30.04.2023.

            Izrāde, par kuras skatīšanos pie pirmiem izsludinātiem datumiem man nebija variantu, jo vai nu aizņemtas dienas vai pārāk tālu no mājām... Taču tad brīnumainā kārtā parādījās papildizrādes, kas saskanēja ar manām iespējām... Izrāde, kurai bilžu, šķiet, tik maz, tik maz, vien pašas oficiālākās, turklāt arī atsauksmju un recenziju tikpat kā nevaru atrast... Un dīvainā kārtā pirmizrādes bildēs šķiet – neviena zieda, pat ne galvenajiem tēliem... Vai tā varētu būt? Bet ir aprīļa pēdējās dienas vakars un trīs draudzenes, kolēģes un vienlīdz aizrautīgas mākslas baudītājas ņēmušas līdzi krietnu puķu klēpi un tradicionālo maizes kukuli, lai priecētu tos, kas priecē mūs,  ir izbaudījušas brīnišķīgo Jāņa Lūsēna un Pētera Brūvera mūziklu “Agrā rūsa” Marijas Bērziņas režijā, kas tapis “Producentu grupas 7” paspārnē. Smējām, ka tai brīdī, kad ieplānojām, tas šķita tik tālu, un pienācis nemanot, līdzīgi kā pavasaris – kūst, salst, līst, pūš un te pēkšņi – klāt ar visām savām košām krāsām!

            Elīnas Zālītes romāns “Agrā rūsa” pārtapis mūziklā jau krietni sen pirms gandrīz 20 gadiem, spēlēts Liepājas un Valmieras teātros, šīs reizes pirmizrāde tika svinēta šogad Valentīndienā – 14.februārī Ogres kultūras centrā, un pēc tam devies tuvākos un tālākos ceļos pa Latviju.

            Spēcīga izpildītāju komanda, kuras sastāvā gan aktieri ar brīnišķīgām balsīm, gan mākslinieki, kas ikdienā dzied vairāk vai mazāk akadēmisku mūziku, kā arī dzirkstošie Doma kora skolas audzēkņi, kuru sniegums iepazīts  rokoperā “Kaupēn, mans mīļais!”.

             Brīnišķīgi Lienes Rolšteinas tērpi, par kuriem viņa pati intervijā saka, ka vajadzīgi tādi, kas labi izskatās, neburzās un ir labi valkājami, jo “slodze” tiem ir tiešām liela. Pēc izrādes, atgriežoties mājās un uzšķirot Facebook, “izlec” tieši Producentu grupas 7 bildītes, kas vēsta, ka šajā izrādē ir ap 100 dažādu kostīmu, un var tikai apbrīnot skatuves ļaužu pārtapšanas prasmes, kas, protams, nav iespējamas bez aizskatuves rūķīšu gādīgajām rokām, kuras pogā un šņorē, ķemmē un pielīdzina, aizsien un atsien visu, kas vien nepieciešams, lai jau pēc brīža kārtējais pārtapušais personāžs varētu atkal mūs priecēt, aicināt pārdomāt, just līdzi, dusmoties vai bēdāties – ko nu kuro reizi piedāvā viņu izpausmes. Jāpiebilst, ka viņa ir viena no tām tērpu māksliniecēm, kuras veikums mani allaž īpaši apbur.

              Vokālā pedagoģe Annija Putniņa, kas pati arī spēlē šajā izrādē Zentas lomu, intervijā stāsta, ka ir ļoti daudzveidīgs muzikālais materiāls, praktiski visiem dalībniekiem nemitīga dziedāšana, jo nekāda papildus kora šajā iestudējumā nav, viss tiek darīts “pašu spēkiem”. Mūziķi ar pašu autoru Jāni Lūsēnu šoreiz slēpjas aiz skatuves priekškara, brīžiem vien redzamas kādas dzirkstelītes, kas iemirdzas, uzspīdot gaismām caur dekorācijām, bet tā klātbūtnes sajūta ir varen spēcīga. Un brīdī, kad viņi uznāk paklanīties, zāli pāršalc vēl viens silts ovāciju vilnis.

