21.06.2023.

            Atvaļinājums tikko sācies, ir pavisam brīvs rīts, jo mazajam bērnam vēl pēdējās “darbdienas” dārziņā, turklāt ar svētku svinēšanu, ko nevar laist garām, bet vidējais pats jau sataisījies uz autoskolas braukšanas nodarbību, tāpēc atļaujos laiski iekārtoties jaunajā dārza mēbelē un baudīt saulīti rīta agrumā (kurš atvaļinājuma laikā ir nomodā jau septiņos? Es, ja daļa saimes jāpalaiž savās gaitās!...). Grāmatu iesāku lasīt jūnija sākumā, pa ceļam uz pēdējo šīs teātra sezonas jaunā darba raudzīšanu, tad bija aizņemtas dienas un vakari, un tagad beidzot! Pēc izlasīšanas ierakstu savā kladītē un pašai jānoskurinās neērtībā – pa šo gadu tikai septītā izlasītā grāmata un ceturtais ieraksts blēņu lapā, āpāc! Slinkuma kalngals! Patiesībā jau nav tik traki, ja ņem vērā, ka bijis gana daudz teātra gājienu un čaklu roku darbu, lielākus un mazākus maučus noadot (par to var pārliecināties citās blēņu lapas nodaļās...), turklāt vasarā teātriem brīvdienas, tad nu man būs atkal lasāmdienas!

            Tātad – pirmā atvaļinājuma grāmata – no romantiskā gala (akurāt priekš manis, kam romantika laikam ir vistuvākais žanrs...) – Ilzes Upītes “Sirdis puspievērtas”, izdevis apgāds “Zvaigzne ABC”, vāka dizainu ar sarkaniem toņiem veidojusi Natālija Kugajevska.

            Kā mēdz teikt, vislielākais scenāriju un stāstu meistars ir pati dzīve, un gan jau, ka rakstniekiem un rakstītājiem kāds gariņš allaž tuvāk vai tālāk ganās un piedāvā notikumus, idejas, mirkļus, kas vēlāk pārtop stāstos. Par autori Ilzi Upīti uz grāmatas aizmugurējā vāka lasāms, ka viņa “studējusi sabiedriskās attiecības un kultūras uzņēmējdarbību. Daudzus gadus aktīvi darbojusies žurnālistikā, bet patlaban pievērsusies romānu rakstīšanai un strādā ar veselības aprūpi saistītā jomā. Brīvajos brīžos patīk lasīt grāmatas. (..) Ļoti mīl dzīvniekus, īpaša vieta sirdī atvēlēta suņiem un zirgiem”. Man šķiet, ka tad, ja turam acis, sirdis un ausis modras, ikvienā profesijā, bet jo sevišķi tajās minētajās Ilzes Upītes darbības jomās, ir milzīga iespēja pamanīt visdažādāko stāstu pavedienus un savirpināt tos burtos un teikumos. Tā arī šajā romānā – mazliet intrigu, mazliet dzīves pieredzes, mazliet sirdi kutinošu epizožu, kad domā – kaut tikai viss beigtos labi, mazliet joku un arī mazliet paredzamības, kad šķiet – varētu būt tā, un tā patiesi turpinājuma lappusē arī ir. Laba, vienkārša valoda, grāmata izlasās veikli, jo grūti nolikt malā, gribas zināt, kas notiks aiz nākamās nodaļas numuriņa. Kā jau vairākās šobrīd tapušajās grāmatās, arī šajā sava vieta atvēlēta nesen pasauli pārņēmušajam pandēmijas laikam un ar to saistītajiem ierobežojumiem un citām norisēm, tāpat mūsdienās aktuālais ceļošanas un citā valstī dzīvošanas un strādāšanas stāsts, kas savijas ar romantisku attiecību dzīpariem, kuriem diemžēl lemts arī samezgloties (laikam taisnība vecajam zēnam Blaumanim, kad viņš savu radīto tēlu mutēs bija licis vārdus par dzīvi kā cimdu, kas adot sarežģās...). Arī draudzīgas cilvēku attiecības – Sonoras un viņas draudzeņu Enijas un Karlīnas kopā būšanas prieks, atbalsts vienotrai un dažādie dzīves līkloči – ir viens no grāmatā ievelkošajiem pavedieniem. Un, protams, kā tad bez kādas nešķīstas norises, kas sākas tik nevainīgi, ar labas sirds vēlmi palīdzēt, bet beidzas ar četru  cilvēku šķiršanos, turklāt vienā mirklī jau sāka šķist, ka kaut kas īsti tīrs tur nebūs... Un nebija ar`! Autore pieskaras arī tādai visnotaļ jūtīgai tēmai kā bērna adopcija, par ko pāris izlemj situācijā, kad izmēģināts viss un arī noskaidrots viss, kā arī spējai piedot viens otram un gājienam pie pāru terapeita, lai atrisinātu savas dzīves līkločus, kas sametušies mezglā pavisam negaidot. Jā, un tā atziņa, ka katram skapī savi skeletiņi, bet cik gatavi esam tos atklāt otram, pat īpaši tuvam, cilvēkam, un cik tas ir viegli vai grūti, kā uz to skatīsies tas otrs – šī laikam ir atziņa, kas ļoti daudzus cilvēkus attur no došanās uz sarunām pie mediatora, turklāt, būsim godīgi, - gadās jau arī nepatīkamas pieredzes ar šādām sarunām, kad visi raksturi “neklapē” un cerētais risinājums tomēr nerodas...

