17.09.2023.

            Kā labi zināms, cilvēki uz konkrētu grāmatu lasīšanu “pavelkas” dažādos veidos – kaut ko pamanot grāmatplauktā bibliotēkā vai ciemos, grāmatu veikalā, uzklausot citu ļaužu ieteikumus un vēl visādos veidos. Arī es neesmu izņēmums, un šovasar viens no maniem “pavilktajiem” kumosiem bija Metjū Makonahija “Zaļās gaismas. Lejupskriešanas māksla”, izdevniecība Helios, tulkojusi Eva Veita, 2021.g. Kā es tiku pie šīs grāmatas lasīšanas kāruma? Neliegšos, bija arī daži ieraksti FB grupā “Izcilas grāmatas”, bet pa īstam pie šī “vainīgi” divi cilvēki no kādas man īpaši mīļas  vietas. Bija (varbūt vēl būs, kas to lai zina?...) tāds podkāsts “Klausies Nacionālo!”, kurš sākās 2019.gada septembrī, bija klausāms reizi mēnesī – katra mēneša otrajā ceturtdienā, un kopš pērnā gada kļuva arī skatāms iekš YouTube. Un šī raidījuma 39.sērijā tā vadītājs Arturs Krūzkops sarunājās ar Raimondu Celmu, un cita starpā apsprieda arī šo grāmatu, turklāt darīja to tik “garšīgi” un amizanti, ka nespēju atturēties, neuzmeklējot bibliotēkā un neizlasot. Tiesa gan, mirklī, kad beidzot varēju pievērsties tieši šīs grāmatas pasūtīšanai, tā bija kļuvusi “aizņemta”, lai gan pirms tam visu vasaru (podkāsts klausīts pavasara izskaņā) gozējās kataloga sarakstā ar norādi “Plauktā”. Kazi, vēl citi saklausījušies un sagribējuši izlasīt tāpat kā es?... Tāda, lūk, mana satikšanās ar šo grāmatu.

            Šī ir viena no autobiogrāfiskajām grāmatām, un ne jau pirmo reizi atzīšos, ka dzīvesstāsti man patīk vislabāk, vai tos raksta paši varoņi, vai arī pieraksta un mums pastāsta citi. Tiesa gan, galvenokārt esmu pazīstama ar mūsu pašu ļaužu pieredzēto un grāmatās uzrakstīto, savukārt tādus īpaši populārus “gabalus” kā par pasaulē plaši pazīstamām personībām, piemēram, princesi Diānu vai princi Hariju diez ko neizvēlos lasīt, jo viņu dzīves man tomēr šķiet no vienas puses svešas un tālas, no otras puses – tajās šķiet tik daudz intrigu, kas slēpjas aiz spožuma plīvura, ka pašam cilvēkam tur atliek maz vietas. Iespējams, ka kļūdos, kas to lai zina. Arī par Metjū Makonahiju, būšu godīga, zināju vien dažus niekus no sērijas “ir tāda personība pasaulē”, tur sava nozīme gan manam lokālpatriotismam, ka latviešu kino ir vislabākais un aktieri arīdzan, gan tam, ka uz kino eju ļoti reti, arī mājās TV ekrānā lūkojos reti, ja skatīties, tad filmas bez vardarbības, bet ar skaidru stāstu, sižetu, bet bez fona smiekliem vietās, kur man nemaz nerādās nekas smieklīgs – nu esmu tāds nekāds kinoskatītājs... Tiesa, “vecās, labās” filmas ir kas pavisam cits, gan no skolas gadiem pazīstamās, turklāt arī krievu valodā, gan arī tās, ko skatījāmies kinoteātros ar Luiju de Finesu un citiem tālaika populāriem māksliniekiem...

