4.06.2022.

Šodienas izrāde tik krāsaina, daudzslāņaina kā tāds pavasara krāsu sprādziens, un laikam jāatzīstas, ka tās autors ir mans mīļākais režisors, kura veikums mani allaž uzrunā jo īpaši un nekad nav bijusi vilšanās, turklāt no sirds priecājos par viņam tikko piešķirto Eduarda Smiļģa balvu! Kā lasāms Latvijas Nacionālā teātra mājaslapā, “Eduarda Smiļģa balva Valteram Sīlim pasniegta par viņa nozīmīgo, drosmīgo un mākslinieciski augstvērtīgo darbu pēdējo sezonu laikā, veidojot sociāli aktīvas un intelektuāli piesātinātas izrādes par būtiskiem šodienas sabiedrības un vēstures jautājumiem visās trīs Baltijas valstīs, bet jo īpaši Latvijā, dažāda izmēra un statusa teātros – gan valsts, gan pašvaldību, gan neatkarīgos projektos un festivālos, bet jo īpaši Latvijas Nacionālajā teātrī.” Arī es, šķiet, vairākkārt savos rakstu darbos esmu pieminējusi, ka Valtera režijas ir kā īpaša kvalitātes zīme nopietnam prāta trenažierim visdažādākajos žanros – no smiekliem līdz asarām un sirdssāpēm, bet allaž ar baudu acīm un garam.

Šķiet, ka arī atzīšanās, ka šodienas izrādes tērpi man patika nu ļoti, ļoti, ļoti, īpaši tās Annas (Daiga Kažociņa) džinsu bikses ar krāsaino ielaidumu, Oles (Kristians Kareļins) melnā veste ar puķēm uz tās un Monas (Dita Lūriņa) auskari, būs īsti vietā, jo pati arī reizēm jūtos kā tāds “retro puķu bērns”, kam tieši šie krāsainie, plandošie, reizēm arī ar tautas motīviem piepildītie apģērbi tīk vislabāk. Un kur nu vēl lupatu deķīši, kurus izritināja, māju iekārtojot, tie man tīk vēl vairāk par austiem persiešu paklājiem! Ā, pareizi, un vēl bija lērums puķu podu, kurus sanesa, istabu iekārtojot!... Es ar` pie tādiem puķu stiepējiem un audzētājiem piederos...

Šis garais ievads šoreiz veltīts Valtera Sīļa režisētajai, Ievas Kauliņas krāsaino tērpu un tik dzīvās scenogrāfijas piepildītajai izrādei “Komūna” Nacionālā teātra lielajā zālē. Lugas autori Tomass Vinterbergs un Mogenss Rukovs, par viņiem arī īss uzziņas materiāls izrādes programmiņā. Lugas tekstu tulkojusi Māra Ose – Kuišele, ar gaismām spēlējas Oskars Pauliņš, bet ar skaņām - Normunds Zālamans. Lai skatītājiem bilde taptu pietiekami skaidra, arī pats komūnas jēdziens, daži plusi un mīnusi jeb atklāsmes par dzīvi un sadzīvi šādā veidā lasāmas programmiņā, tas ir tik jauki, ka vismaz pats sākuma mazumiņš ir pieejams, un tad jau vēlāk vari pats šķetināt un meklēt papildus informāciju, ja kas īpaši “prasās”. Man savukārt vēl aprīlī, izrādes tapšanas laikā, pa rokai trāpījās intervija ar pašu režisoru, tagad pārlasīju vēlreiz, un tagad, pēc izrādes noskatīšanās, pieķeru sevi, ka esmu gandrīz vai visu “nolasījusi” tā, kā režisors to domājis.

https://neatkariga.nra.lv/lasamgabali/377211-valters-silis-par-ilgam-pec-cilveciska-kontakta

Un vēl es pilnīgi noteikti varētu pievienoties Kārļa Kazāka viedoklim par šo izrādi, ko lasīju FB dzīlēs drīz pēc tās tapšanas (ieraksts viņa “lentē” datēts ar 8.aprīli), ka stāsts nav par konkrētu Dānijas komūnu, bet gan par atbildību.

