Arī sieviešu tēli ne mazāk kolorīti, ja apdomā, ka bieži vien medicīnā sievieškārtas speciālistēm tas lielais smagums gan kā medmāsām, gan kā vecmātēm, un arī kā cilvēkiem, jo gribas gan labu vārdu, gan rūpi turēt par otru (lai arī tas būtu ārsts...) un sajust par sevi. Vai gan citādi medmāsas Annas (Liene Sebre) vaigā atplauktu tāds mulss smaids, kad jaunais ārsts ar viņu runājas pirmajās dienās? Un vai gan uzplaukušās siltās jūtas pēcāk nenogalētu morfija klātbūtne, par ko viņas sejā lasāms izmisums un dusmas reizē, un tam vēl klāt nožēla – kāpēc iedevu viņam to aptieciņas atslēdziņu? Bet darba mirkļos – tik aukstasinīgi pasniegti prasītie instrumenti, paveiktas visas manipulācijas un vienā mierā uzmazgāta grīda... Tāpat Indras Burkovskas vecmāte ar savu dzīves pieredzi, stāstiem iz prakses un ne mazāk amizanto “izpildīšanos” jaunā ārsta dzimšanas dienā, samierniecisko prātīgo nostāju dažos “karstākos” brīžos – nu reizē īstens “garainis, kas veicina vārīšanos” un “ mieramika”, kuras rokās nodotie pacienti atlabs jau no mierīgā noskaņojuma vien.

Apbrīnoju Sanitas Paulas veikumu – būt gan daudzveidīgai pacientei (ak, tas mirklis, kad “paisīklas meitene” uz kruķiem ielec jaunā ārsta miteklī, lai pateiktos vārdos un ar dāvanu – izšūtu dvieli!...), kura turklāt var elst dažādās “diagnozēs”, un būt arī “spica fifālija” tai – sapnī, vīzijā, atmiņu vērpumā – mirklī, kad runā ar jauno ārstu gan par dzīves jēgu, gan citām norisēm!

              Bija patiess prieks lūkoties gan zināmajā (daudz pieredzēts no ārstu pašu izpausmēm!) un nojaustajā, gan līdz šim neiepazītajā un pārdomāt, kā es pati uzvedos dažādās situācijās. Turklāt tas, ka devīto gadu pēc kārtas izrāde joprojām “iet”, ir labs rādītājs, bet tiem, kam nepatika, iesaku vispirms iepazīties ar anotāciju un atsauksmēm teātra mājaslapā (blakussēdētāju pāris tieši tā arī darīja pirms izrādes, tiesa, dzirdēju, ka par dažiem aktieriem viņi pat nezināja neko...) un tikai tad doties uz teātri, bet darīt to bez liekām ekspektācijām un sacerēšamās, ka nu gaidāms kas sevišķi īpašs - nezinkas. Izrādi tiešām var saukt par komēdiju, tomēr atļaušos piebildi - "domājamā komēdija". Šo skatoties, prātā nāk, lai labāk būtu tā, ka ārsts varētu allaž doties mājās tad, kad pieņemšanas laiks beidzes, un rastu iespēju atjaunot visur arī sevi!