            Uģa Bērziņa scenogrāfija  tik vienkārša un ietilpīga reizē – it kā spoguļi, it kā kumode, it kā soliņi, it kā gleznas izstādē, it kā lapene, it kā putna būrītis, kas iesloga labuma meklētāju, it kā istaba, kas arī tomēr ieslēdz sevī, nelaižot prom, bet sapinot radinieku it kā labvēlības, bet tomēr negāciju tīmekļos. (Arī ar viņa veikumu esmu pazīstama no daudzām izrādēm, atceros, kā “Kaupēnā” tās kastītes jeb rāmīši arī savā vienkāršībā ļāva skatītāju prātiem “spēlēties” savā nodabā.) Paši izrādes dalībnieki šos skatuves elementus tik viegli un rotaļīgi pārvieto, vien tajā brīdī, kad izmisusī Elza tuvojas Daugavas tilta margām, mana iekšējā balss sauca dekorāciju stūmējiem “Stop!!!”, jo Elzas atmuguriskie soļi jau bija tik tuvu skatuves malai, ka šķita – viens mazs atpakaļ solītis un skatītāju zāles pirmā rinda kļūs par Daugavu, nāksies ķert krītošo solisti...

            Horeogrāfes Ingas Krasovskas deju soļi, kurus akurātā kordebaletā izpilda gan sarkanmaskotie dzaņņi, gan Ķikuļa kunga viesi, gan Elzas klasesbiedri – reizē viegli, dažbrīd viegli “samežģīti” kā tēlu domas un dažbrīd tīri draudīgi, atgādinoši par dzīves grūtībām, par to, ka īsti paļauties varam vien uz sevi. Jāpiebilst, ka dzaņņi, ko režisore Marija Bērziņa min kā īpaši ar nolūku ieviestus tēlus, kuri gan palīdz, gan brīdina, gan iejauc cilvēku visdažādākajās norisēs, ar savām sarkanajām maskām bija tāds diezgan šerminošs ievedums, kā atzīmēja viena no mūsu kompānijas dalībniecēm – tie viņai uzdzinuši stresu, izbailes, pat nepatiku. Arī es varētu teikt, ka vienīgā reize, kad tas attēls šķita tāds mierīgāks, bija baltās maskās tērptie tēli, lai gan skaidrs, ka to nolūks bija romantiskas plīvas ap Elzu un Straujupu, kas varēja būt vēlmes un cerības pēc tiklab fiziskas erotiskas labsajūtas, kā glābiņa meklējums, jo gados vecais Ķikulis taču nav nekāds patīkamais mīlnieks (vismaz saskaņā ar romānā rakstīto). Interesanti, ka jēdziena “dzaņņi” skaidrojumu neizdevās uziet ne visuzinošajā “Mātē Guglē”, ne “Tēzaurā”, tikai izrādes programmiņā maza zvaigznīte pie vārda, piebilde “karnevāla personāži” un pēc tam nākamajā lappusē minēts, ka “(zanni) jeb dzannis – viens no personāžiem itāļu masku teātrī, viltīgs kalps”. Kas tiesa, tas tiesa – viltības viņos varēja manīt bez sava gala, atzīšos, ka vajadzētu papildināt savas zināšanas par šādu tēlu nozīmi, tātad papētīt tuvāk to teātra mākslu... Mājasdarbs vasarai? Iespējams...

            Beātes Zviedres Elza no izrādes sākumā mazliet biklas skolnieces, ģimnāzistes, lauku meitenes pamazām pārtop par lepno pilsētnieci, tomēr no savām saknēm aizbēgt mums nav iespējams. Cik sūri skan radinieces istabā klausāmie vārdi par to, kāpēc gan viņai visi radi tādi nabagi, varbūt Elziņai izdosies izsisties dzīvē uz augšu... Cik nožēlojami sajusties cieši blakus (zāles 1.rindā) mirkļos, kad studenti mētā Elzas čemodāniņu, nozog to un pienākušie policisti absolūti neiedziļinās situācijā, bet interpretē to pēc sava stereotipa... Cik ļoti mums visiem patīk greznība, skaisti tērpi un interjeri (tiesa gan, katram tas skaistums var nozīmēt kaut ko mazliet atšķirīgu) un cik grūti to sasniegt... Cik ļoti mūs ietekmē tuvinieku viedoklis un spiediens par to, ko tad nozīmē pārtikusi dzīve, kas ir stilīgi un labi, mūsdienu vārdiem runājot... Cik svarīgi ir sajusties saprastam un  mīlētam, vajadzīgam un aprūpētam, un cik sāpīgi ir sajusties izmantotam, piespiestam kaut ko darīt... Šķiet, Beātes Zviedres sejā šajā izrādē lasīju vispilnīgāko emociju gammu!

