1.07.2021.

Atvaļinājuma laikā celties rīta agrumā, lai varētu netraucēti palasīt grāmatu – vai tas ir nopietni ņemams? Manā gadījumā izrādās, ka jā, jo Gunitas Lagzdiņas grāmatu “Lāde vaļā” burtiski apriju vienas dienas laikā – iesāku rīta agrumā un, maziem pārskrējieniem lasot pa dienu starp visiem citiem darbiem, vakarā aizvēru pēdējo lappusi ar domu – nu skaisti, paldies!

Jāpiebilst, ka reklāma šai grāmatai bija īpaša – iekš Facebook grāmatu mīļu grupas “Izcilas grāmatas” biju pamanījusi “Zvaigzne ABC” vadītājas Vijas Kilblokas publikāciju, kurā ievietotas īpaši ievilinošas grāmatas teksta fotogrāfijas – tās izlasīju ar interesi, un sapratu, ka šo grāmatu noteikti vēlos iegūt savā plauktā un izlasīt pēc iespējas drīz. Vasaras karstums galvā, vai ne? 😉

Tā kā man patīk lasīt par cilvēku savstarpējām attiecībām, tad šis nu ir gadījies gards kumosiņš. Jāsaka gan, ka dažubrīd nācās iespringt, lai nesajauktu tēlus vietām, jo vīriešu, kas piedalījās šajā stāstā, bija gana daudz, un katram sava nozīme galvenās varones Ances dzīvē. Iespējams, kāds teiks, ka neticami notikumi, taču arī es esmu pārliecinājusies, ka visneticamākos scenārijus izspēlē pati dzīve, tā kā spēj vien pierakstīt un brīnīties par uzrakstīto/izlasīto. Ienāca prātā, ka šī grāmata varētu būt labs filmas scenārijs...

Notikumu vieta – mazpilsēta ar pazīstamo “visi par visiem zina visu”, klasesbiedri un skolasbiedri, kaimiņi, darba kolēģi, simpātijas un antipātijas, vecas mīlestības, kas taču nerūs, un vecāku iebildumi pret jaunās paaudzes attiecībām – pilns “skeletu komplekts”, jeb, kā saka Ances mamma – noslēpumu lādīte. Te arī izskaidrojums nosaukumam par vaļējo lādi – gluži kā pasakās, kad, paceļot lādes vāku, no tās var izkļūt laukā jebkas.

Ik pa brīdim situācijas šķiet gana pazīstamas, jo kurš no mums gan nav piedzīvojis draudzīgas un naidīgas attiecības skolas un darba gaitās, arī ģimenē, tāpat noklusētus noslēpumus un brīžus, kad prātā vērpjas visdažādākie briesmīgie scenāriji. Un tomēr – ik reizi kāds mazs pagrieziens Ances gaitās sagriež notikušo vēl lielākā virpulī, tā kā uz priekšu kaut ko “izshēmot” grūti. Un tieši tāpēc šajā lādē gribas ielūkoties pēc iespējas ātrāk, nepalaižot vaļā vāku, tas nozīmē, neaizverot grāmatas vāku, pirms nav pāršķirta pēdējā lappuse.

Divas epizodes, kas man pa riktīgam aizmigloja acis asarām – galvenās varones atmiņas par tēti un – jau tagadnes notikumu laikā – par suni, kas ilgus gadus bijis ģimenes loceklis, ar kuru kopā uzaudzis dēls, un kura nu vairs nav... Tās ir sāpes, kuras nepārsāp visu mūžu, un dažādās situācijās atkal un atkal atgādina par sevi vairāk vai mazāk smeldzīgi, reizēm mazliet mistiski, kad sajūtam vai piedzīvojam kādu situāciju, kas tik līdzīga mūsu atmiņās mītošajām, īpašajos apcirkņos glabātajām.

Vēl īpaša šajā “lādē” man šķita tik aizraujoši un kaislīgi aprakstītā erotiskā stīga, kas vietām ir tikai tīri draudzīga, bet vietām – patiesi elpu aizraujoša. Jāatzīstas, ka neesmu lasījusi visas mūsdienu populārās grāmatas no šī plauktiņa, jo diez kā neuzrunā dažādie pieteikumu apraksti, tuvāka šķiet klasika ar lēdiju Čaterleju (ha, pati jau arī esi īsta klasika! 😋), tāpēc īpaši necenšos meklēt un lasīt, bet šajā grāmatā – nu patiesi iedvesmojoši...

