12.12.2022.

            Kaut dienai būt vairāk stundu, lai varētu visu paspēt!... Ko darīt ar iedvesmas darbiem un mirkļiem, kuru tik daudz, bet pa vidu jāpaspēj arī “obligātais repertuārs”, ko prasa visa veida darbs un tamlīdzīgi zvēri?... Nav variantu, jābauda un jāraksta tik un tā... Tā notika mana satikšanās ar Jaunā Rīgas teātra izrādi “Dublinieši Miera ielā”  - vispirms bija kāda intervija, tad ziņkārība, kura vainagojās ar sirsnīgu sarunu un iedvesmu, tai sekoja kolēģes ziņa un tad jau es arī biju ceļa jūtīs uz šo izrādi. Atzīšos, ka JRT ir tas, kur viesojos reti – nevar tā vien ar kājām no busiņa aizrikšot kā uz NT, izrādes ne tikai garas, bet arī jau izpārdotas tais brīžos, kad nu es sadomāju kaut ko lūkot, un vēl – reizēm uzmācas baile, vai sapratīšu, varēšu “pacelt” izrādes domu... (Šoreiz bija arī cita baile, pilnīgi šķitos apmaldījusies, pazaudējusies pēc izrādes, kad skatītāji plūst ārā no zāles, bet man vēl jāsalūko kolēģe, kas piedāvājusi aizvest mājās...Tad pat nejaušas skaistas sastapšanās paliek "aiz kadra"...) Atzīšos pavisam godīgi – ja nebūtu vismaz daļēji “izpildījusi mājasdarbu”, lasot Džeimsa Džoisa “Mākslinieka portrets jaunībā” un “Dublinieši” (tā gan vēl procesā, jo netiku uzreiz klāt, turklāt šo izkonkurēja romantiski psiholoģiski erotiskā literatūra “Pareizs laiks” Gunitas Lagzdiņas darinājumā), tad īsti netiktu gudra par izrādes norisēm, jo lasītais materiāls ļoti palīdzēja. Protams, JRT aktieri – Vilis Daudziņš, Kaspars Znotiņš, Andris Keišs, Guna Zariņa, Baiba Broka, Sandra Kļaviņa – ir īpaša “konfekte”, kuru var baudīt visvisādos veidos, lai ko arī viņi uz skatuves darītu, kaut vai tikai klusējot vērtos publikā, tāpat arī jaunie, kas piedalījās šai izrādē, un tomēr – stāsta norises labāk uztvert bija tieši ar izlasīto grāmatu lappušu palīdzību.

