Izrāde, kura tika gaidīta ilgi jo ilgi, jo pavisam drīz pēc pirmizrādes iestājās "tukšais laiks"... Biju izpētījusi bildes, izlasījusi lugu jaunajā sarkanajā grāmatā, recenzijas, un nepameta sajūta, ka scenogrāfijā ietvertie mūri, pelēkums un drūmums tik ļoti cieši saistās ar visapkārt notiekošo, kad arī mēs katrs savā mūrī, no kura netiekam ārā kādu savādu apstākļu dēļ...

Taču pienāca rudens un abonementa izrādes vakars, un nu jau varēju savas izjūtas pārbaudīt Nacionālā teātra lielajā zālē. Varbūt tāpēc, ka atmosfēra tāda - atkal pakausī elpoja neizprotamais, varbūt tāpēc, ka skatītāji tik izretināti, bet varbūt vienkārši tāpēc, ka rudens - oktobra beigas -, skatoties jutos nosalusi tiešā un pārnestā nozīmē. Vēsums zālē un uz skatuves, kur sastopas vēlme būt mīlētai un mīlēt ar vienaldzību, sabiedrības uzliktiem rāmjiem un nevēlēšanos iedziļināties lika cieši pārdomāt, ko gan mēs viens otram nozīmējam, un cik daudz vai maz var izteikt nejaušs vārds, skatiens, pieskāriens... 

Jerma šķita tik trausla un spēcīga reizē, Huans tik valdonīgs, taču savās sāpēs iegrimis un Viktors tik vienkāršs un dzirksteļojošs, ka pirmajā mirklī tā arī likās - starp viņu un Jermu tūlīt sprakšķēs dzirksteles. Viņu apkārtējie ļaudis ar savu klātbūtni arī raisīja divējādas izjūtas, jo bieži taču gadās, kad it kā esi starp cilvēkiem, bet patiesībā jūties ļoti vientuļi, jo neviens nevēlas iedziļināties tavās izjūtās un pārdzīvojumos, vai - tieši otrādi - ikvienam ir viedoklis par tevi un to, kā tad vajadzētu būt... Ak, veļas mazgātājas, klačiņas - visas knābātājas, un, kad viena atļaujas iebilst, arī to gatavas "noknābāt", cik pazīstami tas viss! Jājautā, vai patiesi cauri laikiem nekas nav mainījies? Izskatās, ka nē... Tajā pašā laikā īsajos dzirksteļojošajos brīžos starp Jermu un Viktoru pat likās, ka tiešām kļūst siltāk no tā vien, kā viņi abi tur sarunājas, no acu skatiem - cik milzīga enerģija tur bija jūtama... Un tie daudzie vīrieši ar saviem glāstiem un uzmanību Jermai - cik gan spilgti parādīts tas, ka otra cilvēka vērība vajadzīga ikvienam... Manā skatījumā tas bija Jermas sapnis, ilgošanās pēc siltuma un mīļuma. 

Tēmas smagums lika aizdomāties gan par savu, gan apkārtējo pieredzi, jo mēs jau varam tikai minēt, kas notiek otra cilvēka dvēselē, domājot par godu, sabiedrības uzliktajiem rāmjiem un savām sāpēm un ilgām. Ļoti personiski uzrunāja gan jautājums par bērna gaidīšanu, gan par to, kāda ir jauno māmiņu ikdiena un cik ļoti no malas tā varbūt šķiet mierīga, bet tai pašā laikā ļoti gribas pabūt arī ārpus tās kaut uz brīdi - tas viss ir piedzīvots, un tieši tāpēc kamols kaklā izrādes finālā noritēja pār vaigiem...

Tā kā esam divas draudzenes - teātra fanes, kuras šo izrādi apmeklēja ar dažu dienu atstarpi, tad bija labi, ka pēcizrādes sajūtas bija, ar ko dalīt mājupceļā. Šī izrāde pilnīgi noteikti nav nedēļas nogales izklaides gabals, bet tāds īsts smagsvara "prāta trenažieris", pēc kura vēl ilgi nelaiž vaļā gan savas pieredzes "sasiešana" ar izrādē sajusto, gan pateicība, ka mums šos laikus tik skarba attieksme nav gluži ikdiena. Varu saprast arī tos skatītājus, kas pauduši ne visai apmierinātus viedokļus pēc izrādes noskatīšanās, jo šķiet, ka galvenokārt cilvēki no teātra gaida izklaidi, mazāk šādus pārdomājamus gabalus, un tomēr - bez tiem nevar, kaut vai tādēļ, lai novērtētu to, kas mums ir! Un, protams, milzu paldies visiem izrādes darinātājiem, jo vajadzīgas arī šāda veida pārdomas!