21.09.2024.

            Nu ko, liekam jaunu bildi iekšā – sākam jaunu teātra sezonu! Tiesa gan, sāku ar pērnās sezonas vienu no jaunajiem darbiem, kam pavasarī vienkārši nepietika laika, turklāt mans abonements Nr.5 ir gana ilgi gaidāms, tāpēc septembrī – 5 citas izrādes (tiesa, viena no tām pievienojās plānam pavisam neplānoti, un piederas pie tām, no kurām jāiet atvadīties, jo – pēdējo (priekš manis – ceturto) reizi, bet tas nemazina izrādes burvību un vērtību...). Šai reizē – atkal divdiennieks teātrī.

            Pirmā daļa... Tātad – Anšlava Eglīša luga un romāns “Bezkaunīgie veči” režisora Gata Šmita iestudēts uz Latvijas Nacionālā teātra lielās zāles skatuves jau pavasarī (pirmizrāde 2024.gada 16.maijā), nu pienācis mans laiks lūkoties. Esmu veikusi daļu no “mājasdarba” – izlasījusi lugu, un apmēram pusi no romāna (tas, starp citu, pavisam svaigi izdots apgādā “Jumava” ar visu izrādes plakātu uz vāka, veras lasītājos ar Jura Lisnera šķelmīgo skatienu un aicina doties uz Kaliforniju, kur norisinās darbība...), darbs turpinās...

            Kā zināms no vēstures, tālajā 1990.gadā šo lugu Nacionālajā teātrī iestudējis Mihails Kublinskis, un trīs žiperīgos pensionārus atveidojuši teātra grandi Kārlis Sebris, Alfreds Jaunušāns un Jānis Kubilis, bet Zuzannas lomā bijušas Velta Līne vai Elza Radziņa. Šis arī, šķiet, viens no iemesliem, kāpēc lasītajās recenzijās un atsauksmēs vērojama neizpratne par izrādes rimto ritmu un vēlme salīdzināt ar sendienu izrādi. Es gan te tā mazliet parēķināju par režisoru gadskaitļiem (starpība sanāca 66 gadi, tātad – vesela paaudze, cilvēka mūžs) un kārtējo reizi sapratu, ka nav vajadzības salīdzināt, jo ir pilnīgi citi laiki, cilvēki un situācija, lai gan Anšlava Eglīša rakstītais nav zaudējis ne kripatu no savas vērtības un aktualitātes. Ja toreiz iestudētās izrādes pieteikumā lasām, ka “Mihails Kublinskis iestudē kā teatrālu spēli ar augstu skatuviskās nosacītības līmeni – uz skatuves pludo okeāns (zils, pār skatuvi pārvilkts audums, ko kustina, radot viļņu iespaidu), brauc finierī griezts auto, lokās metru gara zivs utt. Bet stāsts par ģimenes apspiesto senioru Jāni Bertoldu izaug līdz plašākam vispārinājumam par cilvēka eksistences būtību – cilvēks ir un paliek vientuļš un nesaprasts. Tāpēc vientuļajiem jāmeklē kopīga valoda un kopīgas izklaides iespējas.”,

            tad savukārt Gata Šmita veidotā izrāde pieteikumā vaicā:  “Cik alus kausu dienā drīkst izdzert, sasniedzot sešdesmit piecu gadu vecumu? Vai, esot pensijā, pirkt sev modīgas drēbes ir ētiski? Vai jaunas brilles ir greznība?! Cik gadu vecumā vajadzētu pārstāt vadīt automašīnu? Vai trakulīgi izbraucieni pie dabas ir pelnīta atpūta mūža nogalē, vai tomēr vecuma plānprātības izpausme? Asprātīgā dzīves vērotāja, Holivudas filmu žurnālista un neskaitāmu romānu autora Anšlava Eglīša lugā balstītā komēdija uzdos jautājumu – kā būtu, ja kādu dienu Indrāntēvs iznāktu no pirtiņas un sāktu dzīvot tādu dzīvi, par kādu vienmēr sapņojis?”

            Un – reče nu! – katram laikam un laikmetam savas aktualitātes. Mūsdienās, kad apkārt dzirdam, ka 50 gadi esot jaunie 30 (ha, nemaz nav slikti!...), kad tiek piekopts “jaunības kults”, kad vaicāt par gada skaitli skaitās sliktais tonis, tomēr nekur tālu no vientulības vistuvāko cilvēku vidū, no vēlmes būt saprastam, no dažādu paaudžu uzskatu atšķirībām, kur “vecāki ar savām pamācībām līdz kaklam”, no pastāvības meklējumiem tiklab drošās, kā šaubīgās vidēs, neesam tikuši. Joprojām vecāki vēl saviem bērniem labāko, cenšas un būvē māju, lai būtu, kur mitināties visiem kopā, joprojām kāds ģimenē ir “vairāk galva” nekā otrs, joprojām... Un šķiet, ka tikai aiz žoga, kaimiņu mājā, ir labi, tur zāle zaļāka, saule spožāka, bet arī otram cilvēkam ir bijušas savas vilšanās, savas skumjas un sāpes, savi pārpratumi...

