11.05.2024.

            Droši vien katram lasītājam ir savi autori, kuru daiļradei tiek sekots līdzi vairāk nekā citu darbiem. Kādu piesaista rakstīšanas stils, kādu – tēli, kas veido sava veida seriālu, vēl cits ir konkrēta žanra fans vai pazīst pašu rakstnieku... Cik cilvēku, tik variantu, un arī es neesmu izņēmums, jo romantiskā literatūra ir viens no maniem iecienītajiem lauciņiem, turklāt piederu arī pie latviešu autoru faniem – lokālpatriotisms, tā teikt. Interesanti, ka šodien tieši pamanīju Instagram vidē Jāņa Rozes grāmatnīcas ierakstu ar runča Rūda rosinājumu lasīt latviešu autorus, atļaušos nocitēt fragmentu:    

“(..) Latvijas kopība balstās saknēs, valodā, kultūrā, mūsu skaistajā zemē, kurai taureņa forma. Ļausim taurenim lidot plašajā pasaulē, vienlaikus to cieši sargājot, un būtisks veids, kā to darīt, ir lasot grāmatas latviešu valodā. (..)”

Man cita starpā ir būtiski arī tas, lai grāmata būtu uzrakstīta (vai iztulkota) labā, labskanīgā valodā, un atšķirībā no dzirdētā (citu lasītāju viedokļi...) mani nebaida ne vecvārdi, ne salīdzinājumi, ne tēlaini izteicieni, jo arī pati tieku daudzināta par tēlainas valodas meistari savu kolēģu un audzēkņu vidū. Neliegšos, vismaz daļu no šiem teicieniem esmu aizguvusi tieši grāmatās, citi ir man zināmu cilvēku radīti (piemēram, “izlaidies kā saldējums uz radiatoriem” ir manas burvīgās deju skolotājas Ilzes Mažānes teiciens, kuru esmu piesavinājusies tiktāl, ka pat audzēkņi to zina, turklāt tas tiek izmantots arī mācību stundās, kad runājam par frazeoloģismiem jeb tēlainiem izteicieniem).

            Un tieši tādēļ man ļoti patīk Gunitas Lagzdiņas grāmatas gan ar visu bagātīgo tēlu galeriju, kas tajās allaž iekšā, gan krāšņo valodu, ko lasīt ir bauda acīm un prātam, turklāt bonusā nāk visdažādākās emocijas, skaļus smieklus un sirsnīgas asaras ieskaitot. Jāatzīstas, ka kopš zināma laika esmu ar Gunitu pazīstama personīgi, un tas ir manas “blēņu lapas” un viņas romāna “Lāde vaļā” kopīgs nopelns. Jā, jā, Gunitiņ, tieši šodien apdomāju, kad mēs satikāmies, un ieskatījos, ka Tavs komentārs par “Lādi” datēts ar 2021.gada 6.jūliju, tātad vasarā būs trīs gadi riņķī! Pa šo laiku ir tapis arī “Pareizs laiks” un nu man uz galda pie datora guļ Tava “Gunita”, lai taptu kārtējās pārdomas par izlasīto.

            Sanāca pagarš un privāts ievads, taču nevarēju bez tā iztikt. Interesanti, ka arī “Gunitas” grāmatā (apgāds “Zvaigzne ABC”, vāka dizaina autore Natālija Kugajevska, grāmatas noformējumā izmantota Gunitas Lagzdiņas #soulart glezna “Piedošana”) šoreiz ir riktīgi garš priekšvārds, kurš stāsta par romāna tapšanas gaitu un grūtībām, kā arī sirsnīgs pēcvārds ar daudziem mīļiem paldiesiem, tai skaitā Gunitas grāmatu lasītājiem un arī nelasītājiem, jo – katram savs! Kamēr gaidīju savu satikšanos ar grāmatu un pašu autori grāmatas atvēršanas svētkos, paspēju izlasīt arī pa kādai atsauksmei, kas tapušas publicētas soctīklos, un varu tikai piekrist par to “katram savs”, jo gadījās arī tādas atsauksmes, kurās lasītāji teicās nesaprotam vai nu valodu, kas bagātīga, vai pašu romāna galveno varoni un viņas izgājienus, - nu skaidrs, ka visiem viss nevar patikt vienlīdz labi!

