11.07.2023.

            Izlasīt grāmatu dienas laikā? Jā, kāpēc nē, nav problēmu pie zināmiem nosacījumiem – ja ļoti interesanti; ja daudz laika; ja ļoti gribas un/vai vajag; un tā tālāk... Man šoreiz tā sanāca ar Zanes Daudziņas dienasgrāmatas turpinājumu “Mans kara gads” (izdevējs “Zvaigzne ABC” 2023.g., arī vāka zīmējums pašas autores, dizainere Vita Lēnerte, noformējumā izmantoti arī Viļa Daudziņa zīmējumi) – iegadījās diena, kad veicami vairāki darbiņi pilsētā, bet starp tiem ir garas laika atstarpes, kuras pavadīju Grīziņkalnā un Ziedoņdārzā uz parka soliņiem, bet pašas beigas izlasīju “Zvaigznes” kafejnīcā pie pusdienu galda (zinu, zinu, pie galda lasīt nav pieklājīgi un kā tik vēl, bet – ja pašā kafejnīcā plaukti ar grāmatām cieši pa rokai, vai tad ne ar domu, lai tajās ielūkotos?... Jājautā idejas autoriem!).

            Jau tad, kad iznāca un par “dižpārdokli” kļuva Zanes Daudziņas “Dienasgrāmata”, viņa pati vairākkārt vēstīja, ka tas tā nemaz nebijis domāts, bet re – rakstīšanas kārums iepazīts un iegaršojies, ja tā drīkst izteikties. Un mirklī, kad uzzināju par tapšanu, man nebija šaubu, ka gribēšu lasīt arī dienasgrāmatas turpinājumu. Jā, esmu dzirdējusi viedokļus par to, kas tad tās dienasgrāmatas tādas ir, vai nu tās citiem interesantas, taču ne jau bez iemesla tādas lasāmas ne viena vien, dažādos laikmetos tapušas.

            Mans visbrīnišķīgākais ieguvums no šīm Zanes Daudziņas grāmatām ir tās atziņas, kuras vēlāk arī nocitēšu, un sajūta, ka neesmu viena tāda ar savām domām, ka tādas piemeklē arī citus ļaudis, ka – ups, šitam es varu piekrist, šādi arī gadījies...! Tāda brīnumaina pleca sajūta, vai kā lai to nosauc? Tas ir tik sildoši, uzmundrinoši, dziedējoši, paldies, Zane, par to!

            Vērojot pierakstu datumus, veidojas cita saslēgšanās – ne vien no konkrētu, mums visiem zināmu datumu ainām, bet arī kādi notikumi manā dzīvē. Piemēram, mirklī, kur Zane stāsta, ka gaidāma izrāde “Sieviete kā konfekte” Baldonē, zinu, ka tur mēs satikāmies, jo es ar draudzenēm biju tieši šajā izrādē (par to lasāms citā lappusē...). Tas atkal ir stāsts par to, cik ļoti mēs cits ar citu esam saistīti neredzamā un tomēr sajūtamā, saprotamā veidā, kad ir kāds kopīgs “atslēgas vārds”.

            Tā kā lasu parkos uz soliņa, tad šoreiz man pie rokas nav līmlapiņu, bet īpašās vietas grāmatā atzīmēju ar aizlocītiem stūrīšiem – lai piedod man visi tie, kas šādu izdarību uzskata par nepieņemamu! Tad nu tagad šķiršu un locīšu vaļā, lai dotu ziņu par to, kas tad man īpaši iekrita sirdī lasīšanas gaitā.

