27.02.2025.

            Ja pārdomāju savu “statistiku”, tad iznāk apmēram šāda bilde – vidēji 3 – 4 teātra izrādes mēnesī, apmēram, tikpat daudz grāmatu (atkarīgs no biezuma un laika, kā arī, vai – pretēji saviem principiem - skaitu kopā bērnu un pieaugušo grāmatas), neskaitot regularitāti, bet vienkārši piefiksējot, ka šī jau ir ... reize – dodos uz konkrētām izrādēm vairākkārt (un tas nav atkarīgs tikai no spēlmaņiem, bet arī no cilvēkiem, kas mani uz tām aicina, no “stāsta” pārmaiņām, kad ir vairāki aktieru sastāvi, un kā tik vēl ne...). Tad, ja ieskatos “Instagram`ā”, sanāk ap 10 ierakstiem mēnesī – summējas izrādes, grāmatas, rokdarbi un kādi skaisti vai īpaši skati, notikumi un sajūtas... Pirms kārtējās izrādes apmeklējuma pārcilāju savā prātā, cik reižu dzīvē esmu bijusi uz pirmizrādēm. Kopā laikam sanāca kādas desmit, ja pieskaita filmas ar īpašu nozīmi. Tad vēl ir pēdējās izrādes, kā es saku – iešu atvadīties no izrādes, kas man īpaši patikusi, uzrunājusi vai vienkārši tā sagadījies, ka izrādes pēdējā ir mana pirmā tās satikšanas reize...

            Šādas pārdomas – nu jau pēc jaunākā Nacionālajā teātrī piedzīvotā iestudējuma – “Zelta templis” – piedzīvošanas. Kā jau pirms kāda laika atzinos, lielajā zālē viss pašlaik piedāvātais noskatīts, tad nu jāmet skats pa labi un kreisi, tiklab uz citiem teātriem, kā tepat – pagrabiņā (Aktieru zālē)  vai kanālmalā (Jaunajā zālē). Turklāt šai reizē vēl īpašais “kumoss pievilināšanai” ir japāņu kultūras iepazīšana, kas, domāju, ne tikai man, bet arī daudziem citiem tovakar zālē sēdošajiem varēja būt diezgan tāla un neiepazīta, noslēpumā un arī stereotipos tīta pasaule. Un tieši tāpēc, ka mēs šai pasaul`s malā par Japānu, tās tradīcijām un kultūru zinām tik maz, šķiet, tas milzu putekļu un skatuves dūmu mākonis šai izrādei piederas tik ļoti, ļoti...

            Tātad – “Zelta templis” ir 20.gadsimta japāņu prozaiķa Jukio Mišimas romāns, kas iznācis 1956,gadā, un kura pamatā ir reāls notikums, kad jauns budistu mūks aizdedzinājis nozīmīgu sakrālo celtni Japānas kultūrā - zelta templi Kioto, kas būvēts pirms 1400 gadiem un pārdzīvojis pat 2.pasaules karu. Kā vēsta interneta dzīles, šo romānu latviski 1997.gadā izdevis apgāds “Elpa”, tātad tas nozīmē, ka jāpievieno lasāmlistei, kura īsāka nekļūst. Jāatzīst, ka šoreiz gan nejutos “traucēta” tāpēc, ka nebiju lasījusi literāro materiālu, jo viss uz skatuves notiekošais bija tik ļoti skaidrs un saprotams, nolasāms gan aktieru kustībās, gan sejas izteiksmēs (cik nu to atļāva specifiskais grims...) un balsu intonācijās, ka atlika vien elpot šos zelta putekļus un ošņāt skatuves dūmus, ar kuriem tikām bagātīgi apveltīti.

