Pāru [ne]būšanas | pluumiitbeerns.com

16.01.2024.

Grāmata, kas manā lasāmkaudzē gaidīja gana ilgi, šķiet, ka pat sākotnējais mērķis bija to uzdāvināt jauniešiem kādos Ziemassvētkos, bet tā kā toreiz nebija īstas pārliecības, vai viņiem tāda lasāmviela varētu interesēt (mēdzu jaunatnei dāvināmo vispirms iepazīt pati...), tad grāmata gaidīja lasīšanu manā kabinetā. Bet labi drīz pieķerties tai pamudināja grāmatu bloga “Laime lasa” (https://laimelasa.home.blog) publikācija (par kurām regulāri uzzinu savā e-pastā), jo citētās atziņas bija patiesi aizdomāties aicinošas. Neliegšos, arī es reizēm mēdzu nonākt sava veida pārdomās no sērijas “ko tad es te vispār daru un kam esmu vajadzīga?”, un tās nav tikai par darbu, bet arī par tiem patiesi tuvajiem un mīļajiem, kuri, nenoliedzami, mēdz tev, cilvēkam, reizēm stipri sakrist uz nerviem... Bet, kad palasies gan dažādus pieredzes stāstus žurnālos, paklausies sarunas un intervijas, kā arī izstudē vienu nopietnu vietējā profesionāļa rakstītu grāmatu (attiecību un citu specifisku jautājumu sakarā galvenokārt uzticos mūsu pašu autoriem, kuri zina, no kādas “mīklas” darināts tieši šīszemes lasītājs), tad gan saproti, ka nav jau “tik” traki, gan arī gūsti krietnu žūksni atziņu pārdomām arī par sevi un citiem, ne tikai par citiem vien.

Tad nu pirmā šogad izlasītā “pieaugušo” grāmata (lai gan vairākkārt esmu definējusi, ka man šāds dalījums īsti neder, bet tieši konkrētās lappuses tomēr lasāmas visādā ziņā pieaugušiem cilvēkiem, kas paguvuši sevi gan ar “izglītības nastu apgrūtināt”, gan ar visdažādākajiem ļaudīm sastapties un arī pāra attiecību lauciņu dažādās gatavības pakāpēs iekopt) ir apgādā “Zvaigzne ABC” 2021.gadā izdotā Gata Līduma “Pāru [ne]būšanas. Psihoterapeita piezīmes par 10 baušļiem un pāru attiecībām”. Un ir pilnīgi skaidrs, ka nākamā no kaudzes tiks izcelta Zanes Zustas un Gata Līduma grāmata “Tarakāni tavā galvā. Stāsti par vīriešiem”, kas turpat vien izdota vēl gadu senāk – 2020.gadā, kā arī tiks meklēta Arkādija Panca grāmata “Sarunas par laimi”, kas vairākkārt pieminēta un citēta “Nebūšanās”. Atkal jau viens magnēts pievelk citu... Taču patiesībā interesanti izlasīt vairākus viena autora darbus gan no stila, gan – šajā gadījumā – tematikas viedokļa.

Grāmatas autors Gatis Līdums ir ne vien praktizējošs psihoterapeits, kas tātad gana labi pārzina visdažādāko “tarakānu” sugas un tām raksturīgās izpausmes tieši mūsu prātos, bet arī deviņus gadus studējis teoloģiju, turklāt darījis to nevis ar mērķi kļūt par mācītāju, bet gan “iepazīties ar senām nostādnēm un atziņām, kuras mūsdienu dzīves fonā ir ļoti klātesošas, lai gan šodienā nereti piemirstas”. Tādēļ alosies tie, kuri, uz grāmatas vāka izlasījuši par 10 baušļiem, uzskatīs šo grāmatu par reliģijā balstītu un noliks atpakaļ plauktā. Baušļi patiesi izmantoti kā katras nodaļas pamats, taču, kā anotācijā norāda mācītājs Jānis Bitāns, “izmantojot desmit baušļu fundamentālo, neaizstājamo, universālo un laika pārbaudi izturējušo risinājumu jēgu un būtību” un piebilst, ka “šī ir grāmata, kas vienlīdz labi iederas gan grāmatnīcu plauktos, gan baznīcu grāmatu galdos”.

Protams, šī atkal ir grāmata, kas no vienas vietas pielīmēta ar līmlapiņām, turklāt dažas vietas pat izpelnījušās tūlītēju pasvītrošanu (tā kā tā ir mana grāmata, tad atļaujos arī šādus “papildinājumus”). Jā, arī draudzene jau pieteikusies rindā uz iespēlēšanu bibliotēkās, un zinu, ka pēc tam mums abām būs krietni daudz pārrunājamā, bet iespējams, ka viņai būtu vēl citas pielīmējamās vietas. (Ups, ideja – varbūt ir vērts iedot viņai citas krāsas līmlapiņas, lai pielīmē tur, kur manu lapiņu vēl nav, bet viņai ļoti tīk? Būs jāpadomā!...) Līdz ar to ir skaidrs, ka visus citātus minēt še būtu par daudz, bet centīšos atrast tos man noderīgākos, kas uzrunāja visvairāk.