            Jā, arī es varu piekrist, ka izrādes gaita šķiet gausa, taču – tas notiek ne jau mūsdienās, kad visi skrienam, mēles izkāruši, pakaļ labklājībai, naudai, mantai un kam tik vēl ne, bet gan 20.gadsimta 70.gados, kad dzīves temps arī visu varošajā un attīstītajā Amerikā (ASV) bija pavisam cits, tāpēc man lēnums pat šķita gluži pieņemams. Galvenais tajā visā – mūsu brīnišķīgie seniori Voldemārs Šoriņš, Juris Lisners un Ivars Puga, kā arī Lāsma Kugrēna, kuru atveidotie tēli tik krāšņi, ka ikviens var gara acīm ieraudzīt kādu sev pazīstamu Zuzannu vai Longinu, Askoldu vai Jāni, uzzīmēt acu priekšā ne mazums zināmu veiksmīgu ģimeņu, kuras tomēr vienā brīdī, izrādās, nemaz nav tik veiksmīgas. Turklāt nav nozīmes, vai tas viss notiek Amerikā vai Latvijā, jo cilvēki ar saviem stiķiem un niķiem visur vienādi.

            Jā, var diskutēt par Jāņa Bertolda, seniora, sarunām ar jaunības mīlestību Agati Krauzi – vai tas vecuma plānprāts, vai  kavēšanās atmiņās, vai vēlme pēc sapratnes, ko režisors mums vēlējies uzburt, taču skaidrs, ka ikviens no mums savureiz mēdz atcerēties jaunības draugus un mīlestības, un neviens jau mēs nezinām, kā būtu, ja būtu... Taču arī cilvēks, ar kuru kopā pavadīts daudz laika, piedzīvoti priecīgi un skumji brīži, ir un paliek vērtība ikviena dzīvē, tāpēc to nevajadzētu noniecināt. Turklāt Lāsmas Kugrēnas Zuzanna gan šķita valdonīga, bet reizē arī izslāpusi pēc atsaucīgas un sirsnīgas uzmanības, ko ģimenes dzīvē, šķiet, nebija saņēmusi, bet Voldemāra Šoriņa džentlmeniskais Longins Laukmanis to viņai veltīja pārpārēm, kaut vizītes iemesls bija pavisam citādi domāts...

            Jā, var vaicāt par to, kāpēc izrādes beigu ainā Jānis Bertolds, seniors, pēkšņi pārtapis pusmūža vīrietī (laikam neuzmanīgi skatījos – vai tiešām?), bet – būsim godīgi, senie jaunīb`s draugi un atmiņas ne vienu vien sirdi padara jaunu tai nozīmē, ka “vecie kauli vairs nečīkst” un dzīve rādās gaišākās krāsās, tad kālab lai viņš netaptu jauneklīgāks? Turklāt – drānas tika nomainītas, brilles nopirktas, un “Indrāntēvs” varēja vākties no “pirtiņas” atpakaļ uz “ērbērģi”. Un ne jau velti pieminēts lieliskais dvēseles nostūru pazinējs Blaumanis – šķiet, precīzākus apzīmējumus par viņējiem grūti atrast. Turklāt, ja izlasām romānu, tad tur diezgan tuvu finālam ir epizode, kad Bertolds, seniors, savā garāžā nakts melnumā pa kluso ņemas pārkrāsot matus, no kā, par laimi, vismaz romānā diez kas daudz  nesanāk, krāsainas paliek vien rokas, bet acīmredzot izrādes režisors šo niansi iestrādājis materiālā un parādījis skatītājiem seniora tēlu ar svaigi krāsotiem matiem...

            Jā, abi “jaunie” jebšu Jānis Bertolds, juniors (Ainārs Ančevskis) un viņa sieva Mairita (Evija Krūze), manuprāt, mazliet atšķirīgi no Anšlava Eglīša aprakstītajiem, taču ar savām “odziņām” tieši savstarpējo attiecību izpausmēs – juniors smagnēji iesēžas atzveltnes krēslā, kur tiklab pavērties televizorā, kā paspriedelēt par notikumiem ģimenē un apkārtnē, savukārt pie tēva uz garāžu dodoties, izskatās gana nomākts, jo šķiet, ka saprot – abu attiecības nav gluži pienācīgas. Toties Mairita ir gan reizē tik ļoti vīramātei pa prātam esošā vedekla, ar kuru gan viss saskan, bet kura tomēr par daudz tērējas (zeķubikses un kino apmeklējumi nedod nekādu “pienesumu” ģimenes budžetā, tāpat kā teātra apmeklēšana...), gan arī jūtas savā ziņā nepamanīta no vīra puses un labprāt uzkurina greizsirdību, vēstot par “Daugavas Vanagu” ballē piedzīvoto interesanto vakaru tieši vīramātes nopeltā Longina Laukmaņa sabiedrībā. Un meitas Blāzmas viedoklis par mātes ģērbšanās stilu – dienišķā paaudžu nesapratne, bet šoreiz gauži vietā! Toties brīdis, kad Mairita ar vīru dodas uz kino, uzvilnīja siltu prieku par atpakaļceļu vienam pie otra...