“Komūna ir alternatīva sabiedrības organizācijas forma, kas 20.gadsimta 60.gadu nogalē un 70.gadu sākumā ar jaunu sparu gūst atbalstu trīs savstarpēji maz saistītās valstīs – ASV, Lielbritānijā un Dānijā, bet, protams, arī citur pasaulē” – tā lasāms programmiņā, pārējo necitēšu, lai nezustu interese lūkoties... Manuprāt, visa dzīve ir viena liela komūna, jo tiklīdz kādā vietā ir vairāk par vienu cilvēku, tā gribot negribot tev ir jāberzējas, jārīvējas vienam gar otru, un tu pat neplānoti un negribēti vari pliks patrāpīties otram ceļā – kam gan savureiz nav sanācis, ka vannas istabā kā pietrūkst vai tieši tai brīdī telefons zvana... Jā, šajā izrādē bija vairāki kaili augumi, bet manās acīs tā bija zināmā mērā provokācija (šķiet, pirmoreiz tieši Valtera Sīļa izrādē redzēju tik daudz kailu augumu), simbols, ja tā var izteikties, jo – mēs katrs taču savās mājās gribam būt tādi, kādi esam, īsti un patiesi, bez maskas, tātad zināmā mērā kaili. Un vai mūsu kailums jeb patiesā būtība reizēm nav mulsinoša mums pašiem, nemaz nerunājot par citiem, kuri mums apkārt? Cik ļoti tuvu mēs gribam, drīkstam, varam sev pielaist otru cilvēku, cik ļoti saistīties ar viņu, paļauties uz otru? Kas ir svarīgi šai līdzāspastāvēšanā? Man jau šķiet, ka komūnas jēdzienu var attiecināt tiklab uz ģimeni, kā draugu loku, kolēģiem darbā, domubiedriem un kaimiņiem, tikai katrā no šīm vietām tā “bilde” būs mazliet atšķirīga atkarībā no cilvēkiem, kas būs kopā, no noteikumiem, kas šajā kopībā pieņemti... Ak, jā – un vai visi būs ar tiem iepazīstināti un sapratuši tieši tāpat, kā saprot pārējie, lai nerastos pārpratumi – kā situācijā, kad Ēriks ir Annai teicis, bet – vai viņa ir sapratusi tā, kā Ēriks gribēja, lai Anna saprot? Un vai gan kopā pavadītais gadu skaits nozīmē to, ka otrs tevi sapratīs no pusvārda, ka jūs visu redzēsiet vienās krāsās? Tai pašā laikā ir tik labi, ja otrs tevi saprot, pazīst, zina tavas vēlmes, patikas un nepatikas, un ne jau tikai gultas priekos, par ko tik niansēti Anna stāsta Emmai (Madara Botmane)...

Interesanti, ka zālē šoreiz bija ļoti daudzveidīga publika un, neskatoties pat uz kailumu uz skatuves, šķiet, ka starpbrīdī neviens nedevās projām, tieši otrādi – arī vecākās paaudzes skatītāji pēc izrādes bija smaidoši un izskatījās apmierināti ar redzēto. Arī smiekli vairākās vietās uzšķīlās no sirds. Un nezinu par citiem, bet vismaz man Frejas (Elizabete Skrastiņa) atzīšanās tēvam Ērikam (Arturs Krūzkops), ka viņai viņa allaž pietrūcis, un ka nevar tā ar vienu rokas vēzienu noslaucīt visu, kas ilgos gados tapis, tāpat kā mierinājums mammai Annai, ka tu tiksi ar visu galā, gan lika aizdomāties arī par saviem bērniem un viņu iespējamām sajūtām attiecībā pret mums, vecākiem, gan noritināja vairākas asaras pārdomu gaitā... Šķiet, ka šīs šobrīd ir visnotaļ aktuālas sajūtas, jo mēs reizēm esam katrs tik ļoti par sevi, mums – pieaugušajiem – jāstrādā, “jābīda lietas”, ka mēs jūtamies traucēti par katru bērna un jebkura cita jautājumu, aicinājumu, un reizē kļūstam arvien vientuļāki... Savukārt senā patiesība par vairākām saimniecēm vienā virtuvē tik amizanti izklausījās Stefana (Ivars Kļavinskis) teiktajos vārdos par sieviešu ciklu sasinhronizēšanos, ka tas raisīja gan smieklus, gan arī pārdomas – un ja nu patiesi tā ir? Ej nu sazini, kā mēs viens otru ietekmējam, galu galā sievieši taču esam no vienas planētas, ar kopīgām “raganiskām” iezīmēm un gan saprotamies no pusvārda tur, kur vīrišķi nejēdz neko, gan arī esam gatavas savā “čūsku midzenī” visādām indīgām darbībām, ja kaut kas “ne tā”...

