Mājoklis. Komentāri | pluumiitbeerns.com

15.02.2023.

Jauna izrāde, jauns piedzīvojums, citāda teātra pieredze un vilnis daudzveidīgu emociju. Turklāt vēl tādā īpašā datumā kā 14.februāris, un, lai gan es neesmu šo un citu līdzīgu svētku tradīciju piekritēja, jo uzskatu, ka mīlestību un mīļumu varam izpaust ikvienā gada dienā, tomēr šīs izrādes iespaidā sajutos visnotaļ īpaši. Piebildīšu, ka vēl pirms teātra apmeklējuma piedzīvoju brīnišķīgu satikšanos un sarunu pēcpusdienu ar kādu īpašu cilvēku savā dzīvē – vienu no savām brīnišķīgajām skolotājām, kura arī sirmā vecumā (92 vai 93 gados – nekad neesmu precīzi zinājusi savu skolotāju gadus...) arvien ir moža, ieinteresēta visā, kas notiek, lasa grāmatas, kā jau tas latviešu valodas skolotājai pieklājas, un atvadoties allaž saka – ejam tālāk! Tad nu ceļā uz teātri jau burtiski lidoju pusmetru virs zemes, un arī izrādes norises šo sajūtu tikai papildināja.

Šis garais, jutekliskais ievads pienākas Dailes teātra paspārnē un ar fonda “Initium” atbalstu tapušajai Lauras Grozas izrādei “Mājoklis. Komentāri”, kuras pamatā ir Annas Auziņas grāmata “Mājoklis. Terēzes dienasgrāmata”, par kuru interesenti var ieskatīties grāmatu plauktiņā ar nosaukumu “Kas izlasīts?” Ja ielūkojos pati savos rakstu darbos, redzu, ka pirmā satikšanās ar šo materiālu ir notikusi apmēram pirms gada, jo ieraksts datēts ar 5.martu. Toreiz vēl nebija zināms, ka pēc grāmatas motīviem taps izrāde, bet brīdī, kad uzzināju, ka tāda būs, man viennozīmīgi bija skaidrs, ka skatīšos, tā teikt, obligātais repertuārs.

Šoreiz gatavošanās izrādes apmeklējumam ietvēra rosīšanos pa Dailes teātra mājaslapu, kur rodamas interesantas video sarunas – režisore Laura Groza sarunājas gan ar pašu autori Annu Auziņu, gan māksliniecēm Sintiju Jēkabsoni, Annu Heinrihsoni un Katrīnu Neiburgu, gan arī aktrisēm, kas piedalās šajā diptihā, tātad divdaļīgā darbā, (Hih, varētu jau iesmaidīt, ka liela daļa teātra izrāžu ir diptihi, jo sastāv no diviem cēlieniem, bet šeit tā bilde pavisam citāda, jo katrs cēliens norisinās citā vietā – viens teātrī, otrs – dzīvoklī), - Katrīnu Grigu, Aneti Krasovsku, Milēnu Miškēviču, Ēriku Egliju – Grāveli un Leldi Dreimani. Taisnības labad gan jāpiebilst, ka es vairs Ēriku Egliju – Grāveli uz skatuves nesastapu, jo viņa dodas skaistākajā no atvaļinājumiem, toties bija Anta Aizupe. Šīs sarunas atklāja tik daudz, ka pat tad, ja izrādi nedabū redzēt (jo diemžēl tā beigusi savas skatuves gaitas...), bet lasa grāmatu, tās arī ir lielisks papildinājums lasītajam un viela pārdomām.

