Trīs runči un viņu cilvēks | pluumiitbeerns.com

4.05.2024.

Vai jūs mēdzat mainīties ar grāmatām? Nu gan “spēlējot bibliotēkās”, kad samainītās grāmatas atgriežas atpakaļ tajās mājās, no kurām aizceļojušas, gan tā, ka palaižat savas izlasītās pasaulē ar domu, ka nu būs mājā kāds brīvāks plaukts, un tai pašā reizē atnesat mājās pilnāku vai mazāk pilnu somu ar citām grāmatām? Akurāt tā man sanāca izgāj`šsestdien pēc 1. Latvijas grāmatu blogeru foruma apmeklēšanas, kad bija izsludināts arī grāmatu maiņas galds, un es, parevidējusi savus plauktus, aizvedu kādu kaudzīti līdzi, uz kuru daži kolēģi jau laikus pieteicās, savukārt citi pamazām vien, droši vien ar šķirstīšanas metodi, nolasīja no galda arī pārējās, nepieteiktās. Un tagad miniet trīs reizes, vai es atbraucu mājās ar tukšu somu? Pilnīgi pareizi, neatbraucu vis, jo pielasīju arī sev interesējošo literatūru, no dažiem kolēģiem šo to dabūju apmaiņā (mums tur bija gana lustīga apmaiņa arī ar visādiem citādiem taustāmiem labumiem, ja nu grāmatu, ko iedot pretī, gluži vairs nebija...). Pa burzmu vairs neatminu, vai pie “Lasītnašķa” grāmatzīmītes tiku bonusā tieši šai kaķu grāmatai vai kā citādi, bet tā nu man iekortelējusies konkrētajā grāmatā uz palikšanu.

Tā, emocijas izrakstītas, tagad par pašu grāmatu – Olitas Tidomanes “Trīs runči un viņu cilvēks” (apgāds “Zvaigzne ABC”, 2022.gads, Toma Kalninska ilustrācijas, Natālijas Kugajevskas vāka dizains, pašas autores kaķu fotogrāfijas). Jāatzīst, ka šai grāmatai biju staigājusi apkārt grāmatnīcā kā kaķis ap krējuma podu, bet netiku nopirkusi, jo – vai nu mājās grāmatu trūkst, vajadzētu tās nopirktās izlasīt... Taču brīdī, kad pie tās tiku, sapratu, ka šī satikšanās mūs abas – grāmatu un mani – ir gaidījusi.

Nevaru sevi saukt par izteiktu “kaķcilvēku” vai “suņcilvēku”, jo no katra ir bijis tikai pa vienam – mūsu kaķene Mīce bija sava veida “kaķēns, kurš atteicās no jūrasskolas”, jo vedējtēva vecāku kaķenei bija gadījies atnest “pilnu pauniņu”, neskatoties uz kaķu kontracepcijas tabletēm, un viņa kļuva par manu vārdadienas dāvanu, kuru gan mājās atnesām pēc dažiem mēnešiem, jo kaķenītei bija jāpaaugas. Kad pārvācāmies uz savu uzcelto māju, kaķenei pievienojās suns – Džina bija “vilks ar kaukāzieti – vilku suņa formāts ar kaukāzieša kuplo vilnu un nepakļāvīgo prātu”, tiesa gan, draudzība viņām neizveidojās, jo kaķenei jau bija 7 gadi, kad ieradās “tas dzeltenais ķēms”, kurš gan vēlāk kļuva melns ar gaišu apakšpusi, - neies tak te ar tādu sīkaļu saieties... Protams, ka abas mēdza izstrādāt visdažādākos pigorus, par kuriem arī varētu grāmatu sarakstīt (domāju, ka ikvienam dzīvnieku īpašniekam stāstu ir “biezā slānī”, ne jau velti ir dažādas sociālo tīklu grupas, kur tos varam lasīt un aplūkot bildēs...).

