22.08.2023.

            Straujiem soļiem tuvojoties skolas laikam un cerot, ka jaunajā pirmklasnieku “metienā” būs vismaz kāds tāds pats grāmatu tārpiņš kā iepriekšējos, un kāda esmu es pati, jāpaspēj izlasīt vēl kāds žūksnītis bērnu grāmatu, lai atkal būtu, ar ko “spēlēt bibliotēkās”. Un tā kā igauņu rakstnieces Kadri Hinrikusas grāmata “Katrīna un zirņi” (izdevis apgāds “Zvaigzne ABC”, ilustrējusi Anne Pikova, tulkojusi Daila Ozola) bija tiešā tuvumā lasāmo grāmatu kaudzītē, tad ķēros tik klāt. Tiesa, pa vidu vēl iespraucās “Amizantais?” par Imantu Ziedoni (nu gluži ziedoniski, protams...) un dažas citas no “pieaugušo” gala, bet tās vēl atrodas kaudzītē “ir iesāktas, bet nav pabeigtas”.

            Līdzīgi kā iepriekšējā ierakstā minētā grāmata “Zilonis” arī šī vēsta par bērniem un pieaugušajiem, par sarežģījumiem viņu attiecībās, par to, cik svarīgi citam ar citu sarunāties ne vien par laiku vai pilnu vēderu, bet arī par sajūtām, kas raisās dažādu notikumu rezultātā. Kā lasām uz grāmatas pēdējā vāka “deviņus gadus vecās Katrīnas dzīve ir mainījusies. Pavasarī no ģimenes aizgājis tētis, meitenes mamma allaž ir aizņemta darbos. Sākoties vasaras brīvlaikam, arī draudzenes aizbraukušas kur nu kurā. Katrīnai šķiet, ka vasara būs bezcerīgi bēdīga, tomēr izrādās, ka viņa ir kļūdījusies. Tieši tad kļūst pa īstam interesanti”. Tik pierasta, ikdienišķa situācija – vecāku šķiršanās, par kurām dzirdam teju katru dienu, tāpat vecāku aizņemtība darbā, kad lāgā nav laika ne sev pašam, ne saviem bērniem... Un tik labi zināmās frāzes par to, ka “izaugsi, tad sapratīsi” tā vietā, lai paskaidrotu, kas tad īsti noticis un kāpēc. Savā ikdienas darbā pieredzu gana daudz mirkļu ar ģimeņu šķiršanos stāstiem, turklāt pēdējos gados raksturīgi, ka tas notiek ar daudz lielāku neiecietību, skandāliem, aizliegumiem un citām nejēdzībām, turklāt iesaistot skolu, kad vecāki nāk katrs ar savu taisnību, bet skolotājiem, jo sevišķi mazajās klasēs, jābūt informētiem pat par to, kuram no vecākiem šodien drīkst bērnu “izsniegt” vai kurās mājās viņš šonedēļ dzīvo. Par laimi, šajā stāstā šķiršanās norit visnotaļ mierīgi, vissāpīgākais laikam patiešām ir Katrīnas neziņa un neizpratne, jo pieaugušajiem nav laika un vēlēšanās viņai izskaidrot savu attiecību līkločus, un frāze par saprašanu izaugot jau nu noteikti negarantē šādu situāciju atkārtošanos nākotnē, jau izaugušā bērna dzīvē.

            Allaž aizņemtā Katrīnas mamma ir īstens mūsdienu skrienošās biznesa sievietes paraugs ar telefonu plaukstas vietā, kad viena roka lej kafiju krūzē, bet otrā telefons, kurā tiek kārtotas visas svarīgās lietas. Līdzās tam – mammas solījumi meitai, kuri reti tiek īstenoti, jo pat uz teātri sarunātajā laikā viņas neesot aizgājušas, mamma, lai gan gaidīta, bet pārnākusi tik vēlu, ka atlicis vienīgi doties pie miera. Un tad – spridzīgs pārsteiguma mirklis ar krietnu devu humora, kad kafejnīcas apmeklējums, kurā mamma sev izvēlējusies gauži diētisku maltīti, beidzas ar to, ka viņa, darba sarunās un e-pastos “ierakusies”, nepamana un apēd meitai pasūtīto maltītes daļu, pankūkas ieskaitot. 

            Jautāsiet – ko gan tai brīdī darīja pati Katrīna, ka viņas mammai izdevās notiesāt neplānoto maltīti? Katrīna bija pamanījusi ārā kādu “dīvainu” zēnu, kurš rāpās augšā pa kāda nama ugunsdzēsības kāpnēm. Un tā kā Katrīnai pašai ļoti patīk visur kur rāpties un kāpelēt, tad viņa izspruka no kafejnīcas, lai palūkotos, kā tad zēnam veiksies. Tiesa, kāpiens bija visai ekstrēms, bet beidzās labi. Un – ak, vai! – arī zēnam “līdzās” bija mamma, kura bija tikpat aizņemta kā Katrīnas mamma, un tieši tāpat nepamanīja dēla “nozušanu”, bet “pieslēdzās” tikai tai brīdī, kad viņš jau bija atgriezies... Tālāko intrigu neatklāšu...

            Vienā jaukā brīdī grāmatā parādās kāda sirma kaimiņu tante Elīzabete jeb Līzestante, kurai izdodas nodibināt kontaktu gan ar Katrīnu, gan vēlāk vēl ar citiem, turklāt viņa ir no tiem cilvēkiem, kas neapšauba bērnu idejas un rotaļas, bet pati labprāt tajās iesaistās. Līzestante arī kļūst par Katrīnas uzticības personu un sarunbiedreni, kura tērzējot daudz ko izskaidro, kam nekur nav jāsteidzas, un kas nav mūžīgi aizņemta – nu gluži kā tāda omīte. Tiesa, arī viņa jūtas vientuļa un tad ir prieks, ka atrodas kāds, ar ko parunāties un vēl kopā iesēt zirņu dobi, kas savā veidā satuvina stāsta varoņus. Īpaši sirsnīga un reizē amizanta izvēršas nodaļa, kurā bērni kopā ar Līzestanti dodas ceļojumā uz viņas bērnības mājām, jo ļauj uzzināt visdažādākās sajūtas – par to, cik ļoti nozīmīgas cilvēkam var būt viņa seno gaitu vietas, par to, ka kādam varbūt ir bail braukt ar vilcienu vai kādu citu transportlīdzekli, par to, kā bērni paziņo allaž aizņemtajiem vecākiem, ka viņi dosies ceļojumā, un cer, ka vecāki šo informāciju būs pamanījuši...

            Prieks, ka šī grāmata nonāca manās rokās, jo šajā steidzīgajā un aizņemtajā laikā, kad dzīvojam viens otram garām, ir vērts gan mazliet piebremzēt un iekāpt grāmatas lappusēs, gan ieraudzīt tajās sevi un citus mazliet no malas, lai pārdomātu, kas tad īsti mums katram svarīgs. Un varbūt tieši tā zirņu dobe (lasi – kopā būšana un darbošanās!) ir tas īstais un svarīgais, kas mums katram tik ļoti vajadzīgs.

            “Protams, es zināju, ka vecāki rīt atkal dosies uz darbu un rausies vaiga sviedros no rīta līdz vakaram, bet vismaz šovakar mums bija jauki visiem kopā ēst zirņus. Un, lai to saprastu, nav jāgaida, kamēr izaugšu liela.”