            Arī otrā grāmata sākas jau zināmā draņķvīrusa zīmē, tikai nu jau citā, “uzlabotā” variantā sastopamā. Tāpēc pirmais man “piešķiļas” pārdomu mirklis par to: “Grūti sacīt, kāda ir aplikācijas “Apturi Covid” jēga, ja tā nekādā veidā nav spējusi identificēt slimniekus manā tiešā tuvumā? Varbūt kaut kas uzrādītos, ja mēs visi staigātu pa dzīvokli ar telefoniem kabatās? Šā kā tā – ja nesargāsies pats, nekāda aplikācija tevi nepasargās. Turot aplikāciju telefonā, mēs labticīgi un likumpaklausīgi palīdzam uzturēt aktuālu kovida statistiku. Cipari nodarbina mūsu smadzeņu neironus. Mēs aktīvi skaitļojam, salīdzinām un izdarām secinājumus, katrs pa sīku subjektīvu un gaužām ierobežotu šķirbiņu veroties uz pasauli. Kamēr galva ir nodarbināta ar šīs slimības kvadrātkoda atkošanu, nav iespējams raizēties un novērot kaut ko citu. Jautājums – kam tas ir izdevīgi? Ha-ha-ha!” Precīzi līdz kaulam arī manā prātā – ko tieši palīdz aplikācija, ja tā vienkārši ielikta telefonā? Neesmu sazvērestības teoriju piekritēja, bet brīžiem šķiet, ka līdzīgi kā reklāmas, arī aplikācijas mūs tomēr kaut kādā veidā “izspiego”, sūtot dažādus piedāvājumus no konkrētas “sērijas” – ja pētīji ceļojumu iespējas, tavā e-pastā sāk birt to piedāvājumi, ja instalē valodas mācību aplikāciju, saņemsi piedāvājumus apgūt vēl kādu valodu vai atgādinājumus, ka kādu laiku neesi darbojies... Un tad es nebrīnos ne par savu, ne arī citu cilvēku (tiesa, ne jau visu!...) vēlmi izolēties no jauno tehnoloģiju piedāvātā, kas bieži vien ir uzbāzīgs un kontrolējošs, ievelkošs “pasākums”.

            Izrādās tāpat kā “Dienasgrāmatā”, arī šeit slinkums un līdzīgas kaites joprojām mēdz piemeklēt ikvienu, nešķirojot ne zinātniskos grādus, ne popularitāti, ne vecumu un ko tik vēl nē, jo “grūti piespiest sevi uz rūpīgu gatavošanos. Nekas. Arī šo dzīves garozu es pārgrauzīšu. Atzinība (ja tāda vispār būs) ir tikai un vienīgi blakusefekts. Tā nedrīkst būt mērķis. Kad Rainis ar Baltā tēva muti teica Antiņam: “Skaties tik uz augsto tāli, domā vien uz princesīti!”, viņš ar to nedomāja ne doktora grādu, ne kādu ordeni, ne Nobela prēmiju. Tāpēc jau Rainim Saulcerīte ir nevis zelta gabals vai pērle, bet cilvēks. Nonest no kalna Saulcerīti – tas nozīmē atmodināt un izvest no sastinguma stāvokļa tautu, darīt labu cilvēkiem. Lūk, mērķis, kurš veiksmes gadījumā var nest augļus.”  Atceros sevi pamatskolas laikā, kad bija jālasa “Zelta zirgs” un jāmeklē visas šīs metaforas, jāskaidro tās, - ar šodienas prātu un pieredzi to var izdarīt, bet pamatskolēnam tā ir tāla un augstu grābta tāle...

            Ziņu portālos rodamais par kara šausmām Ukrainā ierakstās ikvienā šajā laikā tapušajā rakstu galā, arī šai grāmatā: “Šķiet tik nereāli, ka tepat, aptuveni 800 km attālumā, tiek ģenerēts visu šo šausmu iemesls un atbaidošā ideja. Tas ir tieši tik tuvu, ka liek domāt par zvēru mūsos pašos. Lai arī daba varētu pamatoti apvainoties. Šis ir pāri jebkurai dzīvnieciskuma robežai.” Tā patiešām ir – ne reizi vien domās un sarunās “uzpeld” nezināmais un neatbildamais jautājums – vai un kā mēs spētu rīkoties, ja... Turklāt tas jau neattiecas vien uz šausminošo pieredzi šī brīža pasaulē, bet arī uz dažādām citām neparedzamām situācijām, kuras vislabāk būtu nepiedzīvot. Vasaras sākumā mūsu skolā notika obligātie pirmās palīdzības kursi, kur vadītājs – riktīgi atraktīvs čalis, kurš bija gatavs ar mums runāt līdz astoņiem vakarā, jo viņam šī tēma ir sirdslieta! – noslēgumā mums vēlēja, lai šīs zināšanas mums allaž paliktu tikai teorētiskas, nevis būtu jāpielieto! Pilnībā viņam pievienojos!