            Bez lišķēšanas un citām izdarībām varu teikt, ka arī šis Gunitas darbs mani “ievilka” un apbūra jau no pirmajām lappusēm. Tā kā biju klāt grāmatas atvēršanas svētkos, tad dzirdēju arī gana daudz gan par tapšanu, gan par tēliem, un tādēļ lasīšanas gaitā dažas lietas “saslēdzās” ar dzirdēto, piemēram, kolorītais Dzidriņas tēls un viņas būšana Gunitas dzīvē pavisam īsu mirkli, vai sastapšanās ar mākslinieci Andu un “soulart” gleznošanas tehnikas apgūšana. Jā, šajā reizē dažbrīd pašķīru grāmatas lappuses uz priekšu, lai “pašpikotu”, kas sagaida aiz nākamā pagrieziena, kas nav man ļoti raksturīgi. Vai es dusmojos uz galveno varoni, kā biju lasījusi kādā no atsauksmēm? Nepavisam ne, es viņas izjūtas ļoti labi sapratu, jo zinu gan to, cik spēcīga var būt pirmā mīlestība, cik ļoti tuvs var šķist pavisam svešs cilvēks, ja ir blakus tev kādā īpašā brīdī, kad jo sevišķi vajadzīgs mierinājums un sapratne, tāpat arī to, neapstrīdamo, par vecas mīlestības nerūsēšanu un prāta celtiem žogiem, kam jūtas kāpj pāri. Pazīstu arī to zibens spērienu, kam vārds ir “mīlestība no pirmā acu skata” un siltu un sargājošu  sajūtu it kā lielā brāļa azotē, jo vīrietis un sieviete tomēr var būt arī draugi. Tāpēc man patiesi tuvs ir maziem, baltiem burtiņiem uz vāka rakstītais “Tāda ir dzīve. Spēle ar noteikumiem, kurus īsti nezinām.”

            Ir brīnišķīgi, ja ir tāda draudzene kā Gunitai Daiva, pie kuras savas emocionālās bedres izsmelt un aizlāpīt, lai arī reizēm nākas uzklausīt rājienus un padomus, kas, labi domāti, tomēr nav īstenojami, jo sirds ar prātu nespēj vienoties. Ir skaisti, ja pietiek spēka atcerēties labo, kas bijis, jo “ne jau viss ir tikai melns un slikts”, kā dziesmā par maijpuķītēm dziedāja Freimanīc. Ir labi, ja nejaušība kaut uz brīdi mūs saved kopā ar kādu cilvēku, kas ar savu dzīvesstāstu, viedumu, līdzās būšanu aizpilda kādu “robu” mūsos – vai zināšanās, sapratnē par pasauli un sevi tajā, vai vienkārši ar dzīvesstāstu, kuru uzklausot saproti, ka tavs “velns nav tik melns, kā to mālē”... Ir iedvesmojoši, ka latviešu valoda ir tik bagāta ar izloksnēm, vecvārdiem un apvidvārdiem, kurus joprojām turam godā un iepazīstinām ar tiem arī citus! Nepiekritīšu tiem “vieglās valodas” kārotājiem (varbūt man vienkārši ir nepareizs, stereotipisks priekšstats par šo jēdzienu?...), kuri uzskata, ka tas ir senili un nez-kā-tur-vēl – rakstīt ar šādiem izteicieniem! Tai pašā laikā nemanu, ka viņi iebilstu pret visnotaļ rupjiem izteicieniem vai nesakarīgiem savārstījumiem, kas tiek iekļauti “Gada nevārdu” sarakstos. Bija vairākas lappuses, kurās smēju no sirds un fotografēju teksta rindas, lai sūtītu tās draudzenei, piemēram, Dzidriņas darinātās desmaizes prototips ir kādas mūsu kolēģes pilnīgs “copy – paste”, savukārt rindiņas par to, kādam labāk būt – maigam un pūkainam vai asam un šerpam – vienkārši “nocēla jumtu”!

            Gunita Lagzdiņa savā romānā rāda daudzveidīgus cilvēku raksturus ar visām stiprām un vājām pusēm, ar dažādām niansēm, kuru ietekmes meklējamas mūsu ikdienā un sadzīvē. Piemēram, Pēteris, kurš policists, sava darba stresu izjūt pat miegā, par ko neirologi vai miega speciālisti noteikti izteiktos diagnostiski. Savukārt Pētera mātes izpausmes, dēlu audzinot un arī pieaugušā vecumā, iespējams, ir lauciņš, kurā psihologi un ģimenes attiecību pētnieki varētu rast skaidrojumu tam, kāpēc notika tā, kā notika. Un Jurģa māsa, kura pati precējusies jau trešoreiz, bet kurai tai pašā laikā ir viedoklis par tikumību brāļa attiecībās... Tāpat viņas augstība Nejaušība, kas gan saved kopā, gan izšķir, gan liek satikties visneiedomājamākajās vietās un notikumos ir tā, kas – nav taču zināms, uz labu vai ļaunu – izdara tā, kā izdara nevis “kā būtu, ja būtu”. Un vai gan katrs no mums savureiz nav vēlējies uzzināt šo “kā būtu...”, jo zinātkāre un ziņkārība ir cilvēka dabā.

            Tāpēc arī es saku paldies jaušību vai nejaušību virknei, kas savedusi mani kopā ar Gunitu, to, kas Lagzdiņa, lai iepazītos ar Gunitu, to, kas Pērle, un papildinātu gan savu bagātīgo izlasītās literatūras sarakstu, gan piepildītu savu sirdi un prātu ar dažādām valodas pērlēm no mūsu neizsmeļami vērtīgajiem valodas apcirkņiem un pārdomām par to, kā dzīvē notiek, un cik daudzas no rakstītajām sajūtām man ir pazīstamas vai nav! Palieku pie Gunitas moto – sapņot, mīlēt, lidot!