2.02.2025.

            Ko darīt reizē, kad ej ar bērnu uz koncertu, kur cita starpā nopērkamas arī grāmatas un citas svarīgas lietas, no kurām viena daļa jau ir mājās? Padomāt un pārdomāt, pavaicāt pašam “svarīgākajam” koncerta apmeklētājam, ko no pieejamā klāsta viņš vēl vēlētos iegādāties koncerta dienā! Un tā nu no “pēdējākā” Tutas koncerta Ziemassvētku brīvlaikā iekš Nacionālā teātra mēs atnesām divas jau “nopietniem” lasītājiem paredzētas grāmatiņas, kas vispirms tapušas par daudziem bērniem zināmu seriālu “Emī un Rū”, bet vēlāk izdotas arī grāmatās. Kā lasāms uz grāmatas “Draudzības kods” pēdējā vāka: “Šī grāmata ļauj bērniem iepazīt Latvijā radītā detektīvseriāla “Emī un Rū” iemīļotos varoņus dziļāk un sekot viņu piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem. Sērijas pirmā grāmata “Emī un Rū. Robota sirds” tika nominēta Latvijas Literatūras gada balvai un iekļauta “Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas” grāmatu kolekcijā”. Tātad – stāsts ir par Ievas Melgalves un Elizabetes Lukšo – Ražinskas grāmatām “Robota sirds” un “Draudzības kods” ar Gunas Pogas ilustrācijām, izdotām 2020.un 2022.gadā SIA “Ausma Media”.

            Jāpiebilst, ka pēc grāmatu iegādes mēs arī uzmeklējām ekrānos seriālu “Emī un Rū”, kas gan nebija palicis pavisam nepamanīts, taču nebija arī skatīts līdz šim, jo tā ekrānsatura riņķī apkārt ir gana daudz. Šoreiz lasīšana tika papildināta ar skatīšanos un otrādi, filmiņās tika minētas pazīstamās vietas un “zīlētas” nepazīstamās, kā arī skatīšanās un lasīšanas mirkļos salīdzināts “otrs variants”, kas ir viena interesanta padarīšana tad, ja izbaudāmas abas opcijas.

            Tā kā Jurģis šobrīd ir pirmklasnieks, tad līdzās visām citām aktivitātēm ir arī lasītprasmes nopietna “dresēšana”, kas šais grāmatās bija papildināta ar šifru pētīšanu (grāmatas “Robota sirds” pirmā vāka iekšpusē ir šifra atslēga, tā kā ir iespējams šifrēt arī to, kas grāmatā uzrakstīts!...). Tiesa, burti varētu būt mazliet lielāki to lasīt-iesācēju ērtībai, bet nekas, kopā ar mammu tika galā arī ar tiem, jo sevišķi brīžos, kad klausītajā tekstā parādījās kas tāds, kas īpaši ieinteresēja, izrādījās, ka to var izlasīt un saprast, arī no otras puses skatoties (ja mamma sēž un lasa uz otras gultas, bet junioram līdz ar to grāmata iznāk skatāma “kājām gaisā”...). Cita starpā vēl ir aktuāla tāda gramatikas kategorija kā patskaņi un divskaņi, par kuru jādomā gan pirmklasniekam, gan viņa mammai – skolotājai, kuras “nagos” šobrīd ir otrklasnieki, kuriem “diemžēl” arī tās skaņu gudrības apgūstamas un nostiprināmas. Un tad nu pirmklasnieks pats reizēm domā, kā izrunājams “o”, bet mamma izfunktierē, ka aicinās savus otrklasniekus izrunāt vārdus “robota sirds” gan ar “o” kā patskaņiem, gan – kā divskaņiem. Pamēģiniet paši! Kas sanāca? Vai varat arī paskaidrot, ko nozīmē atšķirīgi skanējušie jēdzieni? 

            Laikā, kad mums apkārt parādās arvien vairāk tehnoloģiju, īpašā pievienotā vērtība gan grāmatās, gan seriālā ir atziņa, ka robotiņš Palauzis sākumā ir veidots bez emocijām, tās viņā nav ieprogrammētas, un, manuprāt, šī ir viena no pārrunājamām un pārdomājamām lietām, jo turpinājumā izrādās, ka bez emocijām un to izpratnes viņš nejūtas diez ko labi, tāpēc notiek zināmas izmaiņas uz labo pusi. Daudz vērības var veltīt arī Emīlijas un Rūda savstarpējo attiecību niansēm – vai kavēties ir labi, vai vienmēr kavēšanās sanāk “ar nodomu”, kā izturēties vienam pret otru, risinot dažādus kopīgus uzdevumus, kā glabāt noslēpumus, kā nekļūt aizdomīgam un neaizvainot citus, vai iespējams, ka tagad visnotaļ rosīgs un izdarīgs cilvēks kādreiz bērnībā piedzīvojis nepatīkamas situācijas sava ārējā izskata (brilles, breketes u.c.) vai kā cita dēļ, un kā ar to tikt galā... Bērniem, kam “visu vajag uzreiz”, tieši seriāla filmiņas droši vien patiks labāk, taču iespējams, ka ir arī tādi, kam labpatīk lasīt, skatīties un salīdzināt piedzīvoto, kā tas bija mums ar junioru. Un te vēl, protams, atziņa par “Ausma Media” veidoto saturu, kas patiešām ir kvalitatīvs un aizraujošs, turklāt arī noderīgs, bet didaktiskā jeb pamācošā puse tajā iepīta tik meistarīgi, ka nemaz “neduras acīs” jebšu netraucē. Tiesa gan, tāpat kā daudz kas, arī šis saturs vislabāk uztverams un izdzīvojams kopā ar vēl kādu uzticamu baudītāju, lai varētu pārrunāt neskaidro vai vienkārši pakavēties atmiņās par norisēm.

            Tā kā ilustrācijas ir vienkāršas un bezkrāsainas, Jurģis izteica vēlmi tās izkrāsot. Te nu mums domas mazliet atšķīrās, jo mamma par šādu ideju sacījās padomāt, līdz izdomāja, ka varētu krāsot ar zīmuļiem, jo flomasteriem papīrs noteikti būs par plānu. Savukārt vietās, kur šifrējams uzrakstītais, labi uzasināts parastais zīmulis varētu būt labs palīgs. Ja jau reiz grāmata ir mūsu, tad šai reizei mazliet “uzlabojumu” nenāks par ļaunu... Tāpēc paldies “Ausma Media” un visiem, kas piedalījušies grāmatas un seriāla tapšanā, lai ļautu mums piedzīvot sirdsgudras satikšanās ar robotiņu un viņa draugiem!