            Zanes pārdomas 4.maijā: “Satiekot sevi, satiec pasauli. Satikt sevi = sevi iepazīt. Iepazīt = nodarboties ar pašrefleksiju. Reflektēt = iedziļināties. Kā? Veltot laiku. Tā nav dīkdienība, tas nav viegli, bet gan grūts darbs. Apstāties. Aprimt. Būt mierā un ieklausīties. Ne tikai ieklausīties, bet sadzirdēt. Lai sadzirdētu patiesību, jānoloba citu cilvēku izraisīti priekšstati.” Satikt sevi laikam ir visgrūtākais, tāpat kā izprast sevi – to, kāds esi un kā izjūti visu tieši tu pats, nevis kāds cits. Būt tādam, kāds esi – tas nemaz nav viegli, ērti un izdevīgi, skaties, no kuras puses gribi. Jo vieglāk ir iet iemītu ceļu vai taku, ņemt gatavu padomu vai ideju, kad pašam nav jāpiepūlas, bet nevar jau zināt, vai tas tev derēs, vai tā būs tava patiesība?

            “Gaisma visu mūžu būs jāaizstāv un jāsargā kā vecmodīgs lākturis no nodzišanas. Tas jāatceras!” Jā, paties`, šī cīņa ir nebeidzama gan dabā, gan cilvēku darbos.

            Cik pazīstami: “Domas šaudās uz mežu un atpakaļ, izmet loku pa ravējamām dobēm un atgriežas, paklīst pa datorā darāmajām lietām un nepieķeras nekam. Iekūst kā muša medū šai saldajā nekā nedarīšanā un kā mierinošu pūdercukura migliņu pāri slinkumam kaisa atmiņas par rīta peldi un neiztrūkstošo Vimu Hofu. Pavisam laiska es neesmu.” Arī man gadās brīži, kad neko negribas, jo viss šķiet izdarīts, bet tai pašā laikā domas skraida, nevari saprast, ko gribi un vai vispār gribi, vai vajag... Neesmu viena tāda!...

            Mājas omulība un dabas vērojumi ir klātesoši gandrīz ikkatrā lappusē vai vismaz atvērumā: “Pa labi no manis silti dūc verandas kamīns, dažas mušas cenšas tikt cauri stiklam – tās ir piktas, izmisīgas un nenojauš, ka vienīgā dzīve tām dota te un tagad. Ārā, dzestrumā, tām samirktu spārniņi, ierastos dzenis vai dzina un – knaukt! – jau rinda pie Svētā Pētera klāt. Te varētu rāmi pameklēt sīksīko medus lāsīti uz galdauta, padzerties no trauku turētāja slapjās paplātes un mierīgi būt. Kaut kas visu dabas bērnu dziņās ir gaužām izmisīgs un nolemts.” Jā, apbrīnoju Zanes prasmi tik daiļi aprakstīt dabu!

            Tā kā šodien bija jāpošas uz vidusskolas izlaidumu saviem bijušajiem audzēkņiem, tad jo sevišķi prātā aizķeras rindas: “Skolotājs ir cilvēks, kuru interesē arī citu panākumi un izdošanās. Viņš prot priecāties par savu audzēkņu veiksmi. Skolotājs neskauž otra jaunību, svaigumu un spēku. Viņā mīt patiesi mātišķas/tēvišķas rūpes par saviem gara auklējumiem. Lūk, tas ir īsts skolotājs. Visu pārējo dod zināšanas. Tās piemīt daudziem. Īsts skolotājs ir apveltīts ar pacietību, spēju iedziļināties otra varēšanā un nevarēšanā. Man ir gadījies tādus sastapt savā ceļā.” To gan Zane raksta par mirkli, kad viņai jāatrod īstie vārdi stāstam par saviem skolotājiem Edmundu Freibergu un Ainu Matīsu, kuri saņēma balvu par mūža ieguldījumu teātra mākslā. Un es varu pievienoties, ka arī es esmu savā ceļā tādus skolotājus satikusi, turklāt gribas ticēt, ka pati no viņiem esmu spējusi paņemt un dot tālāk saviem audzēkņiem, pamanot viņu talantus, vajadzības, arī sāpes, kad tādas bijušas. Jāpiebilst, ka izlaidums bija skaists, un satiekoties skolēnu acu skati – veldzējoši sirsnīgi un mīļi, tātad kāda kripatiņa no sākumskolas laikiem aizķērusies gan...