Vairāki varen labi mirkļi manās acīs bija gan eglītes pušķošana – patiesi, nav taču jācērt katru gadu koks tam īsajam prieka mirklim, var izdomāt kādu alternatīvu (šī bija riktīgi laba!), arī Stefana deja krēslainajā istabā un Viržila (Uldis Anže) francūža “izloksne” sarunās ar pārējiem – cik gan daudz darba šajā izpausmē jāiegulda, lai tāda valoda būtu “kā uzlieta”! Un tā saruna starp Stefanu un Diti (Inga Misāne – Grasberga) par vecumu, nošļukušām krūtīm un to, ka “tu esi kā tāda veca ādas soma, kas ar katru dienu paliek arvien tumšāka un ir pilna ar visdažādākajiem stāstiem” – šis apzīmējums bija skaists... Iespējams, kāds teiktu, ka skarbs vai nepieklājīgs, bet man patika, jo – oriģināls! Manuprāt, mēs katrs esam kā stāsts, kā jautājums, tikai – kurš no apkārtējiem šo stāstu spēj izlasīt, uz šo jautājumu atbildēt, tas arī ieguvējs! Un kur tad vēl Monas nešķīstie smiekli, kas bija reizē tik amizanti un mazliet kaitinoši, jo katrs taču zinām kādu, kam raksturīga kāda īpaša, kaitinoša izpausme... Savukārt Frejas sarunas ar pieaugušajām komūnas sievietēm – par kosmētiku, par puišiem, par sajūtām – eh, kā mums katram tādas būtu noderējušas, kad bijām viņas vecumā!... Vai mums tādas bija? Reizēm varbūt...

Jā, ne velti izrāde pieteikta kā traģikomēdija, jo ik reize, kad sabrūk kādas attiecības, kad tās pārtop, ir traģēdija visām iesaistītajām pusēm, savukārt mūsu ikdienas saskarsmes mirkļi ar pārpratumiem, jokiem, mīļumu un maigumu ir gana amizanti, lai būtu komēdijas vērti. Aizdomājos – kā gan aktieri paši jūtas, šos ikdienā pilnīgi iespējamos scenārijus izspēlējot, jo it kā taču ir tikai normāli, ka ar laiku mums zūd tas “asumiņš”, dzirkstelīte attiecībās, kas jākopj, lai būtu allaž sprikstīga, un tad ienāk prātā visādas domas, kuras reizēm arī tiek pārvērstas realitātē, bet – jā, tas “viens rokas vēziens”, par kuru mēs reizēm netiekam gudri – kā un kāpēc, un vai vispār vajag to darīt, bet reizēm atkal ir cilvēki, kas, to izdarījuši, jūtas labi, jo atsvabinājušies no kāda sloga, grūtuma... Jāpiekrīt vien pie brokastu galda pēc kopīgi pavadītas nakts sēdošajiem Monai un Olem (stāstīja gan tikai Mona, Ole vien piekrītoši noskatījās...), ka mums jau visvairāk ir bail no tā, kas mūs sagaida tur – ārā, jo te – iekšā – viss ir pierasts un zināms, bet tur mēs nezinām, kas sagaida... Ar pierasto viss ir vienkārši, jo mana kursabiedrene reiz izteica atziņu, ka mīlestība patiesībā esot pieradums, bet nezināmais, neierastais ir biedējošs, un tas attiecas ne vien uz cilvēku savstarpējām attiecībām, bet arī uz “citādībām”, kuras piedzīvojam pirmoreiz un neesam informēti, ka pasaulē mēdz būt arī tā...

Laba, laba, laba izrāde, gan atslodzei, gan pārdomām par to, kur un kā mēs katrs mitināmies un “ietilpstam”, kas ir mūsu draugi un komūnas biedri, un kas – mēs katrs šajā kopībā! Katrs tēls kā tāds kaleidoskopa stikliņš tik ļoti savā vietā, lai bilde veidotos īpaši krāšņa un bagātīga! Paldies par krāsainību visādos veidos!