Jāatzīstas, ka pēc izrādes, dodoties mājās, man sejā rotājās smaids, un otrā daļa patika labāk par pirmo. Iespējams, tāpēc, ka citāda vide – dzīvoklis ar daudzveidīgiem sienu gleznojumiem, interjeriem un norisēm pavisam tuvu, un pilnīgi noteikti tāpēc, ka šoreiz man uz skatuves notiekošo mazliet traucēja izbaudīt gaismu un video zibšņi, kas noteikti bija labi domāti, bet kaut kā šķita saraustām izrādes gaitu (nu neesmu ekrānu cilvēks...). Aktierspēle bija jauka, un no sirds apbrīnoju šoreiz ne tik daudz prasmi “nospēlēt pat ķeblīti”, kas jāprotot ikvienam aktierim, bet gan to iedziļināšanos Terēzes piedzīvotajās pieredzēs, pat tādu kā zināmu “atkailināšanos” garīgā nozīmē, jo runāt tiklab par seksuālu pieredzi un tās attīstīšanos laika gaitā, kā par sāpīgajām norisēm gan savās sajūtās pret vecākiem, viņu attieksmi, gan arī viņu mūža nogales un zaudēšanas mirkļos, - tas, manuprāt, ir kas īpašs, un no aktiera prasa ļoti dziļas empātijas spējas, tai pašā laikā nepazaudējot prasmi “iziet no lomas” pēc izrādes.

Skatuves iekārtojums tādā zināmā minimālisma stilā – vien ar četriem krēsliem no vienas un savdabīgu sienu ar trim soliņiem no otras puses, kam līdzās grāmatu kaudzes “Mājokļa” vākos (dažādu biezumu gan, tātad mazliet “dekorācijas”, bet – ikvienai “Terēzei” tā pieredze, ko viņa varētu ierakstīt grāmatā un izspēlēt uz skatuves, noteikti ir atšķirīga “biezuma” tāpat kā grāmatas...) un visdažādākie nieciņi – brilles, baloni, kleitiņas un citi piederumi. No romāna paņemtas, manuprāt, tiešām visatbilstošākās epizodes, kas mani pārsteidzošā kārtā atkal uzrunāja līdzīgi kā tas bija VDT izrādē “Kalendārs mani sauc”, kad izrādes gaitā sapratu, ka “esmu uz viena viļņa”, jo manis ievērotākie citāti bija izrādes dalībnieku mutēs. Jāpiebilst gan, ka, skatoties sarunu video, mani otro reizi īsā laikā (pirmā bija, pēc “Debesjuma” noskatīšanās lasot kādu no profesionāļu recenzijām) piemeklēja atziņa, ka esmu izpratusi autoru vēstījumu tieši tā, kā viņi to domājuši (feina sajūta, tiešām! Vai nu esmu “izaugusi” savā izpratnē, vai arī “trāpījušās” tās pašas “pogas” saspiest gan man, gan izrādes un grāmatas autoriem).

Aktrišu izpausmes stāstot, pārvietojoties, tuvinoties un attālinoties skatītājiem un cita citai, pārģērbjoties un visādi citādi rosoties ļāva gana precīzi iztēloties to, ko biju lasījusi grāmatā, reizē arī liekot aizdomāties par to, kādas sajūtas viņās pašās raisa šie stāsti, kurus vēsta mums – cik personiski tuvi vai tāli katrai no viņām tie ir. Ja ieskatāmies gaduskaitļos, tad visas dzimušas pagājušā gadsimta beigās, līdz ar to Terēzes piedzīvoto pašas nav pieredzējušas tiešā veidā, un no vienas puses droši vien varētu tikai šausmināties par šo vai to, ko izjutušas Terēzes paaudzes sievietes. Tai pašā laikā ir lietas un situācijas, kas aktuālas joprojām, piemēram, šķiet, ka neskatoties uz seksuālās izglītības informācijas pārbagātību, joprojām arī mūsdienu vecāki ar bērniem par to nerunā (vērojums balstīts pedagoga pieredzē...) tieši tāpat kā to nedarīja senāk. Mulsums no vienas un apjukums no otras puses... Tā kā izrādi skatījos Valentīndienas vakarā, zālē bija gana daudz jaunu ļaužu pāru, protams, arī cita gadagājuma skatītāji, un šoreiz bija tāda patīkama sajūta, ka visi šķita ieinteresēti, nemanīju klasiskās nopūtas un neizpratnes pilnos dvesienus (varbūt tika prasmīgi nomaskēti, noslāpēti?), kas spilgti bija manāmi NT izrādē “Naži vistās”. Redz, cik atšķirīgas ir arī sajūtas dažādu ļaužu vidū! Savukārt otrajā daļā – dzīvoklī, kad mazākās grupiņās viesojāmies pie katras Terēzes viņas istabā, tur bija gan pāri, gan draudzeņu pāri un pulciņi, visādā ziņā patīkami raiba kompānija.

