24.07.2024.

            Dziedāšanas jeb Dziesmu svētki, šķiet, ir jēdziens, kas komentārus neprasa, vai tu būtu skatītājs vai dalībnieks, tuvākā vai tālākā pagātnē, jo tas ir īpašs fenomens. Ir gana daudz visdažādāko vēsturisko liecību par šiem svētkiem laiku lokos, šobrīd tapšanas procesā ir spēlfilma “Zeme, kas dzied”, un tā vien šķiet, ka varētu jautāt – ko gan mēs vēl nezinām par šiem svētkiem? Taču visu nevar zināt neviens, turklāt tajos laikos diez vai bija daudz tādu ļaužu, kas rakstīja dienasgrāmatu, aprakstīja savus piedzīvojumus un sajūtas, piedaloties kādās norisēs. Fotogrāfijas māksla bija tikko sākusi attīstīties tāpat kā daudz kas cits... Līdz ar to jāsaka, ka līdzās vēsturiskām liecībām, ko atstājuši pirmo dziedāšanas svētku laikabiedri, ir gana daudz vietas fantāzijai par to, kā varētu būt noticis...

           Un te – hops! – laikam taču pašam svarīgākajam filmas “Zeme, kas dzied” tēlam  - Bernhardam Dīriķim toreiz jebšu Vilim Daudziņam mūsdienās -, pārtapšanas gaitā ienāk prātā doma – nez, kādi tolaik bija tie ļaudis, kas piedalījās šajā svētīgajā notikumā? Viņš velk no kabatas mobilo telefonu un... ar pirkstu sāk zīmēt ekrānā, apdomājot gan norises Dziedāšanas svētku estrādē, gan sajūtas, kas piemeklēja toreiz, iespējams, pirmoreiz mūžā uz Rīgu atbraukušos dziedātājus, gan apcerot viņu stiķus un niķus, sirdspriekus un sirdssāpes, kas, pilnīgi iespējams, viņus piemeklēja šajās vasaras dienās. Un tā top maza, sirsnīga un amizanta grāmatiņa "Pirmie latviešu dziedāšanas svētki bildēs", kuras izdošanu 2023.gadā (Dziesmu svētku gads!) uzņemas apgāds "Neputns" (dizains Anta Pence, korektore Māra Ņikitina).

           Šī atkal ir grāmata, par kuru skaidri zināju, ka tai jābūt manā grāmatplauktā gan paša autora personības dēļ, gan stāsta un izpildījuma dēļ. Var tikai apbrīnot Viļa Daudziņa fantāziju (lai gan aktieri jau, šķiet, bez fantāzijas nemaz nevar pastāvēt...), spēju iedzīvoties, iemiesoties visos radītajos tēlos, jo tie izdevušies tik īpaši, un burvestīgākais man liekas tas, ka cauri laikiem un gadsimtiem ļaudis nemaz nav mainījušies. Kā es to tā varu apgalvot? Jo domāju, ka ikviens, kas pats bijis dziesmu svētku dalībnieku pulkā, visai labi pazīst grāmatā aprakstītās situācijas gan par savstarpējām simpātijām vai antipātijām, gan par izjūtām, kad “koru karos” vai uz deju grīdas izdodas vai neizdodas saņemt kāroto balvu, gan par tiem brīžiem, kad kāds viens no tūkstošgalvainā dziedātāju vai dancotāju pulka kaut ko “nojaucis” cerībā, ka netiks pamanīts, bet virsdiriģenta trenētā auss vai virsvadītāja modrā vanagacs pamana gan, un... Jāatzīst, ka arī es apbrīnoju šo spēju visā tai ļaužu pārpilnībā pamanīt ikvienu, un taču dabūt gatavu gan to iecerēto dejas zīmējumu, gan to pareizo dziesmas vai skaņdarba skanējumu. Joprojām ar skudriņām pār augumu un asarām acīs atminos gan to mirkli Deju svētku stadionā, kad Uldis Šteins beidzot bija dabūjis no dejotājiem to fināla bildi, ko vēlējies, un viņam uz tribīnes aizlūza balss, vai Artas Melnalksnes pār vaigu ritošās lāses, vērojot, kā mēs izdejojam dzimtas rakstus pa paaudzēm, un brīdi, kad mani skolēni deju mēģinājumā pēc Ilzes Mažānes virsvadības tik vien spēja kā nodvest, cik man esot forša deju skolotāja!... Un tādu atmiņu ir daudz, arī no pamatskolas kora laikiem, un vēl, un vēl...

            To, ka koru dalībnieku prototipi arī šodien mums cieši līdzās, apjautu brīdī, kad lasīju par zolītes spēli – akurāt trīs puisieši un tās norises tādas, ka nevarēju noturēties, nenosūtot šo bildi kādam sev labi zināmam adresātam, jo arī viņa kompānijā attiecības ar šo spēli ir akurāt tādas pašas kā Viļa Daudziņa redzējumā...

             Varu tikai no sirds apbrīnot gan Viļa Daudziņa radošo garu, gan Zanes Daudziņas uzņēmību un sparu, rosinot grāmatas izdošanu, un ieteikt izlasīt ikvienam,  kam pašam sanākusi dalība Dziesmu svētkos, kam mājinieki ar šo “sērgu” apsēsti, gan arī laba garastāvokļa sagādāšanai un līdzcilvēku labākai izprašanai, - vienvārdsakot, visiem interesentiem! Un pati grasos drīzumā ķerties pie grāmatas par Jauno Rīgas teātri “Kā lēna un mierīga upe ir atgriešanās”, lai izbaudītu Viļa Daudziņa stāsta daļu līdzās citiem stāstiem, kā arī ar nepacietību gaidu Zanes Daudziņas jaundarbu “Bērnudienas Komunālijā”, kam savukārt Vilis tāpat kā “Dienasgrāmatai” un “Manam kara gadam” sarakstījis priekš- jeb pakaļ- vārdu (jo nodrukāts grāmatas beigās...). Ko tu radošam cilvēkam padarīsi? Atliek vien priecāties, vēlēt iedvesmu un gaidīt atkal ko jaunu!