8.02.2022.

Grāmata, par kuru lasīts dažādos avotos, tai skaitā grāmatu apskatos, blogos u.tml. Grāmata, kas vispirms noklausīta radioteātrī, jo režisors Intars Rešetins – “smagās artilērijas” meistars ar tieksmi rosināt klausītājā/skatītājā nopietnas pārdomas, un pēc tam ar skubu meklēta pagasta bibliotēkā, kur – ak tu skāde, jāpierakstās rindā!, taču rinda brīnumainā kārtā pienāk negaidīti ātri... Grāmata, kura tiek izlasīta divos vakaros, jo patiesi ir plāna, taču domu un pārdomu tajā gana. Un dīvainākais tas, ka reizi par ilgiem laikiem noklausītās balsis no radioteātra nāk līdzi visā lasīšanas gaitā – sen tā nav bijis, ir taču lasīts gan pēc izrādēm, gan filmām, gan kā “teātra mājasdarbs”, kad jau zini vismaz dažus personāžus un tie varētu tevi pavadīt lasījumā, bet nekā. Taču šoreiz – nu tik spilgti, nu tik aizraujoši, ka pat īsti neuztvēru to kā traucēkli, drīzāk tas palīdzēja labāk iejusties tekstā. Tiem, kam interesē, reku saitītes no trim klausāmvakariem:

https://lr1.lsm.lv/lv/raksts/ieludz-radioteatris/pirmatskanojums.-lauras-vinogradovas-romana-upe-dramatizejums.-1.a154779/

https://lr1.lsm.lv/lv/raksts/ieludz-radioteatris/lauras-vinogradovas-romana-upe-dramatizejums.-2.dala.a154780/

https://lr1.lsm.lv/lv/raksts/ieludz-radioteatris/lauras-vinogradovas-romana-upe-dramatizejums.-3.dala.a154781/

Tātad – Lauras Vinogradovas romāns “Upe”, klajā nācis 2020.gadā apgādā “Zvaigzne ABC”, bet 2021.gadā saņēmis Eiropas Savienības Literatūras balvu.

Stāsts ar mazliet mistikas, daudz skaudras un sāpīgas dzīves pieredzes un līdzās tikpat daudz ticības labajam, cerības un vēlmes pārkāpt pāri tam smagumam, kas reiz piedzīvots. Arī man, klausoties un vēlāk lasot pašai, brīžiem sirds sažņaudzās par to, kas galvenajai varonei Rutei un laukos iepazītajiem Matildei un Kristofam bijis jāpiedzīvo bērnībā, lai gan labi zinu, ka tā patiešām mēdza notikt. Protams, ir grūti iztēloties, kā ar veselu saprātu apveltīts cilvēks (bet varbūt nav bijis apveltīts?...) mūsdienās spētu savus bērnus piesiet pavadiņās, lai tie neklīstu prom un būtu paklausīgi kā tādas diedziņu lelles, tai pašā laikā no bērnības atceros, ka esmu redzējusi tādas “pavadiņas”, kas gan esot bijušas domātas, lai bērnu pieturētu brīdī, kad viņš mācās staigāt... Mēs ar kaimiņu bērniem tās izmantojām, spēlējot “zirdziņos” – tāds labs iejūgs – groži – sanāca... Un arī Rutes un Dinas dzīve pie mātes dažādiem vīriešiem, kas radījusi daudz nervozu pārdzīvojumu, nemaz nav nekas neiespējams, par to gana dzirdēts gan bērnībā, gan tagad un joprojām. Labi, ka ir bijuši arī “pozitīvie tēli” šo ļaužu dzīvēs – gan vecmāmiņa, kas ļāvusi darboties, gan kaimiņu Jūle, kas mācījis uguni iekurt, lasījis priekšā grāmatas un pabarojis nebaltos brīžos. Un labi, ka izaugot šie bērnības grūtības pieredzējušie bērni spējuši rast vismaz kādu nopietnu pieturas punktu, kādu cilvēku sev līdzās, pie kura turēties un balstīties, un vēl savus bērnus auklēt, savu māju kopt un uzturēt, vai – tieši otrādi – smago bērnības piedzīvojumu dēļ Rute skaidri apzinās, ka nevēlas bērnus... Tiesa gan, aizkustinošs ir mirklis, kad viņai jāaprūpē mazais Lūkass, kamēr viņa mammai Matildei priekšlaikus sākušās dzemdības, un Rute ir reizē pārsteigta, nezinoša un tomēr tik ļoti apburta no šīm rūpēm par bērnu.

Mazliet mistikas manā skatījumā ir gan tajā, ka Rute nezina, kas noticis ar viņas māsu Dinu, ko nav satikusi jau desmit gadus, bet tomēr raksta viņai vēstules, gan arī tajā, kā Rute izjūt upi, kura plūst līdzās tēva mājai. Tēvu Rute nekad nav satikusi, bet viņš meitai novēlējis savu veco māju, kurā viņa pavada vasaru, kad aizbēgusi no pārtikušas pilsētas dzīves, meklējot pati sevi... Un droši vien sava mistika arī tajā, kad cilvēks bēg no labas dzīves, no pārticības, jo tomēr kaut ko meklē – kādu neskaidru piepildījumu, kādu sapni vai atbildi uz jautājumu, vai varbūt – pazudušo māsu?...

Tik savādi uzrunājošs ir Rutes un Stefana, viņas vīra, attiecību stāsts, jo cilvēki ilgi jau ir kopā un tomēr viens par otru zina maz, tikai to virspusējo, jo – kad tad mēs rādām otram to “iekšiņu” un vai viņš to grib un prot ieraudzīt? Cik ļoti garām mēs reizēm viens otram dzīvojam? Vai zinām tos slēptākos, sāpīgākos nostūrus? Vai varbūt negribam zināt, negribam, lai otrs zina, gribam to vienkārši norakt tumšā dārza stūrī un uzstādīt pa virsu kādu lielu koku, kas dos ēnu un neliks kavēties smagās atmiņās... Šādas pārdomas raisīja Rutes un Stefana gājums pie psihologa pēc tam, kad Rute atgriezusies mājās no tēva mājām, kur pavadījusi vasaru, - uzspēlēsim “Iepazīšanās spēli”! Ko pavaicāt otram? Vai tad es ko nezinu par tevi? Nezinu gan, un nezinu, vai gribu, lai tu zini... (Maza intriga tiem, kas izdomā arī klausīties, ne vien lasīt paši – psihologu tēli grāmatā un radioteātrī atšķiras, bet tas ir tik iederīgi...!)

Kā tāds bērnības pasakas fragments ir Rutes un Kristofa, Rutes brāļa, sastapšanās stāsts un izpausmes. Liels, milzu auguma puisis, kura mājas ir jūrā, kā viņš pats saka, kurš spēj auklēt un rūpēties par māsu un viņas bērniem, un kuru Rute baro ar karotīti, jo nespēj noskatīties, kā viņš bez sāta rij ēdienu... arī bērnības skarbās sekas (tāpat kā suns, kas kucēna vecumā badināts, allaž izrij tukšu bļodu un neliekas mierā, neapēdis pēdējo drupatiņu...), bet ar siltu vārdu piemin Rutes tēvu Jūli, kurš ticis dēvēts par pagasta dīvaini, jo rūpējies par apkārtnes grūtdieņiem. Vai gan maz pasaulē šādu dīvaiņu, uz kuru labestīgajiem pleciem reizēm turas tik daudz kā tāda, par ko vajadzētu rūpēties oficiālām, atbildīgām iestādēm un personām, bet tās neliekas ne zinis? Un skarbais mirklis, kad Kristofs sirdssāpēs nodedzina veco māju kā tādu tiltu uz pagātni un reizē kādu klusu sapni, kas šķiet iededzies viņa sirdī...

Savukārt Matilde, Kristofa māsa un mazā Lūkasa un Niklāva mamma, viena rūpējas gan par saviem bērniem un reizēm guļ šūpuļtīklā un lasa grāmatas, gan iedomā par kaimiņu mājā ienākušo sievieti, vecā kaimiņa meitu, aiznesot viņai gan kādu drēbes gabalu, gan aizkarus, gan aicinot pie sevis, ja kas vajadzīgs – tik sīksta, patstāvīga un izturīga reizē, tāds apbrīnojams spēks, kas taču laikam dzimis tais bērnības grūtībās un savā dzīvē ļauj pastāvēt par sevi un brāli – zinu gana daudz tādu ļaužu arī sev apkārt, kas bērnības smagumu spējuši pārvērst tā, lai spētu dzīvot citādi, bet ir, protams, arī tie, kas kādā brīdī salūzuši...

Mazas, it kā sīkas, bet tik ietilpīgas epizodes ar Rutes māti un viņu abu tikšanos cietumā, kur Rute beidzot devusies māti apciemot, un ar Rutes mājkalpotāju Olgu, kura pēc Rutes atgriešanās no vasaras “pazušanas ceļojuma” gan izrunājas ar viņu par tikmēr mājās notikušo, gan “izkrata sirdi” par dažādiem savu pārdomu mirkļiem – cik gan reizēm savi un tai pašā laikā sveši varam būt ar savējiem un ar svešiem ļaudīm.

Grāmata, kuru bija vērts gan izlasīt, gan noklausīties, un patiešām šoreiz priecājos, ka esmu izbaudījusi abus variantus, jo sevišķi, ka klausāmais patrāpījās vispirms! Bet brīdinu, ka šī patiesi ir “smagā artilērija” nevis “dāmu romāns” ar romantikas notīm, paldies autorei un radioiestudējuma veidotājiem arīdzan!

P.S. Mazliet par pašu grāmatu

https://www.zvaigzne.lv/lv/jaunumi/aktualitates/299077-lauras_vinogradovas_garstasts_upe.html