28.02.2025.

            Izrāde, kura dzīvo uz skatuves jau teju desmit gadu (pirmizrādi piedzīvojusi 2015.gada 23.aprīlī), un kura allaž izpārdota, līdz ar to grūti noķerama, lai sakristu izrādes un mana kalendāra plāni, taču beidzot šis brīdis ir pienācis, un pēc izrādes varu vien aizturētu elpu pie sevis noelsties – ak!... Diez, ja es uzdotu jautājumu par to, kura tad ir tā ilgi gaidītā un “medītā”, vai būtu daudz ļaužu, kas spētu atbildēt?

            Nu tātad – februāra pēdējās dienas vakarā atkal esmu teātrī, lai beidzot nolūkotu Elmāra Seņkova režijā tapušo “Antigoni”, turklāt jāpiebilst, ka par šo titullomas atveidotājai Maijai Doveikai tikusi 2015.gada “Spēlmaņu nakts” Gada aktrises nominācija un arī Nacionālā teātra ceļojošā balva - Elzas Radziņas kulons, bet vēl pēc gada – Lilitas Bērziņas balva par izcilu darbu varoņlomās. Un te nu jāsaka, ka mans aizturētās elpas elsienpūtiens patiesi ietver visu cieņu par šo lomu un arī daudzām citām, nebūt ne vieglajām, ko Maijas Doveikas izpildījumā esmu vērojusi teātrī.

            Maza, maza programmiņa, it kā bērna roku sarakstīta neveikliem, stūrainiem drukātiem burtiem, savilktām līnijām (no sērijas “savieno pareizās atbildes”), dažpadsmit (15 pilnas...) rindiņas par franču dramaturgu Žanu Anuiju, lugas autoru. Vienkārša, balta skatuvīte kā tādā skolas teātrī. Bet kas par jaudu! Nu, mīļie, šī ir redzēšanas vērta izrāde, turklāt, neskatoties uz savu tiesu vardarbīgo aprakstu, kas, kā zināms, ir sengrieķu traģēdijām raksturīgā “garšviela”, te ir patiešām ļoti nopietns domājamais materiāls, ko seši aktieri izspēlē tik apbrīnojami un aizraujoši, ka tik turies!

            Tātad – Elmārs Seņkovs sev talkā aicinājis scenogrāfi Eviju Pintāni, kostīmu mākslinieci Mariju Rozīti, komponistu Edgaru Mākenu, gaismu mākslinieku Oskaru Pauliņu, producenti Lindu Akmeņkalni un režisora asistenti Lindu Helvigu. Kopīgiem spēkiem radītā izrāde ir (kā vēsta uzticami avoti...) tā, kuras dēļ aktieri neaizmirst par teātra jēgu un spēku, un es varu tikai pievienoties šai atziņai. Maijas Doveikas Antigones trauslums un reizē spēks ir tik elpu aizraujoši un pārsteidzoši, viņas kā jaunākās māsas spriganais nepakļaušanās gars, izspūrušie mati, reizē pelēcīgie un tomēr krāsainie, spilgtie tērpa toņi (jautāsiet – kā pelēcīgs var būt spilgts un krāsains? Jo arī tam ir nokrāsas, turklāt šeit – komplektā ar vārdu un kustību izpausmēm – nu vesela glezna!) tik dziļā pretstatā vecākās māsas Ismenes (Sanita Paula) gludi nolīdzinātajiem matiem, viegli rozā kleitas tonim, kas arī tik viendabīgs un reizē nepamanāms, ka it kā saplūst ar balto skatuvi, jo – jābūt paklausīgai... Tik monotonais Marijas Bērziņas – Aukles un Kora – teksta lasījums, kā kādreiz gadījies dzirdēt filmu tulkojumos, kad vēl bija tāds TV kanāls “KS video” – filmā notiek nez kas, oriģinālvalodā tonalitātes visdažādākās, bet teksta tulkotājs pilnīgi bez emocijām nolasa to, kas iedots priekšā... Bez emocijām, bez kaisles, bez iesaistes notiekošajā, vien tajā mirklī, kad jau tuvu izrādes noslēgumam valdniekam Kreonam (Gundars Grasbergs) vajadzētu rast iespēju tomēr pārkāpt saviem principiem un nesodīt jauno meiteni ar nāvi, jo viņa atļāvusies nepakļauties vadoņa pavēlei un devusies vismaz mēģināt apbedīt savu kritušo brāli, tad Aukles balsī ieskanas citādas – aizdomāties aicinošas – notis, ka nav taču mūžīgi jāpieturas pie “burta”, lai taču Kreons atrodot izeju... Bet šis – nē un nē, jo pirms tam visu enerģiju ielicis tajā, lai izskaidrotu meitenei norises valstī un sabiedrībā, viņas nodarījuma smagumu un pašu ģimenēs piedzīvoto seno stāstu atbalsis šodienā, un, kad nu Antigone neprotas paklausīt, tad lai top sodīta, pat neskatoties uz to, ka ir Kreona dēla Hemona (Uldis Siliņš) līgava. Ak, un tas Hemons, kam tikai mīlēt un mīlēt, bet reizē arī neizprast un ciest, neizprast tik savu līgavu, kā paša tēvu, līdz beigās doties nāvē kopā ar mīļoto... Bet – hops! – veikls solis aiz kulisēm, un pēc brīža mūsu priekšā stāv pavisam citā tērpā ģērbts un citādu sejas izteiksmi “apvilcis” sardzes vīru duets, no kuriem viens – joprojām Uldis Siliņš, bet otrs – Artis Drozdovs, viens savā ziņā karjerists un pielīdējs, otrs – uzdzīvotājs, kam labpatīk tikai par baudām domāt, gribas būt slavētam un slavenam, bet ne visai tīk, ja par to uzzinās ģimene, jo tad nevarēs doties pasvinēt tur, kur labpatīk, un kazi, vēl prēmiju nedrīkstēs tāpat vien notriekt... Nu nemainās nekas šai pasaulē, vai tie sengrieķu laiki, vai mūsdienas!

            Īpaša pievienotā vērtība šai izrādei ir mūzika, kuru aktieri izpilda “dzīvajā” uz dažādiem mūzikas instrumentiem – gan miniatūrām klavierītēm, gan mazas ukulelītes, gan – kā sauc to it kā klaviertaustiņu rindu ar pūšamo galā, tas jājautā spēlmanei Sanitai, gan vijoles (ak mūžs, Uldi zināju kā klavierspēli protošu, re, kas vēl atklājas!...), gan, protams, Gundara draugu kontrabasu. Jā, var savilkt paralēles ar katra tēla “lielumu” tajā lugas sadzīvē, jo valdnieks Kreons tomēr ir svarīgākais no visiem, tāpēc arī tas lielais instruments, savukārt pārējie “mazie gariņi” lai darbojas ar maziem, smalku skaņu dvesošiem “štrumentiņiem”... Un tās Ulda Siliņa dziedātās melodijas!...

            Klausoties tēlu teiktajos vārdos, aizdomājos – cik ļoti tuvu daudz kas no norisēm ir arī šodienai! Cik bieži mēs piekopjam kādus rituālus, tradīcijas, tikai tāpēc, ka tā vajag un ir pieņemts, nemaz īsti neizprotot to jēgu, darām darīšanas pēc, pavirši, pat savā ziņā zaimojot sendienās veidotās tradīcijas nozīmi? Cik bieži valdniekam izdodas stāvēt pāri visdažādākajām intrigām, saviem paša viedokļiem un turēties pie likuma burta un gara? Cik viegli vai grūti ir pateikt “jā” vai “nē” un izdarīt izvēli? Vai varas pārstāvja darba diena ir viegla vai grūta? Vai to viņš izvēlējies no laba prāta, kāda cita spiests un piespiests, vai varbūt, lai kādam ieriebtu, vai tāpēc, ka kādam jau tas ir jādara? Un vai brīdis, kad vecākiem jāpalaiž vaļā savs izaugušais bērns, nav tik ļoti sāpīgs, ka tādā mirklī drupās sašķīst viss, kas darīts – viena alga, vai pareizi, vai nē, jo labot vairs nevar neko, bērns jau izaudzis... -, un tad – lai notiek, kas notikdams? Šī atkal šķiet no tām lugām, kuru derētu palasīt tieši to izteikumu vēlreizpārdomāšanai un izvētīšanai savā prātā, varbūt izdosies...

            Izrādes gaitā esmu piedzīvojusi arī dažus īpaši brīnišķīgus mirkļus, par kuru patiesīgumu pārliecinos vēlāk, kad jau  publicēju savas pārdomas “īsajā versijā”, un tās nonāk līdz aktieru acīm, tās ir tik skaistas satikšanās piedzīvotajā, paldies par šādu iespēju! Un, neskatoties uz stāsta smagumu, domāju, ka šī varētu būt izrāde, ko vēl kādreiz “nomedīt” un piedzīvot atkal! Paldies par to visiem, kas darinājuši šo brīnumu!