            Artis Robežnieks - Žanis Ķikulis -  intervijā atzīst, ka šī viņam esot pēdējā iespēja nospēlēt mīlnieku un pats par to gardi nosmej. Viņa Ķikulis tik labsirdīgs, omulīgs un visnotaļ patīkams, kurš gan alkst sev līdzās redzēt jaunu, skaistu, iekārojamu sievu, ko varētu pucēt un greznot ar visu, kas vien viņam pieder, bet tai pašā laikā arī bizness un stāvoklis sabiedrībā ir ļoti svarīgs. Vairākkārtīgās polonēzes Ķikuļa namā – gan kāzās, gan citās saviesībās, kurās viesi visdažādākajos veidos uzdzied par to, ka “Ķikulis nav nīkulis, sīkulis, sīkstulis...” un kas tik vēl nē, šķita kā mazliet paņirgāšanās par cilvēku, kurš no vienas puses visus laipni uzņem savā namā, bet no otras puses joprojām ir meklējumos, precoties nezkuro reizi un sieva arvien jaunāka un daiļāka, jo protams, gribas spīdēt, būt pamanītam, aizmirsties un aizmirst kādus ne tik patīkamus dzīves līkločus. Klausoties Ķikuļa dialogos ar Elzu, brīžiem viņa bija no sirds žēl – pūles iepriecināt savu sirds karalieni vairāk atdūrās pret ērkšķu žogu, kas maskēts par nogurumu, bet cik tad ilgi maskēsies kā viens, tā otrs? Jāpiebilst, ka gaidot izrādi, noklausījos brīnišķīgu sarunu ar abiem māksliniekiem iekš “Delfi Kultūra” ar nosaukumu “Varam pasapņot par telpu muzikālajam teātrim”, kurā bija gan par izrādi, gan par dzīvi.

            Mārtiņa Stroda Italo dziedājums tik brīnišķīgs, bet pats viņš tik līdzīgs Kasparam Dumburam ar šķelmīgu skatienu...  Šķiet, ne velti tas košais sarkanais krekls, lai skatītājiem uzreiz būtu skaidrs, ka te būs darīšana ar kvēlām mīlas jūtām, sirsnību, patikšanu, un tad – brīdī, kad noskaidrojas rūgtā patiesība par radurakstiem, - salauztas sirds asiņošanu, cerību zudumu. Mirklis, kad tēvs ar dēlu duetā izdzied savas attiecības, arī pārsteidzoši aizraujošs, jo sāpes plosa abu sirdis, turklāt, kā zināms no rakstītā vārda, ir arī gana skarba priekšvēsture... Un viņam līdzās solīds, ieturēts, laipns un izpalīdzīgs, varbūt pat mazliet par daudz - tā, lai atgādinātu, ka te ir gan pasakaini skaisti un labi, bet tas nav uz ilgu, ne uz labu - pils uzraugs Frīdis (Daniels Pelnēns). 

           Agris Krapivņickis, ko iepriekš esmu vērojusi DDT izrādē “Neatlaidības spēles”, man savā Jāņa, Elzas skolasbiedra un pirmās mīlestības veidolā, šķita patiesi nopietns, neatlaidīgs, mērķtiecīgs, jā, arī skarbs sākuma epizodē, kad “atšuva” uzmācīgos ballītes viesus, bet tik ļoti cilvēcīgs un mīlošs, visu piedodošs un saprotošs izrādes izskaņā, kad atkal satika savu mīlēto Elzu, lai arī dzīves piesmietu, bet gatavs palīdzēt celties no jauna, ka varu teikt – šis tēls mani ārkārtīgi aizkustināja. Tā laikam ir režisoru īpašā māka katrai lomai piemeklēt to visatbilstošāko atveidotāju, kurš visprecīzāk sajutīs un skatītājiem izstāstīs sava tēla stāstu. Un kur nu vēl sirsnīgi aizkustinātais skatiens cauri dzelteno narcišu pušķim!...

