Cilvēki laivās | pluumiitbeerns.com

1.11.2024.

Rudens dodas uz ziemas pusi, vētraina un lietaina diena, kad beidzot pienācis laiks arī manam 5.abonementam. Izlasīts (pārlasīts pēc vidusskolas...) pats Alberta Bela romāns “Cilvēki laivās”, ar līmlapiņām atzīmētas īpašas vietas tekstā (tāpēc šis ieraksts varētu sanākt pagarš, jo būs arī citāti no teksta, turklāt vairākos izrādes mirkļos sirds lēca gaisā, kad no skatuves dzirdēju vārdus, kas arī manos atzīmējumos), gūta atziņa, kāpēc man vidusskolā šis darbs nepatika – jo man patīk gari un tēlaini teikumi, savukārt šeit tie šķiet tādi mazliet strupi, vēja aprauti, gandrīz ik jauns teikums ar jaunu atkāpi... Toties tagad izlasu, patīk, dažviet acu priekšā rādās aktieru sejas (lasu septembrī, kad lomu sadalījums jau zināms un arī bildes teātra mājaslapā nolūkotas...), tomēr izrādei ir pavisam cits šarms, tā mani ievelk kā tāds grimstošu smilšu kalns. Atceros, bērnībā aiz Bābelītes ezera bija – smilšu karjers vai kā to sauca, bet milzīgs smilšu kalns, kurā uzkāpjot varēja iet uz priekšu kā pa līdzenu tuksnesi. Kad vecāki ļāva tajā uzkāpt (un tas bija riktīgi grūti, kājas grima smiltīs vai līdz ceļgaliem...), tā bija viena liela laime...

Pa ceļam uz izrādi – ierastais pieturas punkts “Zvaigzne ABC” mājvietā, veikals un kafejnīca. Tā kā tikko iznākusi un pašas apgāda direktores Vijas Kilblokas “iečukstēta” sociālajos tīklos Daces Rukšānes jaunākā grāmata – turpinājums “Krieva ādai” un “Džikī” – “Lu-lū un Eņģelis”, tad tā tiek nopirkta un kafejnīcā, izrādes laiku gaidot, arī vairākas nodaļas izlasītas. Tā es te atgriežos visādos senākos laikos...

Un tad jau esmu teātrī, iekārtojos savā iemīļotajā 7.rindā, un varu baudīt. Alberts Bels, Inese Mičule - režija, Lelde Stumbre - dramatizējums, Rihards Zaļupe - mūzika, Liene Grava – horeogrāfija, Gints Sippo un asistents Ivars Veinbergs – scenogrāfija, Ilze Vītoliņa – kostīmi, Oskars Pauliņš – gaismas, Toms Zeļģis – video. “CILVĒKI LAIVĀS” Pēc izrādes domas birst kā smilšu graudiņi cita pēc citas, nevarot vien rimties.

Apbrīnojami vienkārša un reizē ietilpīga scenogrāfija – tā kustīgā skatuves grīda un brīžiem mazmazliet vertikāļu, kas pasaka visu, ko savā romānā ielicis autors. Izrādes sākumā zem smilšu kalna, šķiet, kuras uguns, ko kūruši mūsu senči, un kas glabā seno teiku par pīli, kas, kalnā ielaista, izpeldēs jūrā, - tā mūsu atmiņa, ko nevar izdzēst, pat apberot ar smiltīm.

Spēks un daile, bērnība, turklāt sajūta, ka visiem tēliem (jo īsākas bikses un svārki, kas manā prātā sazīmē jaunākas dienas...) izrādes sākumā kā ticība brīnumam, labajam pasaulē. Izrādes nosaukums vecajā drukā un beigās titri mūsdienu drukā kā atgādinājums (paldies, mammu, ka iemācīji man lasīt vecajā drukā! Un šai mirklī kamols iespriežas kaklā un asaras samērcē acis gluži kā Jonatanam izrādes beigās, atminoties Helēnas matus kā ēveļu skaidas un elpu kā vizbulītes...). Ak, atmiņas, un nav no svara, vai tās senas un īstas, vai lasot vai spēlējot sajustas un piedzīvotas, tās tik un tā gan dod spēku, gan sakustina sirds dziļumos mītošo, varbūt aizķer kādu trauslu, vārīgu vietu mūsu sajūtās un dzīves pieredzē...

Helēnas mati ir sprogaini un smaržo kā tikko ēvelētas bērza skaidiņas. Helēnas acu zīlītes ir kā zilo viršu ziedi. Helēnas elpa ir salda kā svaiga kļavu sula. (Pēc izrādes atgriežoties mājās, bija svarīgi grāmatā sameklēt šīs rindas.)