            Bet ar izlaidumu nekas nebeidzas... Turklāt skolotāji jau arī svētku mirklī neprot nerunāt par darbu (lasi – neprot paiet garām rindiņām, kas vēsta par darbu!). Zane stāsta par eksāmenu un studentu viedokļiem, sajūtām par saņemtajiem vērtējumiem: “Man jāpiekrīt žurnālistei un maģistra kursa studentei Zanei Ozoliņai, ka mūsu izglītības sistēmas pašos pamatos ir kaut kas dziļi nepareizs. Ja līdzīgi attīstītās Rietumu augstskolās vakar katrs audzēknis saņemtu vien pedagogu atgriezenisko saiti – tas tev izdevās, te vajag piestrādāt, šajā jomā esi iestagnējis, nākamajā semestrī piedomā par to un to... viņi būtu uztvēruši šo mācību procesa noslēgumu ar pieaugušu cilvēku atbildība sajūtu un necenstos mēroties ar cipariem. Tie ir tik nogalinoši, radošumu nokaujoši, ka gluži vai nolaižas rokas. Ja valsts līmenī kāds sasparosies uz progresīvām izmaiņām, es ar abām rokām būšu par.” Tiesa – radošajos darbos novērtēšana ar ciparu vien ir “neiespējamā misija”, tā nav eksaktā zinātne, kur ir viens pareizais risinājums. Turklāt mums joprojām svarīgi “mērīties” ar cipariem, to “iepotē” vecāki, kuri ziņo draugiem un radiem par savu bērnu spožajām sekmēm, nepadomājot, ka cipars nav galvenais rādītājs... Ehh, šī ir tēma, par ko negribas runāt, jo esmu patiešām apnikusi un izdegusi...

            Bet nu atpakaļ pie gaišākām lietām – grāmata beidzas 2022.gada decembrī, lai dotu vietu jaunai dienasgrāmatai, un tik skaisti apraksta  tradīcijas Daudziņu mājās: “Eglītei ir jābūt. Tāpat kā vainagam Jāņos. Svētku laikā daba nes upurus, bet cilvēkam jābūt saprātīgam, novērtējot, cik daudz krāšņuma viņš paņem, vairojot paša prieku. Vilītis bija samācījies jaunas tautasdziesmas par Ziemassvētkiem. Pie garajām brokastīm vēl pārrunājām katra piedzīvoto, atskārsto, un tas iedeva svētkiem papildu saturu. Šī miera sala ir jānotur, jākopj kā dārzs. Visi kopā var būt, runāt neslēpjoties, neizliekoties. Un ir labi. Tā tam jābūt.”

