25.10.2024.

            Pavasari gaidot, klusībā solījos atsaukties kādam aicinājumam lasīt dzeju. Vasaras gaitā divas, tagad - rudens krāšņumā - vēl viena dzejas grāmata izlasīta gan. Tam ir vairāki iemesli - gan tas, ka šī dzejas grāmata ir tik tikko svaigi tapusi, gan tas, ka citi autores darbi - prozā - man ir labpatikuši, gan tas, ka šī šķiet īsti šim laikam un gadalaikam piemērota. Iespējams, jūs piekritīsiet, ka dzejas lasīšanai ir vajadzīgs īstais noskaņojums, mirklis un pati grāmata, jo šai trauslajai un gaisīgajai parādībai, ko par dzeju sauc, manuprāt, neder steidzīga ikdienas gaita, kad starp pārskrējieniem no punkta uz punktu vai kādā gaidīšanas rindā var izņemt no somas stāstu vai romānu, vai pat tikai žurnālu un pakavēt, aizpildīt laiku (var jau arī skrollēt telefonu, lasīt e-grāmatu vai klausīties audio grāmatu), bet dzejai tas tomēr nepiestāv. Toties mājas klusumā, kad darbi apdarīti, esi izpriecājusies par dārza krāsām un piemiedz ar aci saviem Ziemassvētku kaktusiem, kuriem šogad labpatīk tevi iepriecināt ar ziediem jau uz vārda dienas laiku, kad līdzās uz dīvāna šņākuļo auklēt atvestais suņa mazbērns (viņu dzeja garlaikojot, pats teica, neesot jau bumbiņa, nedrīkstot iekosties), tad var lasīt un izbaudīt Zanes Zustas jaunāko veikumu un pirmo dzejas grāmatu vienā paņēmienā "Mīļākā melleņu mētra" (izdota apgādā “Zvaigzne ABC” ar burvīgām Lindas Valeres  ilustrācijām). Mellenes ir sava veida rudens zīme, kālab ne, un vismaz manā dārzā krūmmellenes šobrīd ir tiiik skaisti sarkankošas, ka nevar paiet garām nepamanot. Tā arī šī grāmatiņa - mazi, aizkustinoši, domas raisoši un atmiņu lādes atraujoši mirkļi, kuros kavēties tieši šādā laikā. Kā reiz dziedāja Austra Pumpure dziesmā "Atbalss" - "domājams, ka tieši šādā laikā pie manis iegriezīsies Šarls Bodlērs..." - nu tātad, dzejas laiks, vai ne?

            Jā, tātad – kāpēc dzeja? Kā jau teicu, sava veida apsolījums (lai neņem ļaunā aicinātājs, nemaz tik bieži jau tai dzejai nesanāk pieķerties, kā lasāms dažas rindas iepriekš...) un vajadzība arī pēc kā cita, savā ziņā neikdienišķa, jo dzeja tomēr atšķirībā no prozas un pat dramaturģijas NAV ikdiena, vismaz manā skatījumā. Un var teikt, ka šī ir arī sava veida dāvana vārda dienā, jo nopirku to tieši vārdadienā pa ceļam uz citu dāvanu – teātra izrādi. Bet kurš ta` var aizliegt sevi apdāvināt ar to, kas tiešām interesē un patīk?...

            Grāmatiņa melleņu krāsā ar savā ziņā trausluma iezīmēm – atkal jau, kā man šķiet, dzejai piemēroti, un arī pašām melleņu mētrām, jo – pārgatavojušās mellenes viegli birst no mētrām, savukārt lapas rudenī dara to pašu. Tātad – dzejas trauslums, kas jāprot noturēt rokā un sirdī...

            Pirms pirmās lappuses – autores zīmīte, vēstule lasītājiem, skaidrojums, atzīšanās – sauciet, kā vēlaties, bet šai rokrakstā aprakstītajai lapiņai ir tāds maģisks spēks, kas, šķiet, ļauj atvērt savu dvēseli dzejas baudīšanai un atgādina, ka tas ir ļoti personisks, pat intīms process (lai gan visa lasīšana jau arī tāda ir...). Grāmatas lappuses no sāniem – viegli rozā, kā kad melleņu sula trāpa uz papīra... Manai mammai bija dziesmu klade, pierakstīta ar tintes pildspalvu seniem dziesmu vārdiem, un tai kladei bija šitādas rozā sānu malas, kuru dēļ man tā tiiik ļoti patika (ehh, meiteņu prieciņi – skaistas klades...), šitas uzdzen sava veida nostalģiju...

            Ilustrācijas kā trausli, smalki akvareļu otas un plānu tintes spalvu pieskārieni ar pašiem pirkstu galiem – tā, lai nenobirst, nenokrīt, nepaliek nospiedumi, bet tikai viegla dvaša. Putns vai zieda ziedlapiņas – skaties un ieraugi, kas tev tuvāks... Viegls plāksterītis orhidejas ziedkātam kā herbārijā – bet varbūt dzeja arī ir sava veida sajūtu herbārijs, kuru atverot, tas viegli, tikko jaušami uzvēdī vasaras un pļavas vai varbūt meža dvesmu?

            Katrs dzejolis ar savu sajūtu, acu priekšā uzbur kādu citu noti vai smaržu, bet viens man uzreiz “pielipinājās”, to tad arī šeit ierakstu:

ja tu būtu grāmata

es stāvētu pēc tevis garā bibliotēkas rindā

katrā lapā atzīmētu tava vārda pirmo burtu

izrakstītu labākos citātus

lasītu karstā vannā

katru dienu ar citu vārdu publicētu par to atsauksmes

nevienam neaizdotu

titullapā kaligrāfiskā rokrakstā ierakstītu

savu vārdu

nekad uz tās neturētu karstu kafiju

maigi ar pašiem pirkstu galiņiem

pieskartos lapām

ņemtu tevi visur līdzi

nekad nebeigtu lasīt

            Šo varu nosaukt tiklab par grāmatmīļa atzīšanās esenci, kā mīlestības pilnas sirdssajūtas izpaudumu, un patiesībā tas pat laikam ir viens un tas pats – mīlēt no sirds tiklab cilvēku, kas tev līdzās, kā grāmatu, kas tev sniedz visu to labāko, ko vien iespējams.   

            Paldies, Zane un Linda (un visvisvisi citi grāmatas tapšanā iesaistītie!), ka tieši rudenslaikā grāmata ir klāt! Lai top!

Double-click here to add your own text.