12. – 14.04.2024.

            Izrāde, par kuras apmeklējumu – ka jāredz! – man bija skaidrs pirmajā mirklī, kad izlasīju par tās tapšanu. Izrāde, kas nosaukta par “personālizrādi”, - trāpīgāk, manuprāt, nemēdz būt, jo, ja jau reiz māksliniekiem ir personālizstādes, kāpēc lai aktierim nebūtu personālizrāde? Jā, jā, droši vien gana personiska (nepazīstu Gerdu tik personīgi, lai par to spriestu, un no presē lasītā cenšos neietekmēties, vien pieņemt zināšanai...), un šķiet – tieši tāpēc tik patiesi sirsnīga, draudzīga sajūta, kas pārņem jau no mirkļa, kad izrādes sākumā Gerds ienāk zālē no aizmugures, sasveicinās ar visiem un nostājas mūsu priekšā. Turklāt – pašā skatīšanās vakarā vairs nebija spēka sēsties pie taustiņiem, nākamais vakars tika aizvadīts sava mīļā deju kolektīva pulkā, un tad nu šovakar, kad sēžos pie rakstu darbiem, manas sajūtas joprojām ir tikpat siltas un spilgtas, kuras turklāt vēl “uzkurina” sajūsminātie skatītāju fiksētie mirkļi un vārdi Instagram, kurus esmu pamanījusi.

            Tātad – Gerds Lapoška un viņa personālizrāde “Goodbye, February!” jeb “Uz redzi, februāri!” – kā silts pavasara saules stars, kā krāsu spriganais pieskāriens, kā bērnības atmiņu sauja, kā dažu anekdošu un skolas gaitās piedzīvotu sajūtu restaurācija, kā pārdomas par aktiera (un ne tikai, bet jebkuras “publiskas”...) profesijas kailumu, nepieciešamību atdot sevi visu un reizēm veldzēties, bet reizēm arī noslīkt tajā atdošanās procesā. Gluži tā, kā pirmajos teikumos saka pats Gerds – gribējis mūs, skatītājus, aicināt pie sevis uz dzīvokli, bet bijis par šauru un vēl tur jāparemontē..., bet tā siltā mājas sajūta, kad jūties gaidīts un zini, ka varēsi klausīties un uzklausīt, piedzīvot un līdzpārdzīvot, - tā ir vienkārši brīnišķīga. Maza, maza programmiņa, kurā ierakstītie paldiesvārdi tik ļoti silda sirdi, jo ir sajūta, ka to paldiesu mums nudien vajadzētu vairāk, un tad nu šāds rakstīts mazgabaliņš ir tik ļoti vietā. Jā, mazas, šauras telpas (vismaz tie gaitenīši...) un mazmazītiņa skatuvīte – gluži kā tai pirmajā atmiņā par pirmo skatuvi vecmāmiņas dzīvoklī, bet – ko gan visu nevar uzburt uz tik mazas skatuvītes un arīdzan skatītāju iztēlē, ja to buršanu veic no sirds! Manā prātā vēl nozib Rīgas Pedagoģiskās skolas telpas, kurās esmu mazliet mācījusies un mazliet piestrādājusi, - tur, Brīvības ielā, virs kafejnīcas “Pienenīte” – arī pašauri gaiteņi un mācību telpas, gluži kā šeit, kur izrāde piedzīvo savu notikšanu – bijušajās Vieglās rūpniecības tehnikuma telpās. Mazmazītiņā skatuvīte iekārtota tik gaužām vienkārši un tai pašā laikā – tik ietilpīgi, lai šajā scenogrāfijā varētu gan pats stāstnieks padzīvoties, gan uz baltajām virsmām kā uz balta palaga vai ekrāna filmas rādīt, gan burtus birdināt vai grāmatu plauktus parādīt, kuri manā prātā piesaista tiklab domas par milzu teksta apjomiem, ar kuriem aktieriem darīšana, lomas darinot, kā arī to informācijas apjomu, kas mums ikdienas ir apkārt un pāri. Un tas mirklis, kad grāmatu plaukti “nobrūk”, man šķiet tik tuvu rada tam brīdim, kad sabrūk kāda uzbūvētās sapņu pilis vai labi domātais plāns, kad sagrūst ilgas un cerības, vai varbūt kādā situācijā vienkārši paliec “kā uz mutes kritis”, jo nevari atrast tai atrisinājuma...

            Par ko gan ir stāsts? Manuprāt, par ceļu pie sevis, par sapņiem un to piepildīšanos un arīdzan sabrukšanu, par pieaugšanu un spēju neturēt ļaunu prātu uz cilvēkiem, kuri tavi kādreiz nav spējuši saprast, jo, iespējams, nav mācējuši vai drīkstējuši citādāk. Interesanti, ka izrādes gaidās rakstītajos vārdos bija minēts gan par mākslinieka izdegšanu, gan par attiecībām ar teātri, un tas arī tur noteikti ir, bet es visvairāk sajūsminos par to, kā šis stāsts tiek izstāstīts – ar tādu dziļu, varbūt pat bērnišķīgu, uzticēšanos saviem skatītājiem, un domāju, daudzos no mums aizskarot kādu pazīstamu stīgu gan par sapņiem, gan par sāpēm. Un, ja runājam par izdegšanu, tad pavisam godīgi varu atzīties, ka arī mani kā izdegušu savā profesijā ļoti ziņkāroja tas, ko uz pusi par mani jaunāks cilvēks teiks par šo tēmu, turklāt arī es tāpat kā Gerds kopš bērnības zināju, par ko vēlos kļūt, spēlēju spēles šajā profesijā, tiesa gan, nekādu īpašu ilūziju man laikam nebija, vienkārši ļoti patika (un joprojām patīk) darbs ar bērniem, iespēja ko jaunu iemācīt un iemācīties arī pašai, lasīt grāmatas un darboties kopā. Jā, tieši tāpat kā Gerds, arī es noteikti nezināju par savas profesijas “aizkulisēm”, jo tās parasti mēs uzzinām tikai prakses brīdī studiju gados un vēlāk, jau strādājot, un, iespējams, ka tieši šo “aizkulišu” atklāšana vai – šolaik – tik ļoti spēcīgā nozīme ir viens no iemesliem, kāpēc sabrūkam savās sapņu profesijās... Varbūt, ka tad, ja mēs vairāk zinātu par to, kas mūs sagaida izvēlētajā darbā, mēs rīkotos, izvēlētos citādi? Bet varbūt tomēr ir iespēja tām grūtībām tikt pāri, tās padarīt mazākas, pacīnīties? Kas to lai zina, gan jau katram no mums savs ceļš nolemts arī šo izvēļu ziņā...

            Tā kā uz izrādi devos piektdienā, bet pirmizrāde notika jau pirmdienā, tad nedēļas gaitā mani sasniedza arī dažādi viedokļi par redzēto. Būdama skatītāja – amatiere, neņemos spriest un salīdzināt tā, kā to dara profesionāļi, joprojām turos pie savas sirdsbalss čukstiem par piedzīvoto un sajusto. Taču viedokļus, kad vienu aktieri salīdzina ar citu, jo radījuši līdzīga žanra izrādes, man negribētos īpaši akcentēt, jo manuprāt mēs – cilvēki – esam visai maz salīdzināmi lielumi pat tad, ja strādājam vienā profesijā, jo mūs šķir tiklab gadu skaits un pieredzes bagāža kā skatījums uz lietām un laikmeta iezīmes. Arī tos brīžus, kad aktieris savos stāstījumos ietvēris divus Viljama Šekspīra darbu fragmentus, es neuztvēru ne kā nesaprotamus, ne kā “nodevu” British Council pārstāvniecībai Latvijā, kas atbalstījusi izrādes tapšanu, bet drīzāk man tie saistījās ar aktieru sajūtām gan izrādes darināšanas laikā, kad tiek meklēts tēlam visatbilstošākais pārdzīvojumu un emociju tonis, gan arī tos mirkļus, kad tu esi pūlējies un atdevis skatītājiem un arī režisoriem, kritiķiem sevi visu, bet topi nesaprasts, pārprasts, varbūt pat nozākāts par savu atkailināšanos tēla meklējumos... Interesanti, ka tieši izrādes nedēļā žurnālā "Ieva" bija lasāma Santas Ančas intervija ar jauno režisori Lieni Lindi (filma "Melnais samts"), kas pieteikta kā divu paaudžu spogulis, un jau pēc tās izlasīšanas, kad skatījos izrādi, manī ļoti skaidri rezonēja tās paaudžu kopīgās un atšķirīgās iezīmes, vēlreiz atgādinot, ka ir lietas, kas iespējamas nemainīgas cauri laikiem un paaudzēm, bet citas savukārt katrai paaudzei būs atšķirīgas, tāpēc noteikti nevajag ļauties salīdzināšanas "kārumam"!

            Ļoti sirsnīgi mani uzrunāja epizodes par Grīziņkalnu, jo pati esmu tur kādu laiku dzīvojusi, kad no Čiekurkalna meitenes kļuvu par Vārnu ielas republikāņa sievu, un manai spilgtajai iztēlei galīgi nebija grūti uzburt tos mirkļus, kad mazais Gerds ar mugursomu un trompetes kasti steigšus dodas pa Vārnu ielu uz skolu, jo bail, ka to kasti kāds neatņem, - Grišķene jau tāds nemierīgs rajons ir gan... Un tad tie skolotāji (akdies, pašai arī ir gadījies savus audzēkņus nesaprast, bet tik traki, ka vēlāk kauns acīs skatīties, laikam nav sanācis...), kas nesaprot citādos un sapņotājus; kuri nevar precīzi izrunāt skolēnu vārdus vai uzvārdus, vai jauc tos (es ar` šad tad brāļus un māsas mēdzu sajaukt...); kuriem jātiek galā ar pirmo, otro un trešo trompeti orķestrī, kuras pārmaiņus neierodas uz mēģinājumu... Savukārt jau pieaugušā Gerda stāsts par kaimiņu būšanu un izsaukto policiju, kas izsaka brīdinājumu un pēc tam pašas ieguglē, vai tiešām tāds aktieris ir, - nu, dzīve visā tās krāšņumā! Toties sarunas pie skolotāju galda par teātri – o, jā, es ar` tādas varu restaurēt, tiesa, ne no saviem skolas gadiem, bet no tagadnes ikdienas, kad ar kolēģēm teātrmīlēm spriežam par redzēto un iesakām cita citai kaut ko, - cik gan mēs visi esam kaut kādā ziņā līdzīgi!...

            Ja nu šai izrādei vēl būs lemts satikt skatītājus, no sirds iesaku ļauties piedzīvot atmiņas un atzīšanās, pasmaidīt un sirsnīgi smieties, sajust kādu nostalģisku noti un vienkārši priecāties par jaunu cilvēku, kurš spēj uzrunāt no sirds! Lai labas domas un izdošanās ar Tevi, Gerd! Paldies par sirsnības mirkļiem!