            Lasīju pa gabaliņam agros rītos, kamēr mājinieki vēl gulēja, vai vēlākos vakaros, kad arī jau miers mājās. Grāmata tika pie krietna žūksnīša līmlapiņu, kad iepriecināja mani ar kādām īpašām rindiņām – tās pierakstu turpinājumā. Bija smiekli un pa kādai asarai, bija situācijas, kurās es, tieši tāpat kā Metjū apmaiņas studiju gadā Austrālijā, izjutu “kultūru atšķirības”, jo neba nu viss amerikāņu dzīvesveidā man ir pieņemams. Neko nesaku par cilvēkiem, kuri mēdz savādā kārtā precēties un šķirties atkal no jauna, bet tieši savā starpā, toties nevaru īsti pieņemt dažu labu metodi attiecību skaidrošanai, lai gan – iespējams, ka tāds kārtīgs “trobelis” reizēm ir labāks par klusēšanu, kas pieņemta mūsu kultūrā... Bija vietas, kur šķendējos par izvēlēto poligrāfisko risinājumu – balti burti uz melna fona, turklāt diezgan smalkā drukā, prasījās no mazā bērna darbarīku kastes aizņemties palielināmo stiklu, jo arī brilles īsti negribēja rādīt tās vietas. Tajās vietās, kur teksts atstāts it kā zīmītē, rokrakstā, nobrīnījos, cik ļoti vienādi (stereotips? Varbūt...) rokraksti sastopami amerikāņu vidū, bet varbūt tas tāds šrifts, kādu savā datorā neesmu pamanījusi? Ak nē, kolēģes, kas māca angļu valodu, arī raksta tādiem burtiem un cipariem... Bija kāds žūksnis atziņu par aktieru darbu, tiesa gan, Holivudas “mērcē”, kas, kā zināms, nav vis nekāda medusmaize (bet kuram tad ir? Nu labi, mazākos “ūdeņos” varbūt tomēr mazliet žēlsirdīgāka...) un arī “cilvēka – parastā” dzīvei noderīgu domu (tās esmu izcēlusi treknrakstā visā pilnībā, savukārt citi izcēlumi – slīprakstā un pa atsevišķam “treknam” vārdam pieder paša Metjū Makonahija izcēlumiem grāmatas lappusēs. Bija arī gabaliņš pārdomu par pavisam neseno zināmo laiku, kad nācās distancēties, sašķelties, sadalīties, ievērot īpašas “paši-zināt-kādas” norādes, un pēdējais no citātiem – atziņām atkal norezonēja manā prātā no sērijas “nav ļaunuma bez labuma”, jo tajā trakajā gadā bija gana daudz nelāgu norišu, bet arī krietna tiesa labu atklāsmju, risinājumu un daudz kā cita, kas tiešām kļuva par sava veida “zaļo gaismu” ne viena vien cilvēka dzīvē (protams, bija arī otrādi...).

            Un tagad – tās vietas, kuras “izpelnījās” līmlapiņas.

• Šis ir veltījums vienīgajam, par ko vienmēr esmu vēlējies kļūt, kā arī ģimenei.
• Mēs visi laiku pa laikam nokļūstam nevēlamās situācijās. Mēs dzīvē atduramies pret šķēršļiem, kaut ko salaižam dēlī, mūs pieviļ, mēs saslimstam, mēs nedabūjam to, ko gribam, mēs saskaramies ar tūkstošiem “ es varēju izdarīt labāk” un ”kaut tas nebūtu noticis”. Šādas situācijas ir neizbēgamas, tāpēc labāk uz tām paskatīties kā uz veiksmi vai arī izdomāt, kā tajās nokļūt retāk.
• Mēs nespējam pilnībā novērtēt gaismu, ja neredzam ēnu. Mums ir jāzaudē pamats zem kājām, lai to atkal atgūtu. Labāk ir lēkt nevis krist.
• Kad mēs saprotam, ko vēlamies darīt, visgrūtāk ir saprast, kad to darīt. Dari tā, lai grūtie brīži paiet ātrāk un lai vēlāk tie nav jāpiedzīvo biežāk. Novērs pirms ārstēšanas, atgūsties pirms rehabilitācijas.