Katrs no izrādes tēliem man aizkur citādas domu gunis.

Vienmēr apbrīnoju Egila Melbārža atveidotos raksturus, kuriem jābūt kā akmenī kaltiem (gan izrādē “Terors”, gan šeit) - nodokļu uzrauga Hohdrāta runas tik pārliecinātas, stingras un vientaisnīgas, bez emocijām, – kā viņš to spēj? Šķiet, arī sejā nepakustas ne vaibsts, vien mazliet ietrīsas kāda dzīvāka dzirkstele tai brīdī, kad skolotājam Kuronim tiek vaicāts par meitu, ko Hohdrāts labprāt ņemtu par sievu un piedāvātu viņai pārtikušu dzīvi, - nu īstens birokrāta un likuma burta kalpa paraugs, pilnīgi šermuļi iet pa kauliem, klausoties par visiem nodokļiem un norādēm.

Ulda Anžes skolotājs Kuronis man atsauc atmiņā reiz izrādē “Skolotājs” atveidoto tēlu, kas šķita pilnīgs pretstats šim tais brīžos, kad stāvēja klases priekšā, baltā kreklā tērpies, vai citreiz izrādē “Pasta nams” redzēto sirsnīgi labestīgo. Šoreiz tā vientulības un pamestības sajūta, ka tavām zināšanām, kuras vēlies izmantot, lai glābtu, kas vēl glābjams, nav nozīmes, riktīgi iet caur kauliem. Starpbrīdī lasu programmiņu, pa apli staigājot, un, protams, neiztieku bez divām draudzenei sūtītām bildēm un jautājuma – kas man ir ar tiem skolotājiem? Skolotājs Kuronis toreiz un skolotājs šodien – vai gan vientuļa cīņa ar kalnu, lai tās smiltis vai kas cits, nav mūžīga? Ja tu tici un tev tic, tad ar ticību var kalnus pārstatīt, bet, ja nē...

Gundara Grasberga mācītāja Blakfrosta fanātisms, ticības stingrība un pārliecība - no vienas puses, tādai vajadzētu mājot ikvienā no mums, tikai – kā cīnīties par taisnu lietu, par to, kas patiesi nozīmīgs? Lai cik stipra ir mūsu ticība, tomēr ienāk prātā reiz dzirdēta anekdote, kad cilvēks sūkstās Dievam, ka šis nu nemaz viņam nepalīdzot, nekādi neļaujot vinnēt loterijā, uz ko sadzird balsi no debesīm: “Nopērc vismaz loterijas biļeti!” Tā ja, bez paša darīšanas vien nekas neiznāks, arī, lai kalnus pārstatītu vai noturētu uz vietas. Bet toties tas stindzinošais miers ainā ar Marijas Bērziņas atveidoto mācītāja kundzi un meitām, kad tiek runāts un burtiskā nozīmē tētiņš “noēsts bez sāls”, brīžiem mātei pat piebalsojot, citubrīd meitas norājot, - tas atkal šķita apliecinājums tam, cik ļoti no svara mācītājam gan ir savs darbs, bet laicīgās lietas, tai skaitā ģimeni ar visiem kašķiem, viņš labprāt tura no sevis tālāk.

Pirmām kārtām mācītājam jāpilda galvenais uzdevums – jāsludina Dieva vārds un jāizdala sakramenti. Kulta pienākumi jāsavieno ar dvēseļu kopšanu un audzināšanu. Te redzama zināma līdzība ar dārzkopja amatu. Protams, cilvēks baznīcas lecektī pilda tomāta stāda, gurķa vai burkāna funkcijas, mācītājs var veidot dievlūdzēja dvēseli kā vīnogu ķekaru vai arī pārvērst par kartupeli. Cits jautājums – vai tas tiešām ir iespējams? (104.lpp.)

Labestības iemiesojums un seno rakstu zīmju glabātājs mākslinieks Gokažē – Romāns Bargais. Kā man labsajūtā “spura pacēlās”, kad viņš stāstīja par savu pabeigto gleznu, kurā iezīmējis arī kuršu rakstus, un Jēzu, ko ietērpis zvejnieku zābakos! Lai arī viņam, visticamāk, nav ne to aitu mēslu, ko dot kalna apturēšanai, ne kā cita, ir vien viņa uzticība savam darbam, tam, ko apguvis un prot no sirds, un ir gatavs darīt pat par baltu velti vai vēdera tiesu, lai tikai varētu darīt sev tuvo darbu, - nu tas bija silti! Un te, man šķiet, iederas, lai arī skolotāja Kuroņa teikti vārdi, bet tik patiesi, ka tos varētu būt teicis arī Gokažē (starp citu, ļoti interesanti, kā viņš ticis pie šāda vārda... Izlasiet grāmatā!)