            Jā, pavisam jaunākā paaudze – Bertoldu meita Blāzma (Elizabete Lielmane) un Laukmaņa “tas brāļadēls” Indulis (Kaspars Aniņš)  – gan ar sava laikmeta aktuālo iezīmi – hipijiem, protestiem pret “vecās sabiedrības” noteikumiem un norisēm pasaulē, gan “nezāles” lietošanu un brīvajiem uzskatiem par “grupu laulību” – īsteni kolorīts pārītis, kam tā vien prasās kādus jauneklīgus nedarbus padarīt. Atceros Elizabeti Valtera Sīļa izrādē “Komūna”, kur viņu redzēju, šķiet, pirmoreiz – tas tik ļoti spilgti iespiedies atmiņā, tāds jaunības maksimālisms, vēlme pārbaudīt robežas un reizē sajusties drošībā, tā arī šajā lomā stila izpausmes līdzīgas, tieši viņai raksturīgas. Savukārt pēc izrādes piedzīvoju amizantu mirkli, kad divas dāmas neparko nevarēja atpazīt Induļa lomas atveidotāju Kasparu Aniņu un bija varen pārsteigtas, kad vērsās pie manis, par atbildi – to nu neesot varējušas iedomāties... Cik ļoti vizuālais tēls maina un paslēpj cilvēku! Skatuves brīnums, kā gan citādi!

            Jā, un pārsteigums – Džordžs Stīls sulaiņa un narkodīlera lomās, cik interesanti, ka mūsdienās nav jāizlīdzas ar grima palīdzību, bet iespējams atrast cilvēkus, kurus iesaistīt šādās, it kā ļoti specifiskās, lomās. Tikai mazi mirklīši, uzplaiksnījumi, bet tik iederīgi, kā jau autors tos paredzējis savā stāstā.

            Tiem, kuri gaida no “Bezkaunīgā veča” spraigu darbību, varu vien teikt – ja esat ar mieru ļauties “palēninātai filmai”, kas raksturo aizgājušā gadsimta ikdienas ritmu, ejiet un lūkojiet, bet, ja neesat ar mieru, tad nevajag – var sanākt vilšanās. Aktierspēle ir koša, kā jau allaž, kad mūsu feinie seniori sastopas ar zaļo jaunību, un arī Anšlava Eglīša radītie teksti dos krietnu sprigana prieka devu, man tikai ļoti pietrūka to vārdu, ko Zuzanna saka epizodē, kad seniors pēc copes pārrodas mājās ar haizivi: “Nes to briesmoni laukā. Aste pieslauka paklāju.” – lasot lugu un arī romānu, tā sasmējos, ka jau baidījos, ko darīšu, kad šis tiks teikts no skatuves, tak nekā – ka tik režisors pats nav makten apsmējies un nobijies par publikas reakciju, tamdēļ atstājis šo frāzi ārpus teksta... Arī Bertas Vilipsones darinātie tērpi un īpaši amizantais dīvāna pārklājs, kuru pirms apsēšanās ar aizdomām aplūko Zuzanna, manuprāt, ir spilgti konkrētā laikmeta raksturotāji, tāpat kā scenogrāfa Mārtiņa Vilkārša sarūpētā aktīvi kustošā skatuve, kas gan griežas uz riņķi tāpat kā mūsu dzīve – no viena notikuma pie cita, gan arī paceļas un nolaižas tāpat kā mūsu sajūtas, piedzīvojot visdažādākos mirkļus. Viss tik vienkāršs un elegants reizē, ka nemaz neprasās kaut ko vairāk, citādāk vai vēl nezkā. Muzikālo noformējumu darinājis tagadējais Nacionālā teātra muzikālās daļas vadītājs Aleksandrs Tomass Matjusons (jāatzīstas, ka ar šo personību man vēl jāiepazīstas vismaz virtuāli, jo neesmu izpētījusi neko no viņa veikuma, tik vien kā izrādēs klausījusies...). Ar gaismām, kā ierasts, spēlējas Oskars Pauliņš, bet ar video – Toms Zeļģis, tāpēc arī noskaņa man šķiet rāmi maiga, iedvesmojoša, savā ziņā arī nomierinoša – sak, nebūs te nekādu pārpasaulīgu kalambūru, vien mierīgs stāsts par gandrīz katru no mums savā ziņā...

            Jā, ja nu kādam labpatīk, var jau arī kritizēt par garlaicīgu, kā nākas lasīt teātra mājaslapā publicētajās atsauksmēs (man gan mazliet “garlaicīgi” šķiet tas, ka kopš pavasara, kad izrāde tapa un vairākkārt tika nospēlēta, nevienas atsauksmes tā arī nebija – paši “gar-laicīgi”, ka tiešām neviena laba vārda nav, ko pasacīt?...), bet var arī mēģināt saskatīt pazīstamas nianses iz savas dzīves uz skatuves notiekošajā vai vismaz izlasīt Anšlava Eglīša romānu, un ne jau tikai šo vien. Uz satikšanos lappusēs un uz skatuves!

Double-click here to add your own text.