1.07.2024.

            Vai jums ir gadījies, ka šķiet – lasāt grāmatu par sevi? Nu, ne tā, ka iztēlojaties sevi kāda tēla vietā vai situācijās, kuras, iespējams, pazīstat vai gribētu piedzīvot, bet tā, ka – eu, šitas par mani, un šito es arī zinu, un šitā es mēdzu darīt, nu “copy – paste”? Akurāt tādas sajūtas mani brīžiem pārņēma, lasot Leldes Jaujas “Pārēšanās ābeci” (izdevis apgāds “Zvaigzne ABC” 2023.g., vāka dizaina autore Krista Miltiņa – nē, nu vajag arī uzvārdam trāpīties tik atbilstošam grāmatas tematikai!...) Turklāt biju klāt arī grāmatas atvēršanas svētkos, un grāmata var lepoties ar pašas autores ierakstu man “Paldies, ka jūti līdzi!”.

            Toreiz, kad lasīju Leldes Jaujas pirmo romānu “Vīrs, bērni un pieci randiņi”, smējos balsī jau pirmajā lappusē (šīs grāmatas sajūtu aprakstu pameklē kādu laiciņu iepriekš...), jo Leldes spēja izvēlēties tiiik precīzus epitetus mūsu emocijām un norisēm visapkārt ir apbrīnojama! Es viennozīmīgi piederu pie “uzvelkamajiem mērkaķiem”, kuru asti noteikti kāds no apkārtējiem pamanīsies paraustīt... Un šī humora izjūta arī bija pirmais rādītājs manai interesei par “Pārēšanās ābeci”.

            Jāpiebilst, ka nu jau krietnu laiku piekrītu domai, ka “satiekas, kam jāsatiekas”, jeb – mūsu redzeslokā nonāk tā informācija, kurai jānonāk, kura ir kaut kādā ziņā mums svarīga, vajadzīga, un tas nav tikai stāsts par reklāmu un ziņu listēm mūsu interneta apskatāmajās joslās. Ar nožēlu jāatzīst, ka arī es jau kādu laiku cīnos ar pārēšanos, emociju apēšanu, kompulsīvo ēšanu – neesmu vēl īsti atradusi pareizo jēdzienu, bet uz to pusi ir... Turklāt jāpiekrīt, ka “viss ir galvā” (un ne tikai mute, kas to visu apēd...), un arī “tarakāni”, kuri tur mitinās, ir dažādu sugu, tai skaitā  no ēdāju zortes...

            Lasot pieķēru sevi pie domas, ka reizēm man “Pārēšanās ābece” atgādina Baibas Zīles “Rausītis un karma”, ko esmu lasījusi, un kas arī stāsta par ēšanu un ar to saistītiem pārdzīvojumiem. Tātad kaut kas tajā visā tomēr ir... Un grāmatnieku vidū šobrīd populārs jaunums esot Zanes Krēsliņas “Saki man, ka esmu tieva”, būs jāieskatās... Nē, tas nenozīmē, ka... Nē, nozīmē gan, jo vielmaiņa ar gadiem nespēj skriet tik ātri kā tava sirds, kurai vai nu labpatīk laisties rikšos kādu pozitīvu emociju dēļ, vai tāpēc, ka esi uzraususies pa kāpnēm, bet sirdij jāpumpē asintiņu tādam mazzilonīša izmēram... Un tāpēc labi, ka šī grāmata nonāca manās rokās, izlasīju ar jaudu un baudu, un pārdomu ir, ka vai cik, tas nozīmē, ka vajag tik rakt (ir pēdējais laiks, ja... Nē, nu jaunas kleitas jau neskādē, bet tas izmērs...)

            Uz grāmatas vāka norādīts “romāns”, es teiktu – ar enciklopēdisku jebšu vārdnīcisku “piešprici”, jo stāstam cauri vijas ne tikai galvenās varones Itas dzīvesgājums, attiecības – ar ģimeni, draugiem, kolēģiem, kaimiņiem un arī ēdienu, bet arī kā vārdnīcā vai enciklopēdijā alfabēta secībā sakārtoti un izcelti jēdzieni, kuriem IR nozīme ēšanā un ne tikai. Interesanti, ka pirmais vārds ir tieši “attiecības”, jo tās nu reiz ir mums katram, un – jā, arī ar ēdienu, turklāt, kā zināms, kopš dzimšanas brīža.