             Izrādes režisors Pēteris Krilovs programmiņā lasāmajās rindās stāsta: “Izrādes “Dublinieši Miera ielā” ieceres impulss manā apziņā tik konkrēts un acumirklīgs, cik tas mēdz būt ar nozīmīgiem notikumiem katra cilvēka dzīvē. Kādu dienu es stāvēju 7.tramvaja pieturā pie mūsu filmu skolas un ar profesionālām iemaņām novēroju vēl vienu tramvaja gaidītāju. Tas bija vecs vīrs, un saviebies es sapratu, ka gluži manos gados. Latvietis, es nodomāju, un tas bija redzams daudzās vīra izskata un apģērba detaļās. Un tad es ar novērošanas metodi centos iedomāties, kas notiek šī Jāņonkuļa (es zibenīgi izdomāju viņam vārdu) galvā.”  Visu viņa teikto nepārrakstīšu, bet jāatzīst, ka tie ir vārdi un domas, ko vērts izlasīt tieši pirms pašas izrādes vai vismaz starpbrīdī, lai pa īstam uzķertu to zibsni, kas bijis šīs izrādes tapšanas pamatā. Es pilnīgi varu iztēloties Pēteri Krilovu tādu sirdsgudru un domīgu stāvam pieturā, vērojam apkārtējos un prātā šķetinām norises viņu prātos tieši tāpat, kā tās šķetinātas romānā “Mākslinieka portrets jaunībā” un vismaz man lasīšanas gaitā atstāja krietni daudz vielas gan pārdomām par to, kas tad notiek cilvēku prātos dažādās dzīves situācijās, gan arī ļāva vaļu visdažādākajām fantāzijām, jo Džoiss, vismaz man, atstāj vietu arī tām (nu ne gluži no sērijas “katrs saprot atbilstoši savai “samaitātības pakāpei”, bet savam izpratnes līmenim gan...). Lai gan izrādes pieteikumā JRT mājaslapā lasāms, ka “Latvijas literatūra vēl nav piedzīvojusi tādu rakstnieku, kādu Dievs dāvinājis Īrijai”, es atļaušos teikt, ka kolorītus tēlus latviešu literatūrā zinu gan, jā, varbūt ne tik daudz atklājot viņu iekšējo pasauli un pārdomas, bet vismaz raksturus un izpausmes gan. Bet tas tāds mans subjektīvs vērojums no gana daudz lasītā. Un, arī lasot Džoisa darbus, es ar savu nešķīsto fantāziju gara acīm redzēju gan tos vienkāršos ļaudis, kas sastopas krogos un citās vietās, gan tos garīgā semināra audzēkņus un skolēnus, kas spēlējas uz dubļaina laukuma, gan to priesteri, kas pieņem grēksūdzi, gan arī jauno Stefanu tiklab mirkļos, kad viņš domā par iespēju kļūt par priesteri, kurš ar vieglu rokas vēzienu atlaidīs grēkus, gan tajos brīžos, kad viņš saprot, ka nevēlas šo darīt, un sāk šaubīties par savas ticības stiprumu... Tādas eksistenciālas pārdomas par norisēm mums apkārt, bija, ko padomāt arī man, kaut galīgi vairs neesmu jaunībā... Starp citu, zinot, ka ļoti daudzi ļaudis sakās nevarot izlasīt “Ulisu”, kas laikam taču tiek uzskatīts par pazīstamāko Džoisa darbu (es pati vēl neesmu mēģinājusi...), šķiet, ka vajadzētu lasīt tādā secībā – vispirms “Mākslinieka portretu jaunībā”, pēc tam “Dubliniešus” un pēc tam mēģināt arī pašu “Ulisu”, iespējams, tas ļautu izprast vairāk... Turklāt pēc izrādes ar kolēģi pārrunājot redzēto, spriedām, ka par šo nejaušam jautātājam nevarētu izstāstīt sižetu, bet tiem, kas lasījuši, tas būtu daudz vieglāk pasakāms...

              Interesanta bija izrādes scenogrāfija (Gints Sippo), kad skatītāji kopā ar aktieriem ir it kā kafejnīcā, bet aiz loga snieg, ir tramvaja pietura, staigā ļaudis un dzird tramvaju braucam, turklāt pretējā ielas pusē divstāvu ēka ar grafiti melnrakstiem uz sienas – tik īsta realitātes sajūta! Protams, bija jāuzmeklē, kur tad šāda “bilde” rodama dabā, jo atsauksmēs lasīts, ka runa ir par reālu kafejnīcu Miera ielā. Labi, ka šoslaikus  ir tāds “Google Maps”, kurā ielas apskatāmas ne vien kā adreses, bet arī kā bildes, un tad pilnīgi dzirksteles noskrien, īsteno bildi ieraugot. Tā kā pa Miera ielu pastaigājusies esmu gana sen – pirms nu jau sešiem gadiem, kad gaidīju savu jaunāko dēlu, un akurāt teātra tuvumā,  tad konkrēto bildi “uzzīmēt” neizdevās uzreiz, bet, kad sanāca, prieks bija dubultā.

               Kostīmu mākslinieces Kristīnes Abikas tērpi – it kā tik vienkārši (viss ģeniālais esot vienkāršs...), mūsdienīgi un senatnīgi reizē, tas arī palīdzēja “uzburt” to īpašo sajūtu, ka esi cieši blakus notiekošajam, varbūt patiesi skaties pa kafejnīcas logu un vēro tur iekšā notiekošo. Iespējams, kāds varētu jautāt, kur tad šai izrādē horeogrāfa darbs, vai tad dejas arī paredzētas, bet tas arī bija viens skaists mirkļu komplekts, kad pie sevis gan priecājos un apbrīnoju, gan arī viegli ķiķināju, jo dejas soļi brīžiem šķita īpaši sirsnīgi pārspīlēti (tā kā ar tautas deju esmu uz “tu” un visādos festivālos līdzās pašu deldētām deju kurpēm vērots arī tas, kā to dara citu zemju ļaudis, tad pavisam “tumša” tā bilde nebija vis...), tādēļ sirsnīgi aplausi arī horeogrāfam Dmitrijam Gaitjukevičam.

