31.10.2024.

            Ja izrāde tapusi pavasarī, bet man aizņemtajā skrējienā nav bijis laika to redzēt, bet kādā brīdī tiek izsludināta lieliska atlaide Skatītāja kartes īpašniekiem jeb tā sauktais mēneša piedāvājums, tad to taču nedrīkst laist garām! Un tā nu dienā, kad pa Rīgu klīst visāda izmēra mošķīši (jo ir Helovīns jeb Visu Svēto nakts), un arī mani mājinieki ziņo, ka pusastoņos došoties apgaitā pa ciematu, es savukārt pavisam nopietnā noskaņā ierodos Nacionālajā teātrī izbaudīt Henrika Ibsena lugas “Heda Gablere” iestudējumu Edmunda Freiberga režijā “Heda Gablere. Atgriešanās”.

            Kā jau to bieži mēdzu darīt, arī šoreiz speciāli neesmu lasījusi recenzijas, vien tik, cik rodamas skatītāju atsauksmes teātra mājaslapā. Taču tagad, kad rakstu un papildinu savas pēcizrādes pārdomas, kuras piefiksēju telefonā mājupceļā (daļa jau nokļuvusi Instagram ierakstā), speciāli ieskatījos “oficiālos dokumentos” jebšu profesionāļu viedokļos. Un savādi – divi lasītie viedokļi absolūti nesaskanēja ar manu redzējumu nekādā vīzē (lai arī neesmu nekāds “ibsenologs”, tātad – pētnieks, pazinējs...), savukārt pēc tam noklausījos raidījuma “Kultūras Rondo” ierakstu, kas tapis nākamajā rītā pēc pirmizrādes (tātad – martā), kur raidījuma vadītāja sarunājas ar režisoru Edmundu Freibergu un Hedas lomas atveidotāju Madaru Zviedri, un – viss “salikās”, akurāt piekritu sarunas dalībnieku redzējumam, jo tieši tā es arī biju redzējusi un jutusies, izrādi skatoties. Ja interesē, no sirds iesaku noklausīties (un vēl brīnišķīgā, rāmā Meistara režisora balss!)

            Lēna, rimta kā visas Ibsena lugas, ko esmu lasījusi. Smalki iztamborēta bez liekiem kruzuļiem kā visas Edmunda Freiberga izrādes, ko esmu baudījusi. Tik dzīvu scenogrāfiju (Aigara Ozoliņa veikums, Toma Zeļģa video), ka šķiet – tiešām veries pa logu, aiz kura vējā šūpojas koku zari un šalc lietus straumes. Līdzīgu klātbūtnes sajūtu piedzīvoju pirms vairākiem gadiem, arī Edmunda Freiberga  un Aigara Ozoliņa kopīgi veidotajā izrādē “Cīrulīši”, tas ir tik brīnišķīgi, jo sajūties pa īstam iekšā notiekošajā.

            Niansēti tērpi (kostīmu un grima māksliniece Anna Heinrihsone), kas stāsta savu stāstu par to valkātājiem, viņu raksturiem un likteņiem. Ja reiz Heda ir savā ziņā liktenīga sieviete tiklab vīriešiem, kā pati sev, tad koša – sarkana, burvīgā kleitā un žaketē (ak, tās piedurknes!...), un zeķzābakos (tā tos sauc, vai ne?...). Un, ja reiz zinātnieks, tad “mazliet sausiņš”, tiesa gan, stipri omulīgs, turklāt, mājās atbraucot, stāstīju vīram par kādu mums abiem zināmu cilvēku, kam šis tēls komplektā ar brillēm, matu griezumu un ūsām tik ļoti atbilda, ka vienubrīd tiešām šķitu konkrēto cilvēku uz skatuves redzam... Bet, ja nu “liktenīgais” vīrietis, tad ar savu stilu – viegli nevērīgs, “mākslinieka tips”, tāds pa vidam starp “zvejnieka dēlu” un dendiju Kārli Padegu...

