30.04.2025.

            Senlaikos, lai pierādītu savas prasmes, zellim jebšu māceklim vajadzēja izstrādāt meistarstiķi. Mūsdienās šo funkciju savā ziņā, šķiet, pilda diplomdarbs, kurā arī tiek pierādītas apgūtās prasmes un zināšanas un to praktisks pielietojums dzīvē. Un diplomdarbu jeb meistarstiķu iepazīšana arīdzan ir viena interesanta padarīšana, turklāt tas attiecas uz daudzām jomām. Izņēmums nav arī man tik mīļā skatuves māksla tiklab teātra, kā dejas un visādās citādās formās. Arī pati sendienās esmu piedalījusies dažos diplomeksāmenos un diplomdarbos, kad jaunieši, kuri mācījās par deju skolotājiem, veidoja savas dejas un uzvedumus mūsu kolektīvā. Savukārt ar teātra mākslas diplomdarbiem ir tā, ka tie dažkārt “pazib” un pazūd, kā tādas komētas, atstājot vien gaistošu “asti” aiz sevis, un šī “aste” ir tiklab atsauksmes par redzēto, kā “nospiedumi”, kas palikuši dažādās vietās – gan radītāju, gan skatītāju dvēselēs...

            Kāpēc šo stāstu? Tāpēc, ka šoreiz mans “stāsts” būs par diplomdarba izrādi Latvijas Nacionālajā teātrī, un, kā jau minēju, balstoties uz pieredzi, ka diplomdarbu izrādes mēdz arī diezgan naski “pazust” no repertuāra (piemēram, pavasarī tapusi izrāde vairs rudenī nav sastopama, kaut gan nav bijis uzraksta “Pēdējo reizi!” afišās...), tāpēc šosezon esmu apņēmusies noskatīties abas, ko piedāvās Nacionālā teātra skatuves. Un pirmā no tām – jaunā režisora Rodrigo Strukas veikums Aktieru zālē – Lauras Sintijas Čerņauskaites “Slīdošā Lūče” ar Andreja Zaļaiskalna scenogrāfiju, Santas Breikšas kostīmiem un asistēšanu pašam režisoram, Kristas Erdmanes gaismām, Roberta Prokopoviča muzikālo noformējumu, Annas Marijas Puķes horeogrāfiju, un tas viss nodots izrādes vadītājas Ilvas Lorences un producentes Annas Vekmanes gādīgajās rokās.

            Interesanti, ka vārdu savienojums “Slīdošā Lūče” manā prātā nav nekas jauns un nedzirdēts, skaidri apzinos, ka tādu izrādes nosaukumu esmu manījusi jau agrāk, tikai nevaru atcerēties, kur un kad, un vēl tikpat skaidri zinu, ka redzējusi neesmu vis. Tagad pie rakstu darbiem “ieguglēju” – jā, ir gan šis tas rodams, turklāt spēlēts arī Liepājas Tautas teātrī (diez, vai tas būtu īstais pieturpunkts? Šķiet, ka ir bijis vēl kaut kas kaut kur... Nu labi, lai paliek...)

            Izrādes sākums manā prātā iemet frāzi – latviešu tautas mīklu “Divi mazi lodziņi, caur tiem visu pasauli redz”. Kālab tā? Jo, izrādei sākoties, scenogrāfijā kā tādas acis atveras divi mazi lodziņi, un tajos parādās aktieru sejas, sākas saruna, kas varbūt šķiet mazliet dīvaina, taču ir gauži sadzīviska (varētu padomāt, ka “dzīves dramaturģija” ir kaut kas izdomāts... Nekā nebija, tā ir mums visapkārt!). Ievas Aniņas Lūče  un Romāna Bargā Fēlikss sarunājas par it kā pavisam ikdienišķām lietām – pusdienu gatavošanu, vajadzīgo lietu nopirkšanu, to, cik tas kādam ļoti apnicis... fonā skan lietus... un izrādās, ka abi ģimenes cilvēki atrodas lielveikalā. Sūkstīšanās par vienveidīgo ēdienkarti no Fēliksa puses pārtrūkst mirklī, kad viņš aizdomājas – varbūt sieva beidzot ir stāvoklī? Tad taču varētu būt kāre pēc kādiem konkrētiem ēdieniem! Urrā, jo – varbūt ir arī!... Šajā mirklī saspringums manā prātā jau aug, jo labi zinu, ko nozīmē šie “gaidīšanas svētki” visdažādākajās izpausmēs, un saprotu arī to abu tēlu spriedzi, kad “piecus gadus bērnu nevar uztaisīt”, un kad viens otram tomēr kaut kādā mērā apnikuši tā, ka nekādus bērnus vairs negribas “taisīt”. Brīdī, kad Lūče paziņo, ka dosies prom, cauri prātiem droši vien izskrien visi iespējamie scenāriji – gan par nogurumu, apnikumu, citu vīrieti un vēl, un vēl...