Kas es esmu? Kas ir dzīve, un kas esam mēs visi? Kādas mūsu saistības? Kādas pretišķības? Un kāds ir mūsu pienākums? Kādas ir mūsu iespējas, un kāds ir mūsu spēks? Kā mēs varam palikt un izdzīvot pasaulē, kur lielais smejas par mazo, kur stiprais samin vājo, kur meli ģērbjas taisnības drēbēs, kur palīgs ir tikai paša spīts! (144.lpp.)

Ivara Kļavinska Vīgas divkosība – it kā labvēlis, kas pabaro trūkumcietējus (tie teicieni par kankarbiksēm un sluņkadesām - es, jau grāmatu lasot, smējos balsī, un arī izrādes laikā, kad bija konkrētais stāstījums, klukstēju smieklos...), bet pārdod savu māju, jo zina, ka smiltis to pazudinās, tad vismaz nauda būs, ar ko no jauna uzsākt, un tad vēl tik neveikli taisnojas un pielabinās baronesei... patiesībā būtu jāsaka “trīskosība”. Tā atslēgu bunte rokā – ne jau tikai baznīcas telpas slēgšanai, manuprāt, jo kas tad Melnkrantē ko zagt?..., bet arī, lai aizslēgtu cilvēku siržu ceļus pie sevis caur to izlikšanos un izrādīšanos reizē...

Trīs vārnu kodējas – Maija Doveika, Sanita Paula un Līga Zeļģe – kā ģimenes mātes, kam jāuztur saime un jāgādā par viņu labsajūtu, bet izkliegt savu sāpi viņas var vien rudenī uz vārnu kalna, starp tiem dažiem saviem cilvēkiem, kas dzīvo tāpat un saprot gan priekus, gan bēdas. Un kurš padomās par viņām, viņu sajūtām, spēku un nogurumu? Bija pārsteigums programmiņā siluetos ieraudzīt un tad minēt, kura no trim aktrisēm ir kurā lappusē. Savukārt mirklis, kad viņas tērpās savos melnajos, kārtu kārtām segtajos tērpos, man atsauca atmiņā sendejotu deju programmu 1998.gada Deju svētkos, kuras autore bija nu jau aizsaulē aizgājusī horeogrāfe Arta Melnalksne, un kas pavisam nesen parādījusies kā videoklips, tā godinot Artas piemiņu – “Es nemiršu šai zemē”, ko mēs, dejotāji, saucām par “raganām”. Bez buršanās, kas tomēr ietver sevī zināmu darbību, nevis gaidīšanu, kad kaut kas no gaisa kritīs, - nu nekādi! Un arī tas ritms – kārtu ar vārnām, kārtu ar sāli, ... – kā tāda burvestība... (Starp citu, jūs taču zināt, ka, maizi raudzējot, arī ir jāskaita maizes vārdi, vai ne? Es tā daru...)

Brāļu Gokažē (Romāns Bargais) un Pērmindera ( Mārtiņš Brūveris) saruna par ļaunumu un tā nemainīgo klātesamību pasaulē no sākuma līdz beigām, atmiņas un atziņa par to, ka otrs bijis ļauns jau bērnībā – kas gan viņu tādu padarījis, vai kas tāds, kā mūsdienās moderni teikt, - bērnības trauma, vai kāds negadījums dzīvē, - kas to lai zina? Un te atkal vieta vienam no skolotāja Kuroņa citātiem:

- Kas veido vēstures gaitu, mācītāja kungs? – jautāja skolotājs. – Kas nosaka cilvēces ceļu? Zvaigznes vai varoņi? – Zvaigznes tikai vēro, - atbildēja mācītājs. – Visticamāk, ka tās ir samīlējušās savā gaismā un vēro pašas sevi. Tātad – atliek vienīgi varoņi. Vai mācītāja vārdos neslēpās rūgta ironija? Vai tā nebija norāde uz skolotāja neveiksmi cīņā ar kalnu? – Varoņi? – pārjautāja skolotājs. – Bet mani interesē jautājums: ja nebūtu viena varoņa, vai vēstures gaita mainītos? Ja Anglijā nebūtu Kromvela, vai viņa vietu ieņemtu cits, bet notikumi attīstītos tāpat? Ja nebūtu Napoleona, vai viņa vietu ieņemtu cits ģenerālis, bet tāpat notiktu karagājiens uz Krieviju un tūkstošiem cilvēku ietu bojā bezjēdzīgā nāvē? – Kas tad tas, skolotāja kungs, - brīnījās mācītājs, - vai fatālisma sludināšana? – Tālu no fatālisma, - atteica Kuronis, - bet man ir sava teorija. Par vēstures gaitu. Cilvēku aktīvā griba, sīkās vēlmes saplūst kopā kā ūdens pilieni, līdz savienojas vēstures straumē, kas nes uz priekšu kontinentus, zemes, valstis. Varoņi ir cilvēki laivās straumes vidū. Viņi iespēj, piepalīdzot ar airiem, apsteigt straumi, viņi spēj nosist cilvēkēdāju haizivi, laikus paziņot, ka priekšā ir bīstams ūdenskritums, bet bez straumes nav varoņu. Un tāpēc es jautāju – vai kas būtisks mainās, ja viena varoņa vietā stājas cits? Ja tirāna vietā nāk cits tirāns? Ir jāveido straume, nevis varoņi. Jo miljoniem cilvēku aktīvā griba, vēlmes un enerģija veido vēsturi. Tāpēc es skatos nākotnē ar cerību. To cilvēku skaits, kuri grib sapratni, tomēr pieaug ātrāk nekā to, kuri grib vadīt pasauli ar zobenu un zeltu. (142.lpp.)

Daces Bonātes Baroneses runa un tai sekojošais priekškars ar gleznas ”Medūzas plosts” atveidu – tieši tāpat kā gleznā, arī no Baroneses runas šķiet, ka viņa vislabprātāk redzētu te pliku smilti bez visiem šiem “kankarbiksēm”, no kuriem nekāda liela labuma nav, jo nodokļi, šķiet, sanāk visai sīki, tad jau labāk lai nav nemaz. Bet tas bija riktīgi spēcīgs teksts un iznešanās, īsteni varena cienīgmātes paraugstunda, kas, reizēm, jāatzīst, mums ikvienam noderētu, kad kāda konkrēta lieta jāpanāk vai jānokārto. Un, ja ne citādi, tad atcerēties priekš sevis “padzīšanas uz priekšu”...

Normunda Laizāna Stefans Dardeģis, kuram jātic senču nolēmumam un reizē ir šaubas par to, vai viss ievērots pareizi, vai nav kļūdījies, jo negribas zaudēt neko no iegūtā, ne arī atzīt savu vainu. Cik gan grūti nākas sekot seniem, iespējams, pat neizprotamiem noteikumiem, cik grūti apprecēt sievu no tālienes, jo tā skan noteikums, bet visu mūžu domāt par to otru – tuvumnieci... Vai bagātība atsver piedzīvoto? Un vai nolēmumu, noteikumu drīkst lauzt, vai labāk ļaut, lai to salauž kāds cits, piemēram, dēls?

Savādi, ka šoreiz, pamanot vienu no oficiālajām recenzijām, izlasīju redzējumu par jauniešiem kā samērā blāviem tēliem. Man gan tā nešķita, varbūt tāpēc, ka izrāde tomēr jau “iespēlēta”. Agates Marijas Bukšas atveidotā Helēna reizē trausla un patstāvīga, ar savu viedokli, tāpat meitenīgo ticību labajam un brīnumam, ar sava veida aizbildniecību par tēvu, kurš, skaidri zināms (no Hohdrāta viedokļa raugoties) mazliet pārkāpj likumu, mācot bērnus kurseniski, tāpēc sargājams un aizrādījumus no meitas pelnījis. (Starp citu, Agati pirmoreiz satiku pagājušas sezonas izrādē “Maigā vara”, un jāatzīst, ka arī tai izrādē viņa man šķita gana krampīga meita.) Savukārt Raimonda Celma Jonatans izrādes sākumā maigi draiskulīgs jauns puika, kurš sarunās ar tēvu gan spiests pakļauties viņa prasībām, gan atļaujas arī mazliet savu vārdu teikt, taču jāpiekāpjas gan kalna, gan tēva priekšā, un tad nu tas brīdis izrādes izskaņā rādās gana smags, kad acu priekšā aizzib dzīve, kas gan sniegusi bagātību un arī amata prasmes, bet sagādājusi arī zaudējumus, turklāt ne jau tikai mantas ziņā vien... Tad, lai arī augums stalts, jo pilsētas dzīve Jonatanam droši vien bijusi vieglāka, tomēr jūtams tas smagums plecos, kas uzkraujas caur sajūtām un atziņām par paveikto un nepaveikto, cerēto un neiegūto...