Diptiha otrā daļa, kas risinājās Dzirnavu ielas dzīvoklī, patiešām raisīja sajūtu, ka esam atnākuši ciemos pie Terēzes. Katra istaba tik interesanti izveidota, ieguldīts liels darbs (gribētos cerēt, ka tas tomēr neies zudībā, jo es teiktu, ka vismaz otro daļu var skatīties arī neatkarīgi no pirmās, vienīgi būtu feini pirms tam iepazīties ar grāmatu, bet var jau arī otrādi – izrāde un pēc tam lasīšana... Varbūt...), un iespēja ikvienu aktrisi vērot tuvumā tā, it kā viņa stāstītu tiešām katram no mums, jo ik pa brīdim katram no skatītājiem tika veltīts konkrēts acumirklis, smaids vai kustība. Mans lielākais prieks bija par to, ka gāju piedzīvojumā “pareizā secībā” – tas gan atkarīgs no tā, vai tiec pirmajā “kompānijā”, jo pēdējā telpa – virtuve – ar visu gardo smaržu un īpašo tās saimnieku (!) bija īstens punktiņš uz i, kas ļāva aizdomāties, cik ļoti tomēr pasaulē ir vajadzīgs līdzsvars, kad sieviešu pasaulei līdzās ir arī vīrišķā ar savu izpratni par lietām (“mana zupa, kā gribu, tā vāru!”) un saviem jociņiem, kurus tomēr gana labi izprot arī pretējais dzimums, jo pieredzējis šo jociņu norises dzīvē. Un finālā iespēja vēl pašiem izstaigāt telpas un nofotografēt to, kas īpaši paticis – es gan šoreiz to neizmantoju, jo bija jāsteidzas uz autobusu, bet tā tāda patīkama pievienotā vērtība, varbūt arī aktieri bija uz vietas un skatītājiem bija iespēja satikt, parunāt, nobildēties arī ar viņiem?

Žēl, protams, ka šai izrādei sanācis tāds īss mūžs – no novembra līdz februārim, vai nu mēs kā sabiedrība neesam gatava uzklausīt un izprast šo stāstu, vai savu lomu nospēlējis arī vairākkārt internetā manītais, ka apkārtējo dzīvokļu iemītnieki pat saukuši policiju, jo viņiem traucējušas izrādes izpausmes, un šādas skaidrošanās noteikti ir ļoti nogurdinošas un kaitinošas, ej nu sazini... Bet varbūt jauki iekārtotais dzīvoklis/mājoklis tomēr pēc kāda laika atkal satiks savus apmeklētājus, kas vēlēsies izbaudīt šo stāstu, vai arī taps par citām norisēm piemērotu piedzīvošanas vietu – ir taču tik daudz stāstu, ko stāstīt!

Paldies gan romāna autorei, gan režisorei, gan aktrisēm un māksliniecēm, gan arī izrādes tapšanā iesaistītajiem vīrieškārtas pārstāvjiem – oriģinālmūzikas veidotājiem Rūdolfam Dankfeldam un Miķelim Putniņam, mūzika bija tiešām jauka, un šķelmīgi nopietnajiem Raivim Vidzim un Olafam Putrālim - jūs arī bijāt brīnišķīgi! Lai izdodas radīt atkal ko jaunu un varbūt paturpināt jau iesākto!