            Un tad parādās otrā “tortes kārta” – gabaliņš no Fēliksa bērnības, pagātnes, kurā ir slims, kustību un jušanas spēju zaudējis tēvs Juris Lisners ratiņkrēslā un māte Indra Burkovska, kura viņu kopj un aprūpē, gādā par mājas soli un mēģina nesajukt prātā visā šai sadzīvisko pienākumu murskulī. Kurš no viņiem cieš vairāk, kuram ir grūtāk – tam, kuram sāp fiziski, vai tam, kuram par viņu jārūpējas, bet par kuru pašu, iespējams, nerūpējas neviens? Kā tajā visā jūtas bērns, pusaudzis, jaunietis, kuram tā dzīves pieredze ir tāda, kāda ir, un nevar būt citādāka, jo viņš mīl abus vecākus, bet reizē arī neizprot, nezina, kas ir aiz – “priekškara”, ko par dzīvi un pagātni sauc? Kā izprast to, ka vecāki reiz bija jauni un mīlēja viens otru ar tādu mīlestību, kura kā balta un maiga migla ieskāva viņus abus? Kā saprast, ka tēva nāve nemaz nav tāds atvieglojums mātei – jā, varbūt no fiziskā un emocionālā smaguma, ko sagādā tuvinieka kopšanas mirkļi un līdzās būšana grūtībās, bet cik liels ir tukšums, kas paliek, cilvēkam aizejot no šīs pasaules?

            Un torte jau nebūtu torte, ja tajā nebūtu vismaz trīs kārtas, vai ne? Tas brīdis, kad Fēliksa dzīvē it kā nejauši ienāk sieviete, kura meklē kādu, ar kuru piekrāpt vīru, jo viņam viņa vairs nav sieviete, bet ir tikai sieva, - viņas uzvedība, “iznešanās”, šķiet,  tai pašā veikalā, kur pirmīt Fēlikss bija kopā ar sievu, - arī viņas vēlme taču nav tikai “pliks” sekss, tam visam “apakšā un līdzās” ir vajadzība būt mīlētai ne tikai fiziski, bet arī sajusties labi, drošībā, saprastai, sadzirdētai, - tas, kas svarīgi ikvienam no mums, tikai – vai savā ikdienas skrējienā, kad reizēm tiešām šķiet, ka vairs nevari “pār lūpu pārspļaut” un gribas nevienu neredzēt, nesatikt, nedzirdēt, mēs to otram cilvēka vispār spējam sniegt? Vai gan bieži mums nav vajadzīgs kāds “trešais”, kurš piepildīs tos emociju un arī kaisles trauciņus, kam starp pusdienām, veļas baļļām un rotaļlietu kalniem (vai varbūt - iztrūkumiem...) nemaz lāga nepaliek vietas? Un cik bieži šis “trešaaaais” (“Skroderdienu” otrā rīta intonācijā...) ir cilvēks, tiesa, pretējā dzimuma, vai kāda ierīce, galvenokārt ar ekrānu aprīkota mūsdienās (gan jau gadās arī cita veida ierīces vismaz fiziskai labsajūtai...), jo pat tad, ja ekrānā rāda “stulbu” filmu, tā arī var būt sarunas temats, kas satuvinās vai attālinās abus skatītājus...

            Un tad pienāk brīdis, kad Lūče kā tāds Sprīdītis atgriežas mājās, un izrādās, ka labi ir tepat... Jā, lai cik savādi nebūtu, tomēr to īsto laimes zemi mēs bieži vien ieraugām mirkļos, kad esam no tās attālinājušies, devušies citas – labākas – meklējumos, bet labi jau ir tur, kur mūsu nav...  Iespējams, būs skatītāji, kas par šo izrādi teiks, ka tāds “gruzona” gabals, bet man gan tā nešķiet – manās sajūtās līdzi audās labestīgs gaišums, doma, ka visu ir iespējams vērst par labu, tikai jāgrib tas ir abiem. Un to, kas ir bijis labs mūsu dzīvē, vislabāk zinām, saprotam un atceramies vien mēs paši, citiem no malas ir grūti būt par vērtētājiem...

            Šoreiz izrādes vērošanai sanāca arī pievienotā vērtība, jo man blakus sēdēja rakstniece Zane Zusta (droši vien daudziem pazīstama kā Uci Puci radītāja un ne tikai grāmatu, bet arī seriālu scenāriju autore...), ar ko arī reiz bijām pazīstamas vien literāri virtuāli, bet nu jau arī reāli, un pēc tam viņas atziņa pie mana Instagram ieraksta skan – “lai arī sēdējām blakus, katra skatījāmies savu teātri! Laikam mākslā tā ir tā lielākā vērtība – skatītāju dažādībā!” Tas bija tik jauki – saņemt šādu vērojumu, jo droši vien mēs katrs “nolasām” kaut ko mazliet atšķirīgu, viss atkarīgs no mūsu pieredzes, noskaņojuma un visa cita, kas tai brīdī sakrīt kā kārtis rokās... Tāpēc no sirds paldies visiem izrādes darinātājiem un ļaudīm, kas man tuvāk un tālāk apkārt!