Kas mammai somā? | pluumiitbeerns.com

15.12.2024.

Sakritību laiks – es gan lasu grāmatas, gan eju lūkoties teātra izrādes, kas tapušas pēc grāmatu stāstiem, un tieši dienu pirms šīs konkrētās izrādes apmeklēšanas IG pamanu @piedzīvot lappuses Aijas ierakstu, kurā apkopotas izrādes un grāmatas. Tiesa gan, manas ieplānotās tur vēl nav, tāpēc steigšus rakstu Aijai papildinājumu, un priecājos par komentāriem, kuros lasītāji norāda, ka priecātos par šādu pašu komplektu apkopojumu par pieaugušo izrādēm. Protams, es, kā parasti, viegli nosmīkņāju par dalījumu bērnu un pieaugušo grāmatās un izrādēs, jo, ja nu pieaugušo repertuārs ar savu devu izņēmumu patiešām tāds ir, tad attiecībā uz piedāvājumu bērniem varu vien no sirds teikt, ka tas, kas interesants bērniem, būs tīkams arī pieaugušajiem ar nosacījumu, ka viņi būs gatavi ļauties piedzīvojumam, atvērt sirdi brīnumam un noticēt kā sendienās, nebaidoties un nekautrējoties sentimenta vai saviļņojuma, vai atmiņu siltuma, kam labpatiks sārtināt vai mitrināt vaigus...

Un tā nu decembra vidū, kad vienas izrādes noskatītas, bet citām laiks vēl nav(a) pienācis, mēs ar junioru dodamies uz “Willa teātris” lūkoties, “Kas mammai somā?”. Šī ir atkal jauna teātra pieredze, jo šai vietā vēl neesam bijuši (saskaņā ar tēta nostāstiem, tajās telpās kādreiz atradusies “Kabata”, un viņam pašam, darba pienākumus pildot, tur sanācis tikties ar Arni Līcīti un Mārtiņu Vilsonu, kuri tinušies biezos dūmu mākoņos, knapi ieraugāmi... ). Telpas mazas un mājīgas, tāds mazteātrītis ar pavisam mazu garderobīti, zāli un aiz tās vēl vienu, kur Jurģis pabāž degunu un atgriezies saka, ka tur esot it kā kafejnīca, bet, tā kā mums līdz izrādes sākumam vien dažas minūtes, tad šo izpētes punktu šoreiz atliekam. Iekārtojamies uz sola, kam vietas iezīmētas ar plānspilventiņiem (Jurģim gan sanāk, ka tas spilvens apakš viņa visnotaļ slidinās pa gludi krāsoto sola virsmu, nav puisis radis uz tāda sēdēt...), savu pēcizrādes sveicienu pabīdām zem sola (priekšā sēdošie izdarījuši tāpat, labi vien ir...) un, gaidot sākumu, aplūkojam zāli, skatuvi, pārspriežam, kas ir kas. Valda visnotaļ omulīga pavasara sajūta, jo skatuvi sedz zaļa “zāle”, čivina putni, šķiet, pat kādas vēja šalkas vai citas skaņas iejaucas šajā noskaņā. Skatuves labajā malā liels logs, par kuru vispirms nodomāju, ka tas pa īstam pie ēkas piederīgs, taču vēlāk izrādās, ka tomēr dekoratīvs. Toties durvis, kas ved laukā no skatuves uz aizskatuvi, gan es pamanu tikai pašās izrādes beigās, kad aktrises atvadās un dodas projām, Jurģis saka, ka manījis jau uzreiz...

Tātad – pēc Kristīnes Ulbergas grāmatas, LaLiGaBa 2023.gada balvas par labāko oriģinālliteratūras darbu bērniem ieguvējas “Kas mammai somā?”, tapusī izrāde, režisore Anta Priedīte, mākslinieks Aigars Ozoliņš, mūzikas konsultants Roberts Dinters, spēlējas Maija Doveika kā Meita un Elīna Bojarkina kā Mamma. Pirmizrāde notikusi 2024.gada 29.martā, tātad salīdzinoši jauns iestudējums.

Kā par izrādi lasāms vietnē izrades.lv:

“Uzvarēt mežonīgu putnu, uzvarēt bēdas, izglābt princi, nokļūt džungļos, braukt uz bērnudārzu guļammaisā – to visu var, ja ir mamma, un mammai ir milzīga soma, kura ir pilna ar brīnumiem. Un vēl var bezgalīgi ilgi sēdēt krastā, kamēr mamma makšķerē – tik ilgi, ka jau sāc pārvērsties par nāriņu vai krokodilu. Jo reizēm vajag mammai ļaut darīt to, ko viņai ļoti gribas.

“Mīļā mamma kapitālismā, mīļā dāsnā mamma. Visa sadzīves poētika un sūrme šai dižsomā, kuras pasaule atklājas bērna acīm. Mammu somas nekad nav vieglas. Pārliecinoši un sirsnīgi uzrakstīts darbs burvīgā, dabiskā latviešu valodā.” (Dens Dimiņš)”

Kas atrodams mammas somā? Šķiet, ka vismaz man pazīstamo mammu lokā, mani pašu ieskaitot, kopš tā brīža, kad kļuvu par mammu (nu jau gandrīz pirms ceturtdaļgadsimta), ir viskautkasnezinkas, jo nekad nevar zināt, ko ievajadzēsies. Un tā kā sieviešu somiņu būtiskākā īpatnība ir tieši spēja šo visu tur satilpināt pat tad, ja tā ir mazsomiņa, tad arī šodien ar junioru uz teātri dodamies ar šādu somu. Turklāt mūsu soma ir tik parocīga visdažādākajiem mērķiem, pat izrādes laikā uz tās var ērti atbalstīties dažādos brīžos, dodoties ceļā, ietūcīt mūsu abu maiņas apavus, un vēl, un vēl... Ja jautātu par somas smagumu un tajā nesamo netveramo lietu jebšu sajūtu klāstu, domāju, ka arī to varētu izvērtēt, jo ir vieglās somas dienas un smagās somas dienas – kā jau viss šai dzīvē... Arī uz skatuves, sākumā viegli nemanāma, bet pēc tam aktīvi izmantota ir Mammas soma, kurā pēc vajadzības iekšā un ārā tiek krauts viskautkas dzīvei noderīgs, kam turklāt piemīt spēja pārtapt par jebko. Izrādes norisēs aktīvi tiek iesaistīti arī skatītāji, kuriem gan jābūt par zivīm, kuras spēj mierīgi nosēdēt un netirināties, gan par gulbjiem (es biju gulbja mazulis!...), gan jāzina, kur tina kājas – vīzēs vai avīzēs (es pārstāvu abus viedokļus, un uz Jurģa izbrīnu iečukstu viņam, ka vīzēs kājas “tina” vēl pirms avīzes tika izgudrotas...), gan jāizbauda dažādu vērtīgu putnu spalvu kolekcija (mums katram taču tamlīdzīga ir bijusi, un nav no svara – akmentiņu, stikliņu, spalvu vai skrūvīšu, maniem dēliem ir viņu piena zobu kolekcijas – katram sava...) un kas tik viss vēl ne! Un tā spēlētiesmāka un iztēlotiesprasme, kad katrs no “džungļu” dārza labumiem ir apveltīts ar savu īpašu īpatnību, kad legingus uzvelkot vienu staru uzreiz abām kājām, var tēlot nāriņu, kad zābakus velk ar milzu stenēšanu (mūsmājās arī, reizēm tieši tā skaņa ir tā, kas “palīdz” iedabūt kāju zābakā jebkuram valkātājam...) – visu nemaz nevar pārskaitīt, tas tiešām IR jāredz pašiem. Un tas brīdis, kad jau šķiet – viss, diena galā, mamma un meita dodas pie miera, un arī izrāde tūliņ beigsies, bet nekā, - pēkšņi nakts melnumā bērns sāk “taurēt” nu tieši tik skaļi, kā tas mēdz šķist tad, kad naktī un klusumā mazulis patiesi vai nu ko sasapņojies vai izkritis no gultas, vai kāds iekodis, vai mīļā manta nozudusi, un raud atspēries – kamēr nomierini, pašai viss miegs pagalam, un vēl, nenoddies, kaimiņus vai citus mājiniekus pa abiem esat pamodinājuši!... Jā, un vēl tās eksistenciālās sarunas par norisēm dzīvē – par mantojumu, par to, kam salauzta sirsniņa, par to, ka sāp gan meitai, gan zivij un sliekai, gan arī mammai... Ir brīži, kad arī man asaras grasās riesties, bet jau nākamajā mirklī kāds jauns izteikums, rotaļīgs notikums tās aizslauka gluži kā bērnībā.

Atminos, savulaik Nacionālajā teātrī bija izrāde “Par mammām” ar Daigu Gaismiņu un Zani Jančevsku lomās, kur gan divas jau pieaugušas meitenes – māsas – bērnības mājas bēniņos kavējās savās atmiņās. Cik ļoti svarīgi gan ir mums ikvienam pakavēties savās atmiņās, piedzīvojumos, atrast laiku sev un padarīt to, ko tik ļoti gribas, lai gan – “mammas jau nevar, viņām nav laika, viņām jātaisa ēst, jāmazgā veļa, jātīra māja, jāved mani uz bērnudārzu...”. Kad pirms diviem gadiem lasīju junioram šo grāmatu, atceros, ka viņam sevišķu pārsteigumu par mammas aizņemtību nebija, jo ikdienā to “vāveres riteni” jau redz ikviens bērns, jautājums par to, vai mēs ļaujam viņiem to pamanīto arī izprast gan skaidrojot dzīves norises, gan tiešā tekstā norādot, ka arī mammai vajag palīdzību, atbalstu, samīļošanu un plāksteri visdažādākajās situācijās.

Šī ir izrāde, kuru viennozīmīgi vajag apmeklēt kopā ar ģimeni, un arī grāmatu ir vērts uzmeklēt vai nu grāmatnīcā, vai bibliotēkā! Paldies par šo atmiņu un siltu sajūtu pilno piedzīvojumu!