• Pateicoties mūsdienu politkorektajai kultūrai, mēs, izpētot rūpīgāk, iemācāmies novērtēt cilvēkus, balstoties uz to, kuras viņu vērtības mēs vērtējam visaugstāk. (..) Jo vairāk mēs ceļojam, jo vairāk atskāršam, cik līdzīgas ir mūsu cilvēciskās vajadzības. Mēs vēlamies būt mīlēti, izveidot ģimeni, kopienu, lai mums ir kaut kas, uz kurieni tiekties. Šīs pamatvajadzības var redzēt visās sociāli ekonomiskās un kulturālās civilizācijās.
• “Vecīt, es domāju, ka visa pamatā ir būšana dzīvam,” es teicu. “Lai gan mana tēta šeit vairs nav fiziski, viņa gars būs manī dzīvs tik ilgi, kamēr es to tādu uzturēšu. Es joprojām varu ar viņu runāties, censties dzīvot saskaņā ar to, ko viņš man tika mācījis, un mūžam turēt viņu dzīvu.” (Šī bija mana asaru vieta "pa riktīgam"..., jo arī es ticu šādai domai un dzīvoju ar to jau daudzus gadus...)
• Intelekts: tam nav paredzēts būt pārākam par acīmredzamo tik ļoti, lai to apslēptu vai padarītu vēl nesaprotamāku. Tam ir paredzēts parādīt patiesību skaidrākā gaismā un atklāt acīmredzamo vēl vairāk un no dažādiem skatupunktiem. Tam vajadzētu lietas padarīt vienkāršākas nevis sarežģītākas.
• Mums ir jāsagatavojas, lai baudītu brīvību. Mums ir jāpadara mazie darbiņi, lai pēc tam darītu lielo darbu. Mums ir jāsagatavojas darbam, lai pēc tam varētu brīvi strādāt.
• Biju noguris no tā, ka varu atļauties visu un visur, bija apnicis pieņemt nepelnītas atvainošanās, neīstu līdzjūtību, ievērot manieres, izrādīt labvēlību un baudīt hedonismu. Šķita, ka ir bezjēdzīgi dzīvot rītdienai, ņemot vērā, ka mēs visi tāpat, iespējams, dzenamies uz nekurieni. Biju pietiekami drosmīgs savās lūgšanās atzīt, ka viss ir mana un neviena cita atbildība, bet arī pietiekami nobijies, lai turpinātu lūgties, tāpēc es pieņēmu, ka visi mani darbi, iespējams, ir velti, un pārtraucu tos darīt kāda mērķa vārdā.
• Nav svarīgi, kuram ir vai nav taisnība. Svarīgi ir, vai tu saproti? Labāk esi atšķirīgs, nevis atvainojies. Izglītojies, pirms apsūdzi! Afrikāņu parunu dubultā maģija: viņi necenšas panākt, lai viņu arguments būtu pareizs vai nepareizs. Viņi cenšas viens otru saprast. Tas ir atšķirīgi.
• Man padodas tas, ko man patīk darīt, bet ne viss, kas man padodas, man patīk.
• Bulta nemeklē mērķi, mērķis pievelk bultu. Mums ir jāapzinās, ko piesaistām dzīvē, jo tā nav nejaušība vai sakritība. Zirneklis gaida savā tīklā, kad ieradīsies vakariņas. Jā, mums ir jādzenas pēc tā, ko vēlamies, uz to ir jātiecas, jāizmet ēsma, bet dažkārt mums nav jāliek lietām notikt. Mūsu dvēselēm piemīt nebeidzams pievilkšanas spēks.