            Un vēl mazliet par dabu – tiiik garšīgi tie apraksti, ka nevaru atturēties: ”Vilis vēro putniņus. Uz mūsu barotavu nāk zilzīlītes, pelēkas zīlītes un  daži dzilnīši ar garajiem deguniem. Vilītis domā, ka dzilnītis izskatās pēc lidojoša āpša – no acs ap galvu stiepjas melna, dekoratīva svītra. Vakar ar speķi mielojās viens maigi rūsgans sīļa kungs ar ziliem spārnu galiem un melnbalti svītrainām manšetēm. Vakar Vilis veica radikālus pārkārtojumus speķa servējumā. Pagājušogad tauku šķēles pie terases margas turējās nedēļām ilgi, bet pēdējās naktīs striķis pārgrauzts, pat stiprā plastmasas savilce nav līdzējusi. Filigrānais čiepējs izrādās kaimiņu kaķis! Sniegā nodevīgi nemierīgu pēdiņu nospiedumi. Tagad kaķi gaida vilšanās. Speķis piesiets garas kārts galā, un – čušš...” Kamēr šo rakstu, vidējais dēls paziņo, ka pa kaimiņu lauku, kā saucam tukšo zemes gabalu aiz žoga, staigājot ezis, šis nobildējis. Pieeju pie loga un vērojam kopā, saku, ka žēl, ka mazais brālis jau aizmidzis, tieši pirms dažām dienām sūkstījās, ka neesot ezīti dabā vēl redzējis, un man bija jāpiekrīt. Tagad mums ir lietiskais pierādījums, varēsim mazo no rīta iepriecināt ar bildi un gan jau kādu vakaru tiksim arī pie vērošanas dabā, jo ezis šķiet iekortelējies lauka malā esošajā zaru gubā, kura tur tapa brīdī, kad potenciālie kaimiņi nopļāva saaugušos kārklus, bet tālāk arī netika, tad nu apkārt esošie kaimiņi cenšas uzturēt vismaz zāli kārtībā, lai čūkslājs nenāk pagalmā, bet zaru čupu esam atstājuši neskartu – tā jau likās, ka tur kāds varētu iemitināties. Ezis dikti rosīgs, attīstījis palielu ātrumu, vai nu kaut ko ķersta, vai nodarbojas ar vakara krosiņu, šiverē dažādos virzienos. Savukārt citu kaimiņu mazā kaķenīte, vārdā Pērle, kas pēdējā laikā regulāri viesojas mūsu sētā (negribas jau ar kaimiņu naidoties par dzīvnieku labturību, izskatās, ka viņš tāpat nesapratīs...), caur mūsu žogu vēro, kas gan tur laukā kūņojas, kust, tad ielec kompostkaudzē ar cerību, ka no augstāka punkta būs labāk saskatāms, tak neraža – uz sētas saaugušie mežvīteņi priekšā... Es atstāju puiku pie loga vērot, bet pati atgriežos pie rakstīšanas...

            Un noslēgumā ielikšu mirkli no redaktores Bārbalas Simsones uz pēdējā vāka rodamās anotācijas: ““Mans kara gads” ir stāsts par spītīgu gaismas staru tumsā, par spēka un prieka meklējumiem sarežģītā laikā un par visus dvēseles karus uzvarošu mīlestību.” Interesanti, ka arī Zane Daudziņa runā par savādām sajūtām, kas raksturīgas laikam taču izdegušiem cilvēkiem, kad nekas vairs nešķiet gana labs, grūti atrast jēgu tam, ko darām, rokas neceļas darīšanai... To saku, jo tagad pati esmu šajā stadijā nonākusi, lasu arī Marijas Ābeltiņas grāmatu par profesionālo izdegšanu un “ķidāju” savas sajūtas, piedzīvoto un neizprasto, bet šodien “piešķīlās” doma, ka ne vien birokrātija un bezjēdzība, nejēdzības ir tās, kas cilvēku iztukšo un izdedzina, bet arī apkārt notiekošais, bezspēcība, kad redzi ļaunumu un nežēlību, kad šķiet, ka nekam vairs nav jēgas, jo viss var tikt acumirklī sagrauts. Un tomēr – mīlestības spēks laikam ir tā lielākā enerģija, kas dod cerību un uzlādiņu, jo tikko aizvadītie Dziesmu svētki, šodien piedzīvotais izlaidums un šī grāmata arī man atkal liek justies labāk, piepildītāk, protams, priecāties par to, ka kārtējā kārotā grāmata izlasīta un bijusi patiesi vērta! Pabeigšu rakstīt, un kā allaž vakaros, samīļošu savus mīļos, un būšu laimīga un pateicīga par to, ka viņi man ir!

            Sirsnīgs paldies Zanei Daudziņai par iespēju lasīt viņas pārdomas, ieskatīties istabās un ikdienas gaitās, sajust siltas mīlestības pieskārienu, kas virmo no grāmatas! Arī abas profesionālās grāmatas gaida savu lasāmkārtu manā nebeidzamajā grāmatkaudzē (un tieši tad, kad man tās visas ir, tiek izsludināta atlaižu akcija, hi!...)