           Sirsnīgas, aizkustinošas un mazliet uz nerviem krītošas rūpes par radiniekiem – Lāsmas Kugrēnas tante Julle, skarbs vēsums un līdzās esošs naids, ko aizšķīlis vai nu nepieredzētu zaudējumu trūkums, vai – tieši otrādi – pārāk daudz atļaušanu piedzīvojis cilvēks – Madaras Zviedres Heda Gablere. Vēlme būt līdzās un glābt no pazudināšanas, jo sirdī mīt ticība tam, ka ikviens cilvēks pelnījis iespēju, turklāt arī pašas piedzīvotām sāpēm un tukšuma sajūtai gribas piepildītai un gandarītai tapt – Daigas Kažociņas Tea Elvstēde. (Starp citu, kāda mūsu radiniece ir Tea vārdā, un pavasarī, kad izrāde nāca klajā, lasīju tēlu vārdus un bildu vīram, ka varbūt tantes vārds no šīs lugas? Vēlāk izrādījās, ka tā ir patiesība – vecvecvecāki meitai vārdu ielikuši tieši pēc šī Ibsena darba.) Smalks un auksts aprēķins, izpalīdzot ar īpašuma iegādes lietām, bet paturot prātā kādus senus piedzīvojumus un cerību, ka šī sieviete nespēs pretoties, iespējams, tāpat kā citas – Ivara Pugas asesors Braks... Zinātnieka meklētāja gars un varbūtējā neprasme saprasties ar citiem, atpazīt viņu nodomus un redzēt cauri aprēķina plīvuram – Ģirta Liuzinika Jergens Tesmanis. Radoša cilvēka gars, kas meklē pēc sapratnes un atbalsta, bet nespēj turēties pretī kārdinājumiem un tīšiem kārdinātājiem – Ivara Kļavinska Eilerts Lēvborgs. Tiesa, tieši pirms izrādes, saņemot atgādinājuma e-pastu, pamanīju, ka Elerts Lēvborgs iespējams tiklab Jēkabs Reinis kā Ivars Kļavinskis (viņu arī šovakar sastapu uz skatuves), kas nozīmē, ka varētu doties vēlreiz, jo gribētos satikt arī Jēkabu Reini.

          Lai arī smaga tēma, stāsts izstāstīts ar vieglumu, ļaujot atkal sastapt aktierus, kuri kādu laiku bijuši sastopami ārpus NT. Līdz ar to saprotams arī izrādes nosaukuma papildinājums ar vārdu “atgriešanās”, par ko lasāms arī pavasarī, ap pirmizrādes laiku, rakstītajās ziņās un recenzijās, un par ko runā arī “Kultūras Rondo” dalībnieki. Savu artavu sniedz arī Aleksandra Tomasa Matjussona muzikālais noformējums (tas klausāms arī raidījuma izskaņā), tāda savā ziņā norvēģiska noskaņa un reizē arī norāde uz izrādes tēlu nebūt ne vieglajām un viennozīmīgajām attiecībām un sajūtām.  Jā, kāpēc gan ne – mums katram var gadīties situācija, kad esam sevi izsmēluši un vajag paiet malā no tik ierastā un zināmā, paskatīties, kas ir tur – “aiz horizonta”, un tad vai nu doties vēl tālākos apvāršņos, vai atgriezties tepat – jau zināmajā, pierastajā un pazīstamajā vidē jebšu mājās, kā to darīja Sprīdītis...

          Un pārfrāzējot reiz teātra kritiķes Silvijas Radzobes teikto par līdzpilsoņiem, tautas medicīnas piekritējiem, kas taču varētu neēst ķiplokus pirms došanās uz teātri, es teiktu, ka smaržu cienītāji varētu taupīgāk apieties ar saviem iecienītākajiem parfīmiem, jo pilnīgi iespējams, ka daļai līdzcilvēku skatītāju zālē klepus uznāk no stipri jūtamiem aromiem tāpat kā no skatuves dūmiem, kas gan ietilpst brīdinājumā pie izrādes apraksta. Mēs ar draudzeni reiz spriedām, ka klepus brīžiem darbojas tieši tāpat kā žāvas – uznāk tad, kad līdzās kāds žāvājas, un citkārt atkal – atliek vien nodomāt, ka šoreiz nu gan es neklepošu, esmu tak vesels, kā atkal klepus klāt kā saukts...Tā ir ar tām lipīgām padarīšanām.

           Savukārt par “lipīgo padarīšanu” – teātra iešanu – varu teikt tikai vienu – labi, ka man tāda ir, un ir iespēja vērot brīnišķīgus, lēni plūstošus, skaidrus un nesajauktus, nepārprotamus iestudējumus, kas sniedz baudu acīm un iedarbina vieglu prāta trenažieri. Tas nenozīmē, ka nevajag arī smagnējākus attiecību mežģus, bet reizēm šķiet, ka tā sarežģītā jau tā apkārt tik daudz, ka gribas paiet malā un ļauties tādām mierīgām norisēm kā šajā izrādē. Paldies par to!

Double-click here to add your own text.