            Izrādes režisoram Henrijam Arājam šī ir jau otrā izrāde Latvijas Nacionālajā teātrī (pirmā ir “Ugunsseja”, ko skatījos tieši pirms nedēļas...), un jāatzīst, ka man šķita – te jau savs rokraksts veidojas un ir saskatāms, jo izvēlētajos mazajos spēles laukumos, kur visas emocijas tik sakāpinātas un zināmā mērā pat atkailinātas, skatītājam ļoti tieši trāpošas, tiek runāts par tādām aktuālām tēmām kā dzīves jēgas meklējumi tieši jaunu cilvēku vēl samērā nenobriedušajos prātos (akdies, cik nu filozofiski sanāca... laikam izrādes noskaņas “pie vainas”...). Tā tiek pieteikta kā filozofiska drāma par skaistuma dabu, un komandā līdzdarbojušies  arī romāna tulkotāja no japāņu valodas Ingūna Beķere, dramatizējuma autore Lelde Stumbre, scenogrāfs un kostīmu mākslinieks Adriāns Toms Kulpe, kustību horeogrāfe Simona Orinska, komponists Platons Buravickis un gaismu māksliniece Lienīte Slišāne, kā arī producents Rihards Gāle, bet par noskaņu niansēm rūpējas arī skaņu režisori Katrīna Kalve un Normunds Zālamans un atbildīgais skatuves darbinieks Kristaps Pavļukevičs, un izrādes vadītāja Marija Avotiņa. Ja par skatuves noformējumu jebšu scenogrāfiju man nekādu pārsteigumu nav, tad aktieru grims un matu sakārtojumi man raisa tiklab izbrīnu, kā aizrauj elpu, jo – ja nu izrādes tapšanas video rullīšos, kad notiek fotosesija, ir skaidrs, ka dara visādus “brīnumus”, tad, ieraugot uz skatuves esošajiem ļaudīm ne tikai mīmiem līdzīgos spilgti baltos vaibstus, bet arī savā ziņā it kā mālos, pelnos, zelta un smilšu putekļos esošos matus un sejas, varu vien apbrīnā noelsties... Tiesa gan, izrādes gaitā, aktieriem kustoties un pārģērbjoties, krietna tiesa no matus sedzošā materiāla sirsnīgi put pa gaisu un atsedz, lai arī krietni pelēkus, bet tomēr “dzīvus” matus, taču arī tas manā prātā sazīmē to sajūtu, ka zelts un skaistums ir vien tāda sava veida putekļu un iznīcībai pakļauta substance tāpat kā šis grims. Visu cieņu un arī līdzi jušanu gan par izturību izrādes laikā, gan pēc tam, kad tas viss jāmazgā nost.

            Jā, tādas tehniskas pārdomas mēdz raisīties līdzās visām filozofiskajām un romantiskajām, neko nepadarīsi... Taču aktierspēle ir brīnišķīga, šķiet noslīpēta līdz niansēm, neskatoties uz to, ka ir pirmizrādes vakars. Priestera Voldemāra Šoriņa tik staltais, valdonīgais stāvs ar dimdošo balsi, pazemīgais Mātes Ināras Sluckas uznāciens un saspēle ar Ulda Siliņa Midzoguči, kam lemts mācīties Zelta templī, jo tā vēlējis viņa tēvs (mazliet atsauc atmiņā ainas no “Sarkanā un melnā”, jo garīgā skolotāja tēls tikpat cienīgs...). Šiverīgais un labvēlīgais  jaunietis Curakava (Rūdolfs Sprukulis) un Liene Sebre (tā taču bija viņa, kas palīdzēja Midzoguči ietērpties mūka drānās?... tikai vai šeit viņas lomas vārds būtu geiša?...), kura pēc tam pārtop gan par ikebanas skolotāju (vai tās bija īstas puķes, kas tika tik nežēlīgi pārrautas, vai tomēr mākslīgas?...), gan par sievieti, ar ko kopā kaisli remdināt, - gan sarunu biedri, gan iedvesmotāji, gan padomdevēji un pārdomu raisītāji. Un augumā krietni garākais melnā tērptais Kašivagi (Tomass Ralfs Ābolkalns), kuram jāstaigā kleinām kājām, un kura dvēselē, šķiet, tieši šīs sāpes dēļ arī sakrājies krietns melnuma slānis, kurš spēj smieties par Midzoguči stostīšanos (ak mūžs, to prasmi tik reāli attēlot šo veselības problēmu, visu cieņu, Uldi!) un iesaistīt viņu dažādos apšaubāmos darījumos, naudas aizdošanu ieskaitot (tā sejas izteiksme tāda tīri “mefistofeliska”, un tas grims atgādina kādu karikatūru tēlu, tikai nevaru pateikt, vai no Dreslera vai Bidstrupa krājumiem...) Nu riktīgi daudzveidīga tēlu galerija, jo izrādes gaitā atklājas, ka ikvienam no viņiem var piedēvēt vairākas “sejas”, ka neviens nav tikai balts vai tikai melns, tādēļ jau arī, iespējams, tās mīmu cienīgās grima kārtas, lai liktu skatītājiem lasīt un skatīt tālāk un vairāk, dziļāk... Un kārtainie, plīvojošie tērpi un apavi, spēja to visu godam iznest un panest, lai nesapītos nekādā veidā – pamēģiniet pastaigāt ar tām savādajām japāņu sandalēm, kam divi “papēži” apakšā (es esmu staigājusi tikai holandiešu koka tupelēs, arī visnotaļ interesants pasākums...)!

            Visas izrādes gaitā kā tādi zelta putekļi, kas virmo gaisā līdzās skatuves dūmiem, prātā vijas arī bezgaldaudzas domas, sākot jau ar pašas austrumu kultūras niansēm un šodien tik plaši piesaukto apzinātību, kas patiešām ikdienā lieti noderētu, bet ir speciāli jāapgūst, tāpat vien tā “no gaisa nenokritīs”, un turpinot ar mūžveco patiesību, ka ne viss ir zelts, kas spīd, jo, lai arī templis laistās zeltā un greznībā, vai gan mēs zinām, cik daudz sviedru, asaru un asiņu ieguldīts šī skaistuma un greznuma radīšanā? Un vai tikai tas, kas spožs un žilbinošs, pamanāms jau pa gabalu, ir vērtīgs, jo pamanāms, “duras acīs”? Varbūt vērtība nemaz nav zeltā un bagātībā, bet gan cilvēku savstarpējās attiecībās? Un kad cilvēks to saprot – vai varbūt reizēm nodzīvo visu mūžu un tā arī nesaprot, ka dzenas pēc tukša, ārēja spožuma, ar ko nevarēs dvēseli sasildīt un sirdi piepildīt un apmierināt? Vai vecāku sapņi un gaidas no saviem bērniem neuzliek tiem nepārvaramus slogus, kuru “nokratīšana no pleciem” mēdz būt ne tikai fiziski sāpīga, bet arī daudz ko apkārt sagraujoša? Un kas ir svarīgāk – būt pamanītam starp trim miljoniem ļaužu vai vērtīgam un mīlētam savu tuvāko acīs un sirdīs? Kā skatīties uz pasauli – caur sirdi vai cauri otram cilvēkam (lai gan tas varētu arī būt viens un tas pats...)...

            Kad izrādes izskaņā templis “deg”, skatuve un arī zāle ietinas arvien biezākā dūmu mākonī, degšanas skaņas ir tik reālas un “uguns” skatuves centrā sprēgā, domas turpina vīties un vērpties, sagādājot arī nepatīkamas izjūtas gan pārdomās par to, cik viegli ir nojaucams, sagraujams daudzu cilvēku darbs, vai tā būtu ēka, grāmata vai jebkas cits, gan sajūtās, ka to dūmu varētu būt par daudz (bija ļaudis, kas steigšus spruka no zāles laukā brīdī, kad tāda iespēja parādījās, arī es sēdēju, kabatlakatiņu degunam cieši piespiedusi, jo nu jau ir mazliet pieredzes ar šādiem piedzīvojumiem...).

            Šis bija ļoti nopietns filozofisks prāta trenažieris (pats šī citāta “autors” arī bija skatītāju rindās, bij` prieks redzēt skatuvei “otrā pusē”), par kuru domāt un lūkoties pēc grāmatas, jo, kā intervijā Aivai Kalvei vietnē “www.diena.lv”" pauž galvenās lomas atveidotājs aktieris Uldis Siliņš: “Kā lai sadzīvo ar vēlmi kļūt par daļu no skaistā, par daļu no mūžības, apzinoties, ka tu vienmēr paliksi tikai ēna? Zelta templis vienmēr būs pārāks par tevi. Varbūt cilvēka dzīves jēga ir atrodama kur citur, bet – kur? Jaunais cilvēks, sastopoties ar pasauli, mēģina visu filtrēt caur savu pieredzi, atbrīvojas no priekšstatiem un cenšas ar savu rīcību mainīt pasauli. Vai viņam tas izdodas? Nezinu. Tiem, kuri lasīs romānu, varētu šķist smieklīgs viņa naivums. Bet tādi jau mēs visi esam."