• Vīrietis visvīrišķīgākais ir pēc sava pirmā bērna piedzimšanas. Nevis mačo, bet vīrišķīgs. Pēc pirmdzimtā ienākšanas pasaulē jaunā tēva galva, sirds un intuīcija ir tik sakārtoti kā nekad agrāk. Viņa piecas maņas raida vienā frekvencē, viņa intuīcija ir saasināta, nākamos sešus mēnešus viņam vajadzētu iegravēt jebkuru instinktu, kas parādās visās jomās: personīgajā dzīvē, finansēs, garīgumā vai karjerā. Viņam būtu jātic, ka viņš zina, un jāzina, ka viņš var paredzēt nākotni, jo tagad, pirmo reizi mūžā, viņš dzīvo tai un tā dzīvo viņam. Dzīvo ar pilnu jaudu un iegūsti visu!
• Nonākot krīzes situācijā, neatkarīgi no tā, vai tā ir viesuļvētra Katrīna, ģimenes krīze vai būtiski lēmumi, kas dzīvē jāpieņem, esmu sapratis, ka labs plāns pirmām kārtām nozīmē spēju atzīt problēmu, stabilizēt situāciju, sagatavot atbildi un tad atbildēt. Es atzinu problēmu, apzinoties, ka man kā aktierim bija vajadzīgs kas vairāk. Tagad bija laiks novirzīties no ierastā un stabilizēt situāciju.
• Ja mēs humora izjūtu padarītu par galveno emociju, mēs visi saprastos labāk.
• Dzīve nav konkurss, kurā jāpierāda, kurš ir populārāks. Esi drosmīgs, iekaro virsotni, bet vispirms pajautā sev: ”Kas ir mana virsotne?”
• Laiks un patiesība – divas konstantes, uz kurām var paļauties. Viena ik reizi parādās no jauna, otra nekad nepazūd.
• Ir atšķirība starp mākslu un pašizpausmi. Jebkura māksla ir pašizpausme. Jebkura pašizpausme nav māksla.
• Savas dzīves pirmos divdesmit sešu gadus es mācījos vērtību patieso vērtību. Pateicoties disciplīnai un patiesai mīlestībai, es apguvu cieņu, atbildību, radošumu, drosmi, neatlaidību, godīgumu, kalpošanu, labu humora izjūtu un piedzīvojumu meklētāja garu tādos veidos, kas dažiem cilvēkiem varētu šķist aizskaroši, bet ko es atminos kā spēcīgu mīlestību, turklāt es nekad mūžā ne pret ko nemainītu gūtos pērienus, jo tieši ar tiem vecāki iedvesa manī izpratni par vērtībām. Par to esmu viņiem pateicīgs.
• Es ceru, ka varēšu saviem bērniem sniegt iespēju atrast savu sirdslietu, nodoties tai un turpināt to darīt, strādāt, lai uzlabotu savas prasmes. Tā vietā, lai aizsargātu viņus no rūgtajām patiesībām, es vēlos pasargāt viņus no mākslīgi radītām fantāzijām, kas apgrūtinās viņu spēju uztvert rītdienas realitāti. Es ticu, ka viņi būs tam gatavi.
• Ja mēs katrs darbosimies, lai ieviestu pamatotas pārmaiņas vērtīgākai un taisnīgākai nākotnei, kādā dienā savas dzīves atpakaļskata spoguli pamanīsim, ka 2020.gads jeb sarkano gaismu gads neizbēgami ir kļuvis par zaļo gaismu gadu un, iespējams, tiks uztverts kā viens no mūsu dzīves labākajiem gadiem.

           Vai  satikšanos ar šo grāmatu var uzskatīt par “jaušību” vai nejaušību? Kas to lai zina... Bet – bija interesanti, tāpēc paldies maniem iedvesmotājiem, kuriem varu atzīties, ka būtu jauki, ja kādreiz sanāktu parunāties, kas tad viņus vēl īpaši “aizķēra” šajā grāmatā. Šī bija, ja tā drīkst izteikties, tāda vīrišķīga grāmata, bet arī tādas iederas manā romantiski praktiski sievišķīgajā lasāmkrājumā!