31.07.2024.

            Laikam nopietno grāmatu plaukts šovasar būs pietuvojies noslēgumam, jo vienotru pievilinājušās grāmatas izskatās izlasītas, - tā secināju, pabeidzot Konrāda Paula Līsmana “Izglītība kā provokācija” (Jāņa Rozes apgāds, 2022.g., no vācu valodas tulkojis Raivis Bičevskis, Zandas Rubenes pēcvārds). Tiesa, jāatzīst, ka šī bija arī grāmata, kas raisīja ļoti plašu un, iespējams, specifisku emocionālo reakciju gammu, sākot no smiekliem līdz asarām, kas taču galīgi nepiederētos “nopietnajam galam”, sevišķi vēl filozofiskā stilā rakstītam vārdam. Taču no otras puses, ir dzirdēts, ka smiekli ir gan veselīga, gan arī sava veida aizsargreakcija, un, ja nu pret kaut ko manu sird` un dvēseli vajag aizsargāt, tad pret nešķīstībām man tik tuvajā izglītības un pedagoģijas lauciņā – noteikti! Turklāt sava nozīme vēl arī tam, ka mūsu grāmatnieku – lasītāju un blogeru – burbulī pēdējā laikā norisinājusies aktīva “cepiendiskusija” gan par to, cik svarīgi ir popularizēt lasīšanu vispār, gan par to, ka grāmatas mēdz būt arī dažādas kvalitātes tiklab no satura, kā no gramatikas viedokļa, un vai katru rakstu darbu var nosaukt par grāmatu (tāpat kā vai katru “študierēšanu” un “kursikus” var nosaukt par izglītību...).

            Šī atkal ir viena no mana grāmatplaukta “konspektētajām” grāmatām, piekrāsota pilna ar marķiera zīmējumiem un arī ar līmlapiņām īpašākās vietās. Atceros, ka savulaik to nopirku nosaukuma pēc, un arī tāpēc, ka bija vai nu nedēļas cena vai kas tamlīdzīgs... Gana ilgi tā atradās lasāmrindā, un reče nu, laiks ir pienācis! Jāatzīst, ka acīmredzot ir taisnība par to “katrai grāmatai savs laiks”, un, neapšaubāmi, arī lasītājs, jo neba nu visi temati interesē visus, turklāt – kas vienam sajūsma, otram pilnīgi neder...

            Vācijā grāmata izdota jau 2017.gadā, līdz ar to, iespējams, kāds “nopietnāks” izglītības pētnieks varētu norādīt uz jau novecojušu informāciju. Es savukārt sliecos domāt, ka saskaņā ar to, ka pie mums daudz dažādu vēsmu nonāk ar nobīdi laikā, arī šai grāmatā lasāmais ir patiesi aktuāls tagad. Tiesa, gribētos gan, lai situācijās, kad “aizņemamies” dažādas pasaulē gūtas atziņas, mēs būtu kritiskāki un pamēģinātu nekāpt uz tiem grābekļiem, kas piemeklējuši šo atziņu paudējus citās valstīs iepriekšējos gados... Taču tā “grābekļu būšana” laikam ir viena no mūsu “nacionālajām īpatnībām”, jo gribas gan bieži aizņemties idejas, izraujot tās no konteksta, gan arī ticēt, ka aiz sētas kaimiņa dārzā āboli gardāki, neskatoties uz savām pilnām ābelēm. Turklāt esmu stingri pārliecināta, ka brīžos, kad aizbraucam īsā pieredzes apmaiņā, lielākoties nav iespējams gūt pilnvērtīgu priekšstatu par situāciju tai vietā, kur esam nokļuvuši, gluži tāpat kā, ciemos aizejot, mēs nezinām, cik daudz pūļu saimniecei prasījis raženais galda klājums, un cik daudz mūžam nesavācamo mantu viņa vienkārši iestūmusi skapī aiz atslēgas – māja ta` kārtībā!...

            Tā, nu gana šai filozofijai, tagad pie lietas! Grāmatai ir trīs nodaļas – “Izglītības jautājumā”, “Kultūras malā” un “Politikas zemienēs”, bet provokācijas sākas jau ar priekšvārdu “Kāpēc ir nepatīkami sastapt izglītotu cilvēku”. Un te - citāts, kam varu 100% pievienoties, jo arī manā izpratnē tas ir izglītota cilvēka kritēriju kopums:

“Ja mēs tik tiešām sastaptu klasiskā nozīmē izglītotu cilvēku, iespējams, būtu pavisam apmulsuši, jo viņš iemiesotu tieši to, ko aktuālais izglītības diskurss vairs negrib uzskatīt par izglītību. Izglītotajam piemistu pamatotas zināšanas, kas ļauj atšķirt faktus no fikcijas arī bez informācijas kontroles iestāžu palīdzības, zināšanas un pieredze estētikā un literatūrā, diferencēta vēsturiskā un valodas apziņa, kritiska attieksme pret sevi pašu, visā iepriekš nosauktajā balstīta spriestspēja un kāpināts jūtīgums pret tagadnes meliem, pārspīlējumiem, jūsmošanu, frāzēm, moralizēšanu un tukšvārdību. Un neko no minētā nav iespējams ierindot noderīguma, lietojamības un ātrā patēriņa kategorijā!”

             Interesanti, ka kompetenču izglītība, kas arī pie mums atnākusi un visnotaļ ar lielu blīkšķi grasās izgāzties, tiek pieminēta arī šajā grāmatā, un arī krietni atspēkota, parādot tās trūkumus un virspusējo dabu: “..runa ir par jauno kompetenču izglītību, kas principā atsakās no satikšanās ar mākslas un literatūras darbiem kā no izglītības mērķa. Kompetence vienmēr tēmē uz varēšanu, noderīgumu, problēmas risinājumu.” Jā, nav jau nekādas vainas tai problēmu risināšanai, taču ne kurš katrs var atrisināt jebkuru specifisku problēmu, ir jābūt zināšanām konkrētajā jomā. Grāmatas lasīšanas gaitā vairākkārt atausa atmiņā mana šīssezonas absolūtā favorīte teātrī – izrāde “Spēlēju, dancoju” ar savām diskusijām par to, kas tad ir māksla, un vai to var radīt jebkurš, kam vien ir “koncepts”, un joprojām palieku pie pārliecības, ka ne katrs mālējums ir mākslas darbs, ne katrs skaņu savirknējums ir skaņdarbs, un ne katrs vākos iesiets rakstu darbs ir literatūra. Lai radītu paliekošu vērtību, ir jāiepazīst iepriekš radītais, jāizprot radīšanas paņēmieni, un tas iespējams tikai izglītojoties, nevis sajūsminoties, kā mazu bērnu vecāki sajūsminās par bērna pirmo soli, pirmo zobu un pirmo svītriņu, ko jaunais censonis uzvilcis uz sienas ar atrastu ogles gabaliņu... Jā, es mazliet pārspīlēju, un tomēr, jo sevišķi mūsdienu narcistiskajā laikmetā, rodas iespaids, ka katru sīkumiņu celsim mākslas darba godā, kamēr kāds, līdzīgi kā Andersena pasakā “Karaļa jaunais tērps”, nepateiks, ka karalis ir kails.

              Neapšaubāmi, kā jau filozofiska rakstura grāmata, tā raisīja gan pārdomas, gan lika domās atgriezties pie kādreiz studiju laikā apgūtā, gan arī atzīt sev, ka konkrēto minēto autoru es vis nepārzinu un tamlīdzīgi – kā jau reiz teicis Sokrats “Jo vairāk es zinu, jo vairāk apzinos, cik daudz es vēl nezinu”, kas nozīmē, ka vajag vai nu ieskatīties studiju laika pierakstos vai grāmatās, vai papildināt savas zināšanas ar kaut ko jaunu. Un tādēļ pēdējais citāts lai ir “Izglītots cilvēks māk lasīt grāmatas tā, ka tās viņu maina”, jo nepietiek vien lasīt lasīšanas pēc, tāpat kā nepietiek mācīties vien mācīšanās pēc...

              Šī ir grāmata, ko ļoti grūti nocitēt, jo tik daudz kas šķiet īpaši svarīgs, ka pilnīgam “esences” izvilkumam laikam vajadzētu lasīt vēlreiz un iezīmēt vissvarīgāko vēl citā krāsā. Tā jālasa katram pašam, un būtu vēlams nenobīties no vietām svešādajiem jēdzieniem (ir taču “Tēzaurs” un vārdnīcas, ja trāpās neskaidri termini...), no tā, ka sastapsieties ar dažādiem viedokļiem, arī kādām pretrunām, kas varētu šķist neskaidras un nepieņemamas, - tam tā jābūt! Lai izdodas sevi izprovocēt lasīšanai un domāšanai par izlasīto, bet tiem, kas strādā izglītības lauciņā, - nebaidīties atzīt arī kļūdas, kas rodas nemitīgu reformu rezultātā, un drosmīgi ieskatīties klasiskās, laika pārbaudi izturējušās vērtībās, lai rastu labāko iespējamo risinājumu!

              P.S. Šī grāmata man, šķiet, būs devusi drosmi pastāvēt par pārbaudītām vērtībām un pieredzes nozīmi ikvienā darbā, “spuroties” pretī acīmredzamām nejēdzībām – varbūt tas tā skaļi izklausās...