            Raimonda Celma Straujups, šķiet, ir nešpetnākā un ciniskākā loma, ko esmu viņa izpildījumā redzējusi. Lai gan uznācieni ir visai epizodiski, taču tik piepildīti, ka brīžiem šķiet – līdz ar Straujupu uz skatuves novējo auksta dvesma (brrr, pat tagad, šo rakstot, jāuzvelk jaka, lai gan istabā silti... Sen tā nav bijis, kas notiek ar manām emocijām?...) – nauda valda pasauli, un man danco gan naudas velns, gan sievietes, viss pēc mana prāta. Epizodē ar Alises Kantes Cimbares kundzi, kad viņa izstāsta Straujupam savu “biznesa plānu” Ķikuļa “uzmešanai”, vienā īsā mirklī pavīd šaubas, ka tik neuzmet mani pašu, taču tā varas un naudas kāre ir tik liela, ka ātri vien melnais plāns tiek īstenots. Īss līdzjūtības mirklis gan uzplaiksnī  epizodē, kur Elza, ieradusies Italo izstādē un uzzinājusi, ka šarmantais vīrietis ir viņas vīra dēls, skumja pamet izstāžu zāli, savukārt brīdī, kad Straujups uzaicina Elzu nodoties mīlas priekiem, sejas izteiksme un kustības pauž, ka neviena sieviete viņam neuzdrošinātos pretoties, - tāda īstena varmākas izpausme. Īsi pirms pirmizrādes radiosarunā ar mūzikla varoņiem žurnāliste Daiga Mazvērsīte minēja, ka vairākas dāmas viņai teikušas, ka tieši šādam Straujupam viņas nespētu atteikt, par ko Raimonds izklausījās visai pārsteigts, vien noteica paldies par komplimentu un pauda cerību, ka šīs dāmas to domājušas patiesi. Es paliku pārdomās, ka, ja es pati būtu Elza, bet ar to pieredzi, kāda ir man, tad, iespējams, būtu tajā kompānijā, kura Straujupam atteiktu, bet savukārt ar tieši Elzas pieredzi, droši vien nekur neliktos... Šī spēle, spēja just līdzi tēliem grāmatās, filmās, izrādēs man šķiet aizraujoša jau no sendienām, jo lasītais un redzētais brīnišķīgi rosina fantāziju, kā arī ļauj līdzpārdzīvot, attīsta empātiju, kas tik ļoti vajadzīga ikvienam no mums.

            Alises Kantes Cimbares kundze, kas ir modes salona īpašniece,  šķiet īsta biznesa haizivs, kura turklāt prot vīt visdažādākās intrigas, bez kurām, šķiet, bizness nav pastāvējis nevienos laikos. Tai pašā laikā prasme pamanīt sev noderīgu, vērtīgu “kumosiņu” Elzas personā, kas var labi iznest tērpus modes skatē, savest kopā ar savu kompanjonu Ķikuli un pēc tam laikam pat kļūt greizsirdīga (kad mājasdarbs – romāna lasīšana – būs galā, iespējams, atradīšu atrisinājumu, jo īsti nesapratu iemeslu, kāpēc vajadzēja uzmest savu seno partneri)... Melnais samts viņas tērpā, kas tik glāsmaini vizuļo kustoties, manā iztēlē tieši paspilgtināja Cimbares raksturu, kas var būt gan piemīlīgs, gan ass un netīkams kā samts, kuru gadās noglaudīt “pret spalvu”.

            Spriganās Elzas draudzenes un klasesbiedrenes Austra – Sarma Liede - un Zenta – Annija Putniņa (šovakar gan Annijas vietā bija Vaida Vovere, kuras Zentai arī bravo!) visdažādākajās izpausmēs tik dzīvīgas, rosīgas, uz darbiem un nedarbiem rosinošas, epizodē ar sarkanajiem lietussargiem reizē sargājošas un kairinošas, pārsteigtas un reizē aizskartas par Elzas panākumiem, saprotošas, bet neko izmainīt nespējošas un pašas dzīves rūgtumu saņemošas, ka acis pašas meklēja un gaidīja katru jaunu parādīšanās mirkli.

            Ieva Parša Elzas mātes lomā - tās mūžīgās vecāku rūpes par bērniem, vēlme, lai viņiem būtu labāk un vieglāk nekā bijis pašiem, dzīves smagums plecos, ko gribas nomest un plīvot viegli kā vējā un saulē izžautam baltam audeklam. Tas koferītis, ko māte dod Elzai ceļā - tik mazs, melns un reizē nemanāms, bet tai pašā laikā visas pasaules sirds siltumu ietverošs, un brīdis, kad Elza to zaudē nelietīgu puišu atņemtu, iesmeldz sirdī, jo sākusies lielā, nežēlīgā dzīve, ar vienu vēzienu aizslaukot to mazumiņu siltuma, kas nācis līdzi no mājām. Smeldze balsī un acīs, raupjās drānas, un tomēr pāri visam - sirsnīgs smaids, ticība, ka meitai izdosies, un reizē bailes, kas pavada visus vecākus, savus bērnus ceļā laižot... Un tie īsie mirkļi, kad līdzās mātei sastopam arī Elzas tēvu (neesmu droša, kurš no aktieriem tas bija, turklāt programmiņā nevaru izlasīt...) - vai tas ar nolūku, lai mēs skatoties padomātu par to, cik ļoti mazsvarīgs Elzas mātei bijis viņas vīrs un meitas tēvs? Cik ļoti viņai sāpējis tas, ka nav bijis pārtikušas dzīves, un tādēļ tēva teiktajam un darītajam nemaz nav svara?... Lasot romānu, ik pa brīdim iesmeldzas sirdī, jo gan no psiholoģijas studijām, gan no savas pieredzes zinu, cik ļoti nozīmīgs meitenei ir tieši tēvs un viņa teiktais, un tieši tās sajūtas, kad tēvs raud meitas kāzās, iespējams, ne tik daudz aiz aizkustinājuma, cik aiz sapratnes, ka nekas labs nav sagaidāms, ir tās, kas tik ļoti dzeļ...