            Daži amizanti mirkļi – gan brīdis, kad Olafs iegādājies divas akvārija zivtiņas, no kurām viena apēdusi otru, tālab tiek nokrustīta par Rīmu; gan tā reize, kad Olafs ar Sonoru virzās guļamistabas virzienā, bet diemžēl trāpa garām gultai un piezemējas tai blakus; gan situācija ar pošanos uz ballīti konkrētā stilā, kam tērpus piemeklēt nav tas vieglākais uzdevums, gan tik ikdienišķi pazīstamais brīdis, kad mamma no sirds pūlējusies, galdu klājot un pēc tam vēl līdzi našķus iesaiņojot, bet tēvs iestūrē virtuvē ar tekstu “Vai šai mājā ēst arī dod?” – viss kā dzīvē. Savukārt brīži, kad Olafa meitas Alises dažādie pusaudžiem raksturīgie izlēcieni tiek nosaukti par “Mis “nekasnavlabi””, šķiet, ir pazīstami ikvienam, kam vien ar pusaudžiem bijusi darīšana, jo mūsu rūpes un atbildība viņus tiešām reāli besī tāpat kā mūs – viņu neizpratne par tām rūpēm un dzīves nopietnību. Aizkustinošs bija mirklis, kad Sonora glābj aizrijušos Alisi, kaut pati vairākkārt sarunās piemin, ka ir īsta panikotāja, un diez vai ar konkrētu situāciju tiktu galā, taču izrādās, ka ir brīži, kad rīkojamies sev it kā neraksturīgi, taču adekvāti notiekošajam.

            Šajā romānā arī vairāki mīlasstāsti, kas savijas grodā pavedienā, un finālā gribas teikt – beigas labas, viss labs. Interesanti, ka romāna galvenās varones Sonoras romantiskās attiecības Spānijā, no kurām viņa tomēr devusies prom, laika gaitā saglabājas un attīstās, lai vainagotos ar kāzām. Cik labi, ka cilvēki ar laika un telpas atstatumu spēj novērtēt, kas tad viņiem vienam pie otra paticis vai pietrūcis, saglabāt labas savstarpējās attiecības un cieņu vienam pret otru, turklāt arī apkārtējie laimīgā kārtā to spēj novērtēt. Un tieši no romāna beigu daļas, no Sonora un Havjera sarunām, man “piešķīlās” rindas, kuras šodien likšu kā īpašo citātu no šīs grāmatas.

            “Viņi daudz runājās par uzskatiem un vērtībām, pareizāk sakot, par to, ko un kā piedzīvotais ietekmējis un mainījis Sonoras līdzšinējo pasaules redzējumu. Par uzticēšanos, emocijām un manipulēšanu. Kurš ar kuru īsti manipulēja? Kad tas sākās?

“Man laikam līdz šim  bija pārāk veicies, un es zaudēju modrību,” Sonora sprieda. “Acīmredzot par daudz skatījos uz priekšu un atpakaļ, tālab tagadne kļuva par aklo punktu. Es neatpazinu manipulāciju visā tās krāšņumā, un tā ir nopietna problēma, ļoti svarīgas prasmes trūkums, lai vispār spētu šajā sabiedrībā izdzīvot, nekļūstot par muļķi. Bet kopš kura laika mīlēt un uzticēties ir kļuvis slikti?”

“Klausies, bonita, neapzināti kaut reizi mūžā esam manipulējuši mēs visi. Jautājums vai tas norisinājies baiļu rezultātā, vai arī tādēļ, ka ļoti gribas kaut ko iegūt šeit un tagad. Te drīzāk jāmēģina tikt skaidrībā, vai katrs no mums ir apzināti otru čakarējis. Es ceru, ka ne. Tavā ceļā vienkārši trāpījās divi indivīdi, kuri neuzņemas atbildību par to, ko viņi dara, jo vienkāršāk ir vainot otru. Vismaz tā es to saprotu.”

“Eh, man vajadzēja būt gudrākai...” Sonora nopūtās. “Viņi ir tie, kuriem jāsadzīvo ar savas izvēles sekām. Savukārt tev jāpriecājas, ka nav jādala ikdiena ar tādiem ļaudīm, un jādzīvo tik nost!” Havjers sacīja.”

            Un vēl viena Havjera atziņa: “Bonita, katrs  dzīvē var būt skolotājs, un ikviens – skolnieks. Paņem to, ko tu vari no šī visa paņemt, un raugies, kas notiks tālāk. Lai iespēja atnāktu, tai ir jāatveras.”

            Jauki, ka brīvdienas ar lasīšanu un feinām atziņām ir sākušās! Paldies Ilzei Upītei par romānu un piepildītiem lasīšanas mirkļiem! Dodos tālāk! Un lai ir sirdis puspievērtas tāpat kā durvis, jo ieskatīties un aizdomāties, sajust un priecāties ir vērtīgi ikvienam no mums, bet brīžos, kad kļūst par daudz, lai nāk caurvējš vai kāda veikla roka, kas šīs siržu durvis aizver!