Cerētais iegūts, viņam ir darbs, māja, bagātība, tiesības izteikt savas domas, baudīt citas mantīgo privilēģijas. Vai Jonatana dzīve veidota ar gadījuma ēveli? Vai viņš kļuvis nejūtīgs kā smilšu klucis, kā vecais ķīlis palvē? Helēna nomirusi jauna, bet viņš ne asaru nevar izspiest. Un Anita Tadaiķis ievēro katru sīkumu, vēlāk ciemā atstāstīs, ka Jonatans bijis kā akmens. Vai viņai būs taisība? Jonatans zināja – ja noautu smalkās lakkurpes, zeme mēmi klusētu zem kājām. Pēdas bija izlutušas un zaudējušas spēju lasīt kalnu. Atmiņa bija pazaudējusi augu nosaukumus. Debets, kredīts, zelta kurss, procenti, peļņa, ienākumi – tie tagad bija Jonatana buramvārdi. Ar tiem sirdi nevarēja atdzīvināt. Dabai bija atslēgas, bet Jonatans tās bija pazaudējis.(161.lpp.)
Bagātība dod cilvēkam spēka un brīvības sajūtu arī tad, ja cilvēks nemaz nav stiprs un brīvs. Mūsu sajūtas noteic mūsu esamību.. Šai bedrē jau pirms Jonatana bija klupuši daži domātāji. Cilvēce viņus dēvēja par ideālistiem. Materiālisti atzina, ka esamība noteic sajūtas. Gan tad, ja cilvēks ir stiprs un brīvs, gan tad, ja cilvēks ir tikai bagāts. (164.lpp.)

Izrādes izskaņā Jonatana un Tadaiķu Anitas saruna manā prātā uzzīmējas ne vairs kā tālajos Melnkrantes laikos, bet pavisam reālā šodienā, kad mājās atgriezies kāds no tālām zemēm, bet kāds cits visu mūžu pavadījis tepat, un tiklab ieguvēji, kā zaudētāji varētu būt abi, bet tam, kurš palicis, tomēr ir mazbērni, no kuriem viens pašlaik nāk mājās no jūras, tātad saknes turpina dzīties zemē, kamēr otrs palicis viens ar savu bagātību kā pirtnieks Ansis, un visa viņa bagātība ir vien atmiņas, kas ierieš acīs valgu spožumu... Mani šai ainā apbūra arī tērpi un izpausmes, nu tas bij` skaisti (tāpat kā viss pārējais).

Ļoooti daudzšķautņaina izrāde, kurā var rast gan paralēles ar mūsdienu pasauli un cilvēku veikumu, kas iet pretrunā ar dabas likumiem un ved uz iznīcību, gan par mazo tautu valodu un tradīciju likteni, sastopoties ar ko lielāku, bet nebūt ne labāku.

Valodas iespiešanos nevajaga salīdzināt ar smilšu ceļošanu, - teica mācītājs, - valodai ir pozitīva loma. Es valodu salīdzinātu ar skaidru dzeramo ūdeni tuksnesī. Smilšu valnis ir tie nelabvēlīgie apstākļi, kuri nāk virsū valodai. (108.lpp.)
- Tas ir tikai loģiski, - piebilda mācītājs, - ka mazajām tautām un valodām reiz jānoiet no cilvēces kuģa klāja. – Iespējams, - piekrita skolotājs, - ja vēsture tā iegrozīsies. Bet pagaidām mazās tautas un valodas velk kopējo cilvēces airi. Un nevajagas pirms laika nonest no klāja vēl dzīvu airētāju! (118.lpp.)

Vakarā mājās ekrānā “virsū uzskrien” FB videosižets, kur festivāla “Bildes`24” ietvaros pulcēsies arī Austrasbērni, un dzied Imanta Kalniņa dziesmu no izrādes “Princis un ubaga zēns” par brašo bruņinieku, tik ļoti uzrunā vārdi, , jo patiesībā jau nav nozīmes – bruņinieks vai jūrasbraucējs, kuģucirtējs vai kāds cits, kas tālas zemes izstaigājis, laimes meklēdams. Ierakstiet meklētājā “Dziesma par brašo bruņinieku”, varbūt uzrunās arī jūs!

No sirds paldies visiem izrādes darinātājiem, un lai tā gaisma, kas izrādes beigu mirkļos pamazām parādās pie apvāršņa, ir mūsu visu ceļamaize un spēka avots brīžos, kad smilšu kalns nāk virsū, bet mums jāspēj stāvēt tam pretī!