Olitas Tidomanes grāmata ir “izaugusi” no Facebook publicētajiem savu kaķu piedzīvojumu aprakstiem. Grāmatas priekšvārdā cita autore – Maija Pohodņeva (viņas spalvai pieder “Kaķu vārdotāja”, ko arī lasīju ar baudu!) raksta: “Tajā apkopoti garšīgākie, pamācošākie, emocionālākie un interesantākie fragmenti no autores vairāku gadu garumā rakstītās Facebook dienasgrāmatas par trim kaķiem Osvaldu, Ādolfu un Rūdi.(..) Kaķi ir svētība katrai mājai, kur viņi ieņem siltāko vietu saimnieka sirds tuvumā.”

Interesanti, ka daži kaķu stāstnieki raksta no sava – saimnieka, cilvēka – skatu punkta, savukārt citi – no kaķa viedokļa, piemēram, Agneses Jaunas “Runča stāsti” vai Māras Jakubovskas “Reno un Java”. Un, protams, tieši tāpat kā zināmajā teicienā, par to, ka cilvēks ir kaķa apkalpojošais personāls un vispār cilvēks dzīvo pie kaķa, arī šajās grāmatās tā “bilde” ir atšķirīga, jo – kas cilvēkam trobelēšana pa naktīm, tas kaķim – obligāti nepieciešamas izklaides un izvingrošanās; kas cilvēkam – nepieklājīga bļaušana pie visnotaļ vēl pilnas bļodiņas, tas kaķim – nežmiedzies, tas man tā – visādiem gadījumiem, pašam taču arī cepumi uz galda stāv! Un tā bez sava gala...

Teikt, ka grāmatas lasīšanas gaitā biju nopietna, būtu stipri melots. Šī ir viena no smieklu vitamīnu krātuvēm vissirsnīgākā veidā, jo kaķu domu gaita, “sarunas” ar cilvēku un savā starpā, idejas dažādiem darbiem un nedarbiem, kā arī norišu apraksti ir vienkārši miljons! Ik pa brīdim lasīju priekšā mājiniekiem, kad nu kāds iegadījās tuvumā un nevarēja saprast, par ko tad es tur zvaigāju... Iepriekšējās dienās darbā draudzenei stāstīju, ka pašlaik lasu šo grāmatu, un saņēmu lūgumu pēc “spēlēšanas bibliotēkās”, jo pašlaik akurāt kaut ko tādu kārojoties, tad nu būs vēl kādā mājā “zviedzamlaiks” (starp citu, Ulvij, Tu mierīgi varētu savu kaķu darbus aprakstīt, jo no Taviem nostāstiem man tieši tāda pati aizrauta elpa kā no šīs grāmatas!)

Kā jau dzīvē, arī šeit neiztiek bez smagākiem mirkļiem – gan tad, kad no kāda kaķa jāatvadās uz visiem laikiem, gan tad, kad notiek kāds negadījums, kas rezultējas nopietnākā vizītē pie vetārsta, gan arī pašas saimnieces veselības kreņķiem. Un tad ir tik aizkustinoši lasīt par kaķiem, kuri sajūt sava cilvēka grūtos brīžus, nāk viņu “ārstēt” un apmīļot, pat netaisa trobeli ierastajā laikā, jo “saprot”, ka tas būtu nepiedienīgi... Tāpat neiztiek bez savām asaru notraušanas reizēm, jo ir lappuses, kuras uzjundī pašu mājās piedzīvotas sajūtas un sāpes – domāju, to sapratīs ikviens, kam bijusi darīšana ar dzīvniekiem mājās...

Un arī es varu pievienoties autores teiktajam, ka “viņi vienkārši atrada mani, un es – viņus. (..) Jo kaķiem nevar atteikt. Viņi atnāk, ieņem mūsu sirds gabaliņu, un mēs viņus par to mīlam. Un viņi mīl mūs. Par mūsu dīvainībām, dusmām, asarām un mīlestību. Lai vai kas...” Pat tad, ja jums dažādu iemeslu dēļ nevar būt kaķis vai cits mājdzīvnieks, lasiet par viņu piedzīvojumiem, baudiet šos stāstus un pozitīvās emocijas tieši tāpat kā daudzi cilvēki bauda dzīvnieku video un fotogrāfijas, dabas aprakstus un raidījumus, jo tas ir īsts un patiess sirdssiltums, ko mums sniedz tie, kurus mēs pieradinām (vai varbūt viņi pieradina mūs, kas to lai zina...).