            Divi kolorīti tēli - Reņģu sieva, Elzas pilsētas radiniece, (Sniedze Kaņepe) un Reinis, viņas vīrs (Edvards Grieze), pie kuriem Elza rod mājas, kad ieradusies savā sapņu pilsētā Rīgā, bet kas pārvēršas ļaunā murgā, jo Reinis nespēj turēties pretī Elzas jaunības valdzinājumam... Romānu lasot, mazliet cita bilde, jo Reņģu sievu Elza sastop vēlāk, jau pēc tam, kad devusies projām no radinieku mitekļa zināmā incidenta dēļ. Cik Reņģu sieva apsviedīga, šiverīga, valdonīga un Reinis viņas tuvumā "melns un maziņš", bet, palicis viens nakts klusumā, cīnās ar savu kārību, līdz tomēr ļaujas tai, - īsi, spilgti un tai pašā laikā tik piepildīti tēli, kas skaidri parāda gan gaišās, gan tumšās puses, kas mīt ikvienā no mums, cīņu ar saviem melnumiem un spēju vai nespēju tos pārvarēt. 

              Un nebūtu jau godīgi, ja es nepieminētu arī tos rosīgos jauniešus, kuru lomu nosaukumi rakstāmi tik daudzveidīgi - viņi paspēja būt gan dzaņņi, ģimnāzijas absolventi, izlaiduma balles viesi, korporeļi, pilsētnieki, ierēdņi, pārdevēji, policisti, modeles, Ķikuļa draugi un pat naktskluba apmeklētāji, šito "krampi" gan no pārtapšanas viedokļa - no viena tēla citā, no tērpa tērpā, no kustības kustībā, no vienas melodijas otrā kā pa tādiem klavieru taustiņiem, - Uga Gundars, Zane Lazdiņa, Ralfs Puzāns, Austra Kozuliņa, Emīls Gilučs, Toms Kalderauskis, Sanita Roze, Kate Kokamegi. Brīnišķīgi, nav vārdam vietas! 

            Atzīšos, ka pēc šī mūzikla noskatīšanās biežāk paklausīšos dažādajās muzikālajās izpausmēs, kurās ikdienā darbojas iepazītie mūziķi. Toties seno filmu ar nolūku nepārskatīju, to izdarīšu tagad kādā brīvākā brīdī. Grāmatas pārlasīšanā (iepriekšējā reize bija vidusskolas laikos, tātad 30 gadus senā pagātnē...) esmu tikusi vien līdz brīdim, kad Elza uzsākusi darba gaitas, tātad visas peripetijas vēl priekšā, bet jau esmu notraususi ne vienu vien asaru, kā arī “kārtības labad” ieskatījusies pēdējā nodaļā... Savukārt vakarā, aplūkojot dažas bildes, kas tapa tik skaistajā aktieru “sapuķošanas” mirklī, pārsteigta secināju, ka kārtējo reizi esmu tērpā pieskaņojusies izrādes kostīmiem gan stila, gan audumu ziņā, un nācās vien piekrist draudzenes vērtējumam, ka, puķes nesot, brunči plīvo tāpat kā aktrisēm, bet nelielo sirds drebeli nevar pamanīt, jo tas izkūst siltajos acu skatos un abpusējā priekā. Un, nenoliedzami, bet acu priekšā virknējās arī tie mirkļi, kad vairākus no šajā izrādē sastaptajiem ļaudīm esmu redzējusi pie Kaupēna, tādēļ pašķīru arī to programmiņu un pakavējos atmiņās par iepriekš skatīto, lai norimtos ik pa brīdim uzplaiksnījošais "kur vēl es viņu esmu redzējusi? Vai tikai tas nav...?" Jauki!

              No sirds paldies “Agrās rūsas” darinātājiem, un gribas ticēt, ka reklāmās rakstītais par pēdējām šī pavasara izrādēm nozīmē, ka mūzikls uz rudens un ziemas pusi būs skatāms vēl. Iesaku izbaudīt!