Tātad – grāmatas struktūra ir šāda – ik nodaļas virsraksts ir viens no desmit baušļiem, precīzi kā no Rakstiem. Skatot grāmatu no sāniem, var labi nošķirt, kur katra nodaļa sākas, jo bauslis jeb virsraksts drukāts uz pelēka papīra, tātad labs baušļu zinātājs var arī ņemt un uzšķirt tieši sev interesējošo, ja paskaita pelēkās iezīmes. Un ikvienā nodaļā ir arī dažādas (citā lielākas, citā mazākas) atsauces uz Rakstiem un Dieva vārdu un Bībelē aprakstītām norisēm. Taču – kā jau minēts, autors nebūt nav vēlējies būt teologs, viņš ir psihoterapeits, un savus vērojumus un ieteikumus balsta savā psihoterapeita praktiskajā darbībā, tātad, citējot un pārfrāzējot mazliet klasiķa Veidenbauma, kurš saka: “Vēders Dievs visaugstākais un katr(i)s pats sev tuvākais tiklīdz kā izsalcis...”, es atļaujos no šīs grāmatas paņemt atziņu, ka cilvēkam arī pašam sevi vajadzētu vērtēt atbilstīgi tam, jo – attiecību lauciņā Dievs ir tieši pašas attiecības un tām veltītais laiks un darbs. Un, kā pirmā baušļa skaidrojumā par to, ka “tev nebūs citus dievus turēt manā priekšā” minēts, - ir četri dievi, kam labpatīk tikt turētiem augstākiem par pāra attiecībām – darbs, hobiji, pāra bērni un pāra vecāki. Bet – ak, cik grūti to ievērot! Neapšaubāmi, tie visi ir svarīgi aspekti, un tomēr – tiem ir jāierāda atbilstoša vieta, lai tie nekļūtu nomācoši un nepieprasītu sev “ziedojumus” jeb upurēšanos, kas pienākas tieši pāra attiecībām.

Īpaša apakšnodaļa man kā cilvēkam, kas strādā ar bērniem, bija tieši “bērnu dieviņš”, ko autors nosauc par “ļoti īpašu viltus dieviņu”, un te nu es ar visām zvaigznēm, rokām, kājām, ko tik vēl ne, varu balsot par praktiski katru šīs nodaļas vārdu, jo – bērniem ir īpaša vieta mūsu dzīvē, taču viņiem ir jāzina arī sava vieta, kas nebūt nav galvenā ģimenē. Skarbi? Iespējams, taču ikdienā tiiik ļoti “duras acīs” daudzas situācijas, kad bērns par varas makti tiecas būt dieviņš nevien savā ģimenē, bet arī sabiedrībā, ka brīžiem sajūties kā tāds Nīgris, kas labāk redz bērnus (un cilvēkus ar bērniem...) ejam nekā nākam. Izlasiet, tā ir grāmatas 42. – 46.lpp.! Ne daudz, ne maz, bet ļoti precīzi, un nevajag tur meklēt aizvainojošus vai citādi “zemtekstīgus” vārdus!

Un tagad mazliet citātu, kas šķita īpaši:

Es neesmu šis vai tas, vai vēl kaut kas. Man pieder vara būt man pašam. Es esmu tas, kas es esmu. Ko tādu tiešām var pateikt Dievs vai arī ļoti atbildīgs, godīgs un apzināts cilvēks. Patiesībā tā ir frāze, ko jebkuram psiholoģiski nobriedušam un garīgi attīstītam cilvēkam būtu jāvar pateikt par sevi.
Piekritīsiet, ka izklausās ļoti jauki: “Es esmu vērtīgs, jo esmu Dieva dāvana pasaulei.” Kur tad ir kļūda? Kļūda ir nepamanīt, ka vispirms tu esi dāvana pats sev, nevis kādam. (..) Iespējams, atkristu ļoti daudz problēmu, ja cilvēki beigtu iedomāties, ka viņi ir dāvanas kādam vai kaut kam, izņemot sevi pašu. (..) Mēs esam dāvanas saņēmēji, mēs esam tie, kuriem būtu par šo dāvanu jāpriecājas, tā jāatklāj, jāiepazīst un jālieto. Tātad mūsu uzdevums ir izprast, pieņemt un godīgi stādīt citiem priekšā savu “Es esmu, kas Es esmu”. Diemžēl bieži būt tam, kas “Es patiesībā esmu”, lai priecātos par sevi un dalītos šajā priekā ar kādu citu, man traucē zems pašnovērtējums un bailes.
“Ja mamma nav laimīga, visi ir nelaimīgi.” Runājot nopietnāk, mājās servēta steika recepte sastāv no šādām sastāvdaļām:
sieviete attiecībās jūtas laimīga;
abi partneri ir labi izglītoti;
abi prot labi komunicēt;
kopdzīvē nav pārāk daudz stresa vai emocionālu problēmu.
Vai nu mums tas patīk vai ne, bet visiem ir savas vajadzības. Tās ir neatņemama cilvēka dabas iezīme. (..) Kolīdz būsiet noskaidrojis, kādas ir jūsu vajadzības personiskajā un laulības dzīvē un kas ir nepieciešams, lai tās apmierinātu, varēsiet palīdzēt dzīvesbiedram to īstenot. (Citāts no Sūzanas Pizas Godua grāmatas “Attiecību krustcelēs” Rīga, Zvaigzne ABC, 2008, 107.lpp.)
Par cilvēku vajadzībām pārī reiz lieliski ir izteicies psihoterapeits Arkādijs Pancs: “Ideālai vīrieša laimei ir vajadzīgs darbs un ģimene. Sievietes laimei ir vajadzīga ģimene un darbs.”
Ir skaidri jāpasaka savai otrai pusītei, kas jums ir svarīgi un ko jūs sagaidāt no attiecībām konkrētās situācijās. Šeit, tāpat kā citās situācijās, vislielākā un nozīmīgākā loma ir komunikācijai starp abiem pāra dalībniekiem.
Lai cilvēkkopība būtu izdevusies un nestu pienācīgus augļus, ir jāskar vēl viens aspekts, proti, laiks vienatnē. (..) Tas mums ir nepieciešams tieši tāpat kā regulārs miegs un maltītes.
Lai uzzinātu, ir jājautā. Attiecībās nekad nedrīkst kautrēties jautāt. Ļaunākais, kas ar jums var notikt, - jūs saņemsiet atbildi, kura jums nepatiks. Taču arī tā ir atbilde, kura var lieliski kalpot, lai labāk izprastu, kas jūsu partnerei vai partnerim darās galvā.
Ne ieteikumi, ne padomi, ne pārmetumi, ne “zāģēšana”, bet gan pieredze ir tas, kas maina cilvēkus. Galvenokārt tā ir kopīga emocionāla pieredze. Otrs ir jāsajūt. Vēl vairāk, kā saka Krebs, otrs ir jāgrib sajust, un tas vienlaikus ir vēlēšanās un disciplīnas jautājums. Protams, šeit uzreiz ir jāpiebilst, ka šī formula darbojas tikai tad, ja attiecībās to lieto abi partneri.
Nemīlēti mēs sajūtamies, kad mums šķiet, ka no sava partnera nevaram dabūt to, kas mūsuprāt, mums ir tik ļoti nepieciešams.
Vizuālais kairinājums no filmas uz jūsu smadzenēm iedarbojas pavisam citādi nekā stimuls, kas nāk no grāmatas. Grāmatu jūs lasāt savā laikā, sava tempā, savā telpā un savos iztēles kambaros. Filmā daudz ko no tā filmas veidotāji jau ir paveikuši jūsu vietā. Principā filmas nebūt nav sliktas un savureiz lieliski noder arī terapeitiskiem nolūkiem, taču pārāk bieži tās ir kā iepriekš apstrādāts pārtikas pusfabrikāts ātrajā ēstuvē. Ēst var, un reizēm pat garšo gluži ciešami. Taču to, kā ēdienam ir jāgaršo, jūs vislabāk varat piedzīvot, savās mājās ēdot lēni bez steigas pagatavotu maltīti, tieši tādu, kāda jums pašam garšo. Ar grāmatām ir līdzīgi.

Un te vēl divi citāti no bloga “Laime lasa” publikācijas (biju speciāli "pieglabājusi" šo e-pastu tieši šim rakstu darbam...), kas mums abām sakrīt:

“Izvēle, kā pavadīt laiku, nav balstīta tikai uz loģiku, tā ir emocionāla. Cilvēki nav loģiskas būtne. Mēs esam emocionāli. Kā cilvēkus mūs vada izjūtasun dzen uz priekšu impulsi. Mums ir vēlme Mums ir ilgas atstāt iespaidu [uz citiem]. Mūs kārdina baudas. Mēs nogurstam no darba. Mēs nonākam stresā spiediena rezultātā. Un mēs izjūtam aicinājumu piedzīvot sasaisti un attiecības ar citiem cilvēkiem. Jā! Mēs pilnīgi noteikti esam emocionāli."
Piecas brīvības pēc Virdžīnijas Satīras:

Brīvība redzēt un dzirdēt to, kas ir, nevis to, kam jābūt, kas ir bijis vai vēl būs.
Brīvība paust to, ko tu domā un jūti patiesībā nevis to, kas tev būtu jāsaka un jādomā.
Brīvība just to, ko jūti, nevis justies tā, kā pienākas.
Brīvība lūgt to, ko gribas, nevis vienmēr gaidīt atļauju.
Brīvība uzņemties risku pašam savas labklājības labā nevis būt drošam un lieki nespēlēties ar uguni.

Īsi sakot, šo grāmatu no sirds iesaku izlasīt ikvienam interesentam, kam rūp cilvēku attiecības, turklāt ne tikai “pārī esošam”, jo tā ir kā sava veida ceļojums ar jau zināmiem plašumiem un arī jaunatklājumiem. Paldies Gatim Līdumam par to, ka paklausījis ieteikumam uzrakstīt kaut ko “normālu, tā, lai var lasīt viegli un raiti”!