Tad, kad nonācu līdz fragmentam, ko sākumā pieminēju kā intrigu (tās FB rodamās lappušu fotogrāfijas), pati nobrīnījos, ka tas rodams visai tuvu finālam, un ka bija tīri pagaisis no manas atmiņas, bet – izlasīju un “izgaršoju” ar baudu! Galvenās varones saruna ar mācītāju (jaunu, simpātisku, kurš turklāt pats ar putekļu sūcēju uzkopj dievnamu mūsdienīgas mūzikas pavadījumā un tiek nosaukts par svētā nama un dvēseļu uzkopšanas operatoru) ir patiesi pārdomu vērta, tāpēc atļaušos dažus citātus no tās:

“ - Kāpēc dzīve nevar būt bez problēmām? - Lai mēs augtu! Ja cilvēks dzīvo dzīvi apmierinātībā, viņam nav vēlēšanās un arī stimula kaut ko mainīt. Bet nav nekā degradējošāka dvēselei par rutīnu. Tā cilvēks kļūst par bezsmadzeņu radījumu, kas tikai mehāniski seko ieraduma spēkam. Parazitē, vienvārdsakot. Varbūt es pārāk skarbi izsakos, taču... Mums ir jārada. Jāvairo, jāuzlabo. Jātiecas. Citiem vārdiem sakot – jādzīvo jēgpilni. Ar mērķi! Arī sportists pie panākumiem tiek vien tad, ja visu laiku paaugstina savu latiņu, vai ne? - (..) Tu vari gausties, ka rozēm ir ērkšķi, vai arī priecāties, ka ērkšķiem ir rozes." Pievienotā vērtība šīs sarunas laikā ir dvēseļu gana draudzīgā un labvēlīgā attieksme, par ko pati galvenā varone brīnās ne pa jokam. Ir vērts brīnīties kopā ar viņu!

Tuvojoties noslēgumam, sastapu vienu fragmentu, kas arī prasās citējams – par to, cik liela nozīme tērpam, jo sevišķi – uzvalkam. Atceros, reiz intervijā ar Valdi Melderi no radio “Skonto” lasīto, ka uzvalks jebkuru “ļoļeku” padara izskatīgu, un šis citāts tam pilnīgi piederīgs:

“Ak, ja vīrieši saprastu, kā šis, viņuprāt, stīvais ģērbšanās stils viņus pārvērš! Šķiet, nav auguma – neatkarīgi no miesas daudzuma un proporcijām -, ko uzvalks nepadarītu iznesīgāku, staltāku, valdzinošāku. Gluži tāpat kā uniformas un tautastērpi. Tos uzvelkot, ir grūti nepiesaistīt pretējā dzimuma uzmanību un sajūsmas elsienus un pūtienus. Visspilgtāk, šķiet, to apliecināja mūsu pilsētā dzīvojošais bomzītis, kurš allaž staigāja, tērpies auduma biksēs un stilīgā žaketē.”

Grāmatas noslēguma lappusē rakstītie vārdi prasās citējami pilnībā, jo izskan kā tāds patīkams kopsavilkums, vēlējums, atgādinājums – kas nu kuram tai brīdī vairāk nepieciešams:

".. visas nelaimes attiecībās ceļas no meliem, noklusēšanas un neizrunāšanās. No nebūšanas godīgam un atklātam pret sevi. Un pret citiem.

Atceroties to, cik viegli man kļuva, kad gadiem slēptā patiesība nāca gaismā un vairs nevajadzēja izlikties, dvēseli piepildīja vēl neizjusta brīvības garša.

Un es beidzot atskārtu, ka dzīve, pretēji daudzu apgalvojumam, tomēr IR rožu lauks. Dārzs, kas prasa ne tikai rūpīgu kopšanu ar ravēšanu, liešanu un bojāto zaru izgriešanu, bet arī mīlestību un vēlmi dzīvot skaistā un sakoptā vidē. Būt laimīgam.

Tādējādi katra paša ziņā ir – kopt to vai aizlaist aizmirstībā, priecāties par ziediem vai gausties par ērkšķiem. Jo galu galā – bez ērkšķiem nu nekādi. Tie rozei doti, lai sevi pasargātu ceļā uz zieda plaucēšanu.”

Tikai kāpēc īstu dārzu kopt ir vieglāk nekā dzīves dārzu? Vai tāpēc, ka augi nerunā pretī, neizspēlē tikai sev vien zināmas spēles un scenārijus, par kuriem nevari būt drošs, kāpēc tā notiek? Ar augiem vairāk vai mazāk skaidrs, ja vien esi vērīgs dārznieks, bet kāpēc tik grūti būt vērīgam attiecību dārzā? Un kāpēc tik mīļas senās puķes no vecmāmiņas dārza – gluži tāpat kā reizēm atmiņas par sen pagājušiem laikiem? Kas to lai zina?

Paldies Gunitai Lagzdiņai par brīnumaino lādes vāka pacelšanu! Iesaku, ja nav bail piedzīvot visdažādāko sajūtu gammu, jo šķiet, katram no mums kāda no epizodēm varētu būt īpaši uzrunājoša! ❤

Comments

Saņemt tāāādas recenzijas no lasītājiem ir laime. Un ļauj pacelties spārnos. :)

Es apraudājos. No laimes. Paldies par visu labo! Tiiiik iedvesmojoši un dziedinoši! PALDIES! NO SIRDS UN RAJONA!
Gunita Lagzdiņa

Paldies par atzinīgiem vārdiem! Jūtos pagodināta saņemt atziņu no pašas autores!