26.06.2022.

Viena pabieza grāmata ar intriģējošu nosaukumu, sākta vēl pavasarī un darbu burzmā pabeigta tikai vasaras pilnbriedā – kāpēc gan nē? Ko lai dara, ja lasāmie mirkļi reizēm jānočiepj miegam, reizēm darbam, reizēm tam, ko vajag izdarīt, bet reizēm – citam vaļasbrīžu priekam? Tad nu tā lasīšana ievelkas gan...

Meldras Vītolas romāns “Pareizās izvēles un citas muļķības” ir tapusi, piedaloties jauno rakstnieku konkursā (kā vēsta uzlīme uz grāmatas vāka), izdevniecība “Ezerrozes grāmatas” 2022.gadā, tātad pavisam svaigs “kumosiņš”.

Romāns vēsta par garu laika periodu vairāku cilvēku dzīvē, tāds savdabīgs dienasgrāmatas formāts, man gribētos teikt. Atkal sastopos ar visnotaļ pēdējā laikā bieži manīto stilu, kad katrs varonis stāsta savu nodaļu no sava skatupunkta. Turklāt šeit ir tāds savdabīgs attiecību trijstūris, kas gan runā par pavisam nelāgām attiecībām, ko šodien saucam par mobingu, bet tajos laikos, par kuriem vēsta šī grāmata, šķiet, šī vārda vēl mūsu leksikā nebija.

Romānam ir divas daļas – “Bērnība” un “Skarbā pieaugušo dzīve”, un divi galvenie tēli – Aleksandrs un Natella, kuri tad stāsta savas bērnības un skolas gaitas, savas simpātijas un antipātijas, savus it kā mums ikvienam tik pazīstamos pārdzīvojumus, un tomēr – ar tik daudz sāpju, tik daudz – pat nezinu, kā lai to visu gammu nosauc, prātā ataust skolas gados redzētās filmas “Putnubiedēklis” un “Plumbums jeb bīstamās rotaļas”, kas arī vēstīja par bērnu un pieaugušo savstarpējām attiecībām ar visnotaļ lielu vardarbības un cinisma devu. Jā, ja gribam būt pavisam godīgi, nav tas mobings un bosings nekas jauns, tikai pēdējos gados gudros svešvārdos nosaukti jēdzieni, ar kuriem vairāk vai mazāk esam pazīstami ikviens. Un laimīgs tas, kam bijis gana daudz atbalsta no tuvinieku vai līdzcilvēku puses, kuram pieticis spēka ķepuroties un tikt tam pāri, jo gan grāmatā aprakstītās epizodes, gan tas, kas redzēts filmās vai piedzīvots personīgi, liecina vien to, ka apcēlēji un apceļamie ir mūžsena tēma jau, šķiet, kopš Poruka un Jaunsudrabiņa laikiem, tikai šos laikus tas viss notiek it kā nemanāmāk, rafinētāk un tai pašā laikā, liekas, pat nesodītāk, jo morāles normas tādas diezgan paplūdušas reizēm izskatās...

Aleksandrs un Natella ir klasesbiedri, sākotnēji pat visai labi draugi, diemžēl situācija mainās, kad viņu klasesbiedrs Daniels izlemj, ka meiteni vajadzētu “apcelt”, jo viņa “atļaujas” klases svarīgo personāžu īpaši neapbrīnot. Un var tikai pabrīnīties, cik ļoti svarīgas bērniem ir dažādas mantiņas, saldumi, un cik ļoti klasesbiedru lielākā daļa ir “uzpērkami” ar tiem, cik ļoti viņi ir gatavi iet kāda “apdāvinātāja” pavadā, un cik spēcīgs ir bara instinkts, kas liek iesaistīties grupā, bet neļauj iebilst pret to, ko labi redzi nejēdzīgu esam.

Viens no sāpīgajiem mirkļiem ir 2.klases laikā, kad nomirst Natellas mamma, viņas tētis meklē glābiņu azartspēlēs un meitene kā vecākā māsa mazajiem brālim un māsai ir spiesta par viņiem rūpēties.  Laime nelaimē ir brīdis, kad Natella, trūkuma spiesta, izšķiras par smagu soli – nozagt klases audzinātājai naudu, jo mazajiem gribas ēst, bet tētis atkal visu naudu nospēlējis. Klases audzinātāja šo atrisina, aicinot Natellu pie sevis palīgā sakārtot dzīvokli un par to maksājot naudu, turklāt vēlāk aicina ciemos arī mazo brāli un māsu, allaž paēdina un aprūpē, jo diemžēl pašas skumjais stāsts vēsta par to, cik ļoti gribētos bērnu, bet... Diemžēl arī šai stāsta daļai ir smagās sekas, jo pienāk brīdis, kad Natellai ar brāli un māsu jādodas uz bērnunamu, ņemot vērā, ka tēvs nespēj pienācīgi parūpēties par bērniem. Labi, ka laika gaitā viss atrisinās un ir iespēja atgriezties mājās, lai gan sākotnēji tēta jaunā sieva ir Natellai nepieņemama – kā jau tas ar pamātēm gadās...

Vidusskolas laiks, kad jaunieši ierauga viens otru citādā gaismā, turklāt ir sākuši strādāt, lai paši varētu par sevi parūpēties, nes gan jaunus pārbaudījumus, gan mīlestību un naidu, un tad jau sākas skarbā pieaugušo realitāte, kura tik ļoti cieši saistīta ar bērnībā piedzīvoto pazemojumu sekām, ka pāraug gan anoreksijā, gan pārmērīgā kontrolē pār savu darbu un darbiniekiem, gan nespējā izveidot laimīgas un piepildītas attiecības. Tiesa gan, arī šajā stāsta posmā ir laime nelaimē – Aleksandra tik ļoti mīļotā meitiņa Elizabete pēc šķiršanās paliek pie mātes, bet viņai drīz vien izveidojas citas attiecības un tā nu meitene pārceļas dzīvot pie tēva, kurš to nosauc par savas dzīves lielāko vērtību. Lai gan romānā ir daudz skaudru mirkļu, tomēr jāpačukst, ka beigas ir labas, pārpratumi un sirdssāpes tiek atrisinātas un arī attiecības izveidojas pavisam normālas, taču žēl, ka bijis jāpiedzīvo tik daudz ciešanu, lai tiktu pie laimīgiem brīžiem.

Patīkama, izkopta valoda, interesanti dialogi un varoņu pārdomas, sarunas pašiem ar sevi, un dažas vietas, kas, iespējams, varētu šķist īpaši vērtīgas jauniešiem – visnotaļ detalizēti un izjusti intīmu mirkļu apraksti. Varētu vaicāt – kāpēc to izceļu? Ja šādas stāsta nianses uzrakstītas labā, sirsnīgā valodā un rosina aizdomāties par savām sajūtām un izpratni šajā lauciņā, domāju, ka tas ir vērtīgi, jo ne jau katram ir apkārt ļaudis, ar kuriem par šādām tēmām runāt, savukārt dažos “zināmos” avotos rodamais saturs nav tas piedienīgākais un vērtīgākais.

Interesanti, ka pati autore Meldra Vītola par savu veikumu saka, ka debijas romānu uzrakstījusi “vienā elpas vilcienā, klausoties savas dvēseles melodijā. Daudzus gadus dzīvoju, mēģinot izdabāt sabiedrības normām. Tā es izdegu, un nācās meklēt īsto sevi.” Es teiktu, ka šis romāns ir lasīšanas un pārdomāšanas, varbūt pat ekranizēšanas vērts, jo par cilvēku savstarpējām attiecībām ir jārunā, jo sevišķi laikā, kad tik daudz vientulības apkārt, kas slēpjas aiz spožiem fotoattēliem un īkšķīšiem, sirsniņām un citiem ekrāna spīguļiem, bet kuros reti ir cilvēcisko jūtu siltums un patiesums.

Un te citāti, kas uzrunāja īpaši:

• Aleksandrs: Šajā valstī mēs, krievi, un vietējie latvieši esam sadalīti divās daļās un rejamies kā suns ar kaķi. Dažreiz mēdzam būt arī draudzīgi, kā manā gadījumā. Tomēr tā vien liekas, ka manas valsts ierēdņiem patika uzkurināt naidu mūsu starpā. Vai nu kādas viņiem vien saprotamas politikas labad, vai tīri izklaides pēc. 

• Aleksandrs: Daudzi dzīvoja, nekad tā arī neiemācoties latviešu valodu, komunicējot tikai ar krievvalodīgajiem un latviešus, nereti bez iemesla, apsaukājot aizskarošās iesaukās. Tā nu tas bija, un tā nu tas ir. Vienmēr esmu atšķīries ar apķērību un agri sapratu, ka nacionalitātei nav nekāda sakara ar cilvēka prāta spējām. Cilvēks vai nu bija idiots, vai nebija. Tas, vai pēc tautības ķīnietis, krievs vai latvietis, nekā prātiņu neietekmēja. