20.11.2021.

Izrāde, kurā visu laiku manā sejā ir smaids un smiekli, izbrīnā uzrauktas uzacis, pārsteigums un sajūsma gan par tekstu, gan par izpausmēm, un fināla ainā arī aizkustinājuma asaras – tas ir “Riests” Latvijas Nacionālajā teātrī Valtera Sīļa režijā. Laiks aizrit nemanot, informācijas daudzums liek apbrīnot dramaturģes Lindas Rudenes darbu, savācot vienkop tik daudz faktu un savijot tos tik interesantā vēstījumā. Jāsaka gan, ka šis tandēms – Valters Sīlis un Linda Rudene – mani labā nozīmē pārsteidza jau pērn, kad abu sadarbībā bija tapušas izrādes – pastaigas “Mežs” un “Pilsēta”, kas arī pilnas ar daudzveidīgu pārdomājamo materiālu (emocijas pēc šo izrāžu piedzīvošanas meklējamas tepat, dažas lappuses atpakaļ). Intriģējošs arī žanra nosaukums – “jokumentāla izrāde”, kas taču laikam nozīmē joku un dokumentālas patiesības apvienojumu.

Mans visdziļākās cieņas un pateicības reveranss Ģirtam Jakovļevam – viņa sirmais, dzīves gudrais stāstnieks (nu kā tāds smaidīgs Džeralds Darels ar zvērudārzu savā bagāžā) ar tādu sirdssiltumu un interesi, labestīgu smaidu un brīžiem arī smīnu uzlūkoja gan aktierus, gan mūs, skatītājus, ka jau pirmajās izrādes minūtēs sajutu sevi smaidām viņam pretī, ko gan aiz maskas nevar redzēt, bet tas jau nekas, un izrādes beigās sapratu, ka mazliet sāp vaigu muskuļi tāpat kā reizēs, kad krietnu stundu no vietas smiets. Un, protams, arī apbrīna par to milzu teksta apjomu, kas tika mums izstāstīts kā tāda bagātīga dabaszinību stunda, kas aicina ne vien mācīties un aizdomāties, bet arī rosina atrast līdzīgu informāciju pašai. Īpašais smiekls par “škic!”, kas tika veltīts nopietni iekarsušajiem jaunekļiem, tas bija tiiik mīļi! Un izrādes finālā aizkustinājuma asaras acīs, kad godājamais meistars iznāk uz skatuves ar noslēguma vārdiem un atbalstoties uz spieķa (un nav pat svarīgi, vai spieķis šeit izmantots kā izrādes aksesuārs vai kā paša meistara ikdienas pavadonis nu jau tik cienījamos gados...).❤

Klausoties un skatoties jauniešu daudzveidīgajās iepazīšanās izpausmēs, bija vietas, kur tiešām atpazinu arī sevi vai līdzās novērotu rīcību, tāpat nopriecājos, ka dažu no redzētajām pieredzēm nav manā arsenālā. Īstens pārsteigums tādiem ar tehnoloģijām uz “jūs” esošiem ļaudīm kā man bija smalkais “Tindera” skaidrojošais apraksts – gan tāpēc, ka vienmēr ir licies savādi iepazīties “pa gabalu”, gan arī tāpēc, ka nekādi neizprotu ne datorspēles, ne arī citus ar kaut kādiem algoritmiem saistītus pasākumus, labākajā gadījumā protu salikt lego, skatoties instrukcijā (bet to jau prot arī mans tikko piecgadnieks...). Tāpēc vēl jo vairāk ar aizdomām skatos uz šādām iepazīšanās iespējām, jo programmiņā aprakstītais Romāna Bargā pieredzes stāsts ir tieši par to, kā “aplauzties”, jo aiz bildes tak var būt jebkas, un atziņa “meklēju jaunas vilšanās” arī patiesa.

Stipri pazīstama bija situācija, kur viesībās divi “noklīduši” no pārējiem, sāk šķetināt sarunas ne vien par laiku un tamlīdzīgām lietām, bet tieši par to, ka rozā brilles nokritušas un dzīves patiesība ir tāda, ka negribas nākt mājās, jo nav, kas uzklausa. Arī es piederu pie cilvēkiem, kam citi mēdz “izkratīt sirdi”, jo es pat ar trolejbusu protot aprunāties, kā saka viena mana kolēģe... Savukārt atziņa par to, ka īpaša uzticēšanās zīme ir iepazīšanās sarunās atklāt kādus sevišķus notikumus, tikai apstiprināja manu pieņēmumu, ka ir lietas, ko nestāsta visiem, bet tikai dažiem, un ir tā sajūta, ka šim cilvēkam to var teikt, bet tam citam gan nē...

Šķiet, ka brīdī, kad izrāde tapa, jēdziens “sociālais burbulis” nozīmēja kaut ko mazliet atšķirīgu no šodienas, kad tam ir tāda diezgan negatīva pieskaņa. Acu priekšā pazibēja Sīri Petešenas grāmata ar tādu pašu nosaukumu “Burbulis”, ko lasīju pirms dažiem gadiem Bērnu un vecāku žūrijas ietvaros (atkal kāda viena bilde “pievelk” citu), pārcilāju atmiņā lasīto un jāatzīst, ka zināmas paralēles savilkās gan ar izrādē redzēto un klausīto, gan ar šo laiku, kas mums liek “burbuļoties” savā katliņā, no kura kādreiz būs atkal jāmācās kulturāli “izburbuļot” laukā.

Svarīgākā atziņa no šodienas “prāta trenažiera” un arī manas sajūtas papilnam apstiprinoša ir tā, ka algoritms tomēr jāaizstāj ar sirds ritmu. Neviena zinātne un neviena cita cilvēka pieredze nevar tev pateikt priekšā, kā iepazīties, kā iedraudzēties, kā dzīvot un izdarīt izvēles – tas viss jādara tev pašam, jo šajā lauciņā algoritmi nestrādā, mēs esam pārāk atšķirīgas “mašīnas”.

No sirds paldies par saturīgo vakaru, jauna izrāde, ko ieteikt domāt gribošiem jauniešiem gan pārdomām, gan pozitīvām emocijām! 👍