               Interesanti bija tie mirkļi, kad aktieri no lugas tēliem kļūst atkal viņi paši (kolēģe teica, ka viņai šķiet - paņēmiens no "Latviešu stāstiem", ko es neesmu lūkojusi, bet sen jau ierakstījusi skatāmlistē, tikai netieku klāt - vai nu biļetes nepaspēju nopirkt, vai citi plāni tieši tām dienām...) - tās sarunas, kad raisās domas par to, kā kura loma veidojama, par savām sajūtām un piedzīvojumiem dažādās situācijās, turklāt tas notika tik nemanāmi, dabiski un brīvi, ka gandrīz nepamani, tikai sajūti citas "notis" izpausmēs, atrašanās vietās, kas liecina, ka kaut kas mainījies. Kā izrādes programmiņā atkal bilst režisors Pēteris Krilovs: "Bet pats galvenais, kas mani personīgi kurināja un ko ļoti precīzi ierakstīja eksemplārā dramaturgs Matīss Gricmanis, un ko ne jau nu uzreiz un viegli, bet tomēr ar smalku izpratni spēlē aktieri - tās ir aktiera un lomas smalkās attiecības, par kurām publika parasti tikai nojauš, bet "neķer". pamazām es attiecos aktieriem strikti nodalīt, kurā vietā un cik daudz viņiem jābūt kā viņiem pašiem (tikai profesionāļi zina, ka šī substance tīrā veidā gandrīz nav iegūstama, bet, ja tomēr parādās, tad ir vērtīgāka par zeltu un titānu) un kurā vietā aktieris pārplūst vai pat "pārveļas" lomā. Mūs visus vadīja cirka iluzionista kaifs un ekstāze ar elementārām rumpja un psihes kustībām ieiet tēlā un negaidīti ar plunkšķi no tā izkrist. Bet viegli, smaidot, ņirdzot un mānoties, kā to dara šulieri uz tirgus laukuma. Sen." Tā ir tā īpašā maģija, kas izprotama un zināma tiešām tikai profesionāļiem, un laikam jau tiem, kas ārpusē, nemaz nav jāzina pilnībā, lai nezustu brīnums - gluži tāpat kā burvju mākslinieks neatklāj savus trikus. Tas bija skaisti! 

               Mani īpašie mirkļi šajā izrādē bija pirmā cēliena izskaņā, kad no skatuves saklausīju divus no saviem kladītē izrakstītajiem citātiem no "Mākslinieka portrets jaunībā" (līdzīgi kā VDT izrādē "Kalendārs mani sauc", kad arī mani un izrādes tekstu veidotāju bija uzrunājuši vieni un tie paši vārdi), un otrajā cēlienā brīdī, kad puisis lasa meitenei vēstuli, ko rakstījis kāds cits - mazliet mīļu un maigu, mazliet neķītru, tādu, kā varētu runāt ikkatrs iemīlējies cilvēks, kad vēlas tam otram pasacīt savas patikas un vēlmes, kuras mēdz sacīt tikai "par to pašu"... Tai mirklī vēl jo skaidrāk sapratu, ka noteikti iešu lūkot Dailes teātrī tapušo izrādi "Mājoklis. Komentāri" - pilnīgs vāks, kā var kaut kas lasīts un uzklausīts "pievilkt un piesiet" domas... Taču visskaistākais bija izrādes izskaņas mirklis, kad vīrs un sieva atgriežas mājās no ballītes un vīrs pamana sievas nomākto vaigu, viņa izstāsta savas sajūtas, ko šai vakarā raisījusi viena nospēlēta dziesma, un pēdējie vārdi ir Viļa Daudziņa teiktie:"Es tevi ļoti mīlu!", pēc tam skatuve satumst, lai izgaismotos uz atvadām no skatītājiem. Uz šīs sirsnīgās nots ar asarām acu kaktiņos un siltumu sirdī bija jāceļas un jādodas atkal atpakaļ realitātē, līdzi paņemot pārdomas par lasīto un redzēto, un arī to, cik ļoti daudz var pateikt ar šiem vārdiem, un cik ļoti daudz man apkārt ir cilvēku, kam varētu teikt ko mīļu... Un cik ļoti mums katram vajadzīgs tas pamanīšanas, izstāstīšanas un uzklausīšanas mirklis - vai to vispār ir iespējams izstāstīt?... Paldies visiem izrādes darinātājiem par pārdomām, smiekliem, smaidiem un sirdi sildošām sajūtām!