            Kāpēc teicu, ka grāmata ir ļoti arī par mani? Izlasiet, tad, iespējams, teiksiet to pašu – ka par jums! Jo domāju, ka vismaz mana paaudze (tā ap saldajiem 50...) pazīst pilnīgi visus Itas mammas un omes izteicienus par ēšanu – tukšs šķīvis, ar ēdienu nespēlējas, ēd un neapspried ēdienu, un vēl, un vēl... Jāatzīst, ka pilnīgi bez daļas no tiem neiztieku arī savā dzīvē un savus bērnus audzinot, taču ir arī zināmas izmaiņas, piemēram, pajautāt, cik daudz tev ielikt šķīvī, lai varētu apēst. Neliegšos, ir arī tādi jēdzieni, kas man šķiet pilnīgi pašsaprotami un obligāti, piemēram, par mierīgu sēdēšanu pie galda - nebija jau visas prasības un pamācības tikai sliktas! Turklāt, kā mācu saviem bērniem un skolēniem, liela daļa tautas ticējumu ir ar racionālu pamatojumu, piemēram, par velnu, kurš šūpo tavas kājas zem galda, - skaidrs, ka iespējams aizrīšanās risks ir gana velnišķīga un nevajadzīga pieredze, nu tad priekš kam to astaini – ragaini izaicināt? Un, šķetinot savas attiecības gan ar ēdienu, gan ar cilvēkiem, jāsecina, ka ir, ir taisnība rakstītajam – cik ļoti mēs pieņemam savā dzīvē bērnībā teikto un iemācīto, cik lielus nospiedumus jeb “traumas”, kā šodien mēdz teikt, tas mūsos atstāj vai rosina uz izmaiņām.

            Protams, kā jau literāram darbam pienākas, droši vien neiztikt bez dažiem pārspīlējumiem, taču tas tikai pieder pie lietas – vai gan filmu ainas netiek paspilgtinātas, vai žurnālu vāki un bildes ar aprakstiem netiek padarītas “garšīgākas” ar mērķi “iebarot” lasītājam un skatītājam? Tas pats arī ar ēdienu, un, ja nu tam vēl dots uzdevums aizpildīt kādu tukšumu vai remdēt kādu uzmācīgu emociju, nomierināt (visi kopš mammas pupa laikiem zinām, ka tas ir mierinājums gan vēderam, gan arī siltuma un drošības sajūta, kas reizēm vajadzīga krietni vairāk par “puncīša piestumšanu”).

            Balsī smējos un nesu saviem mājiniekiem lasīt vienotru rindkopu – gan par tēti, kurš garāžā ar āmuru uzsit jebkam, lai tikai izliktos strādājam, kad izdzirdis mammas soļus, gan par bomzīša Pirāta izteicieniem, gan par vēl viskautko. Neiztiku arī bez kādas asaru uzdzenošas vietas, tāpat kā pārdomu bija bez sava gala. Neliegšos, esmu bijusi pie uztura speciālistes, lasījusi gana daudz, un tomēr – ik pa laikam sanāk “norauties”, jo nedzīvojam jau ideālā pasaulē, kur stresa apēšanas vietā tu, cilvēk, vari vienkārši iziet pa durvīm un doties zaļā pļavā vai parkā to nostaigāt, nākas vien turpat galda atvilktnē vai virtuves skapītī to stresa remdinātāju meklēt, un tad brīnīties par tiem sasodītajiem veļas pulveriem, kuri samazina drēbes...

            Šis bija skaists un vērtīgs piedzīvojums, paldies, Lelde, par to, un ceru, ka vismaz kādu daļu no šīm zināšanām beidzot izdosies ieviest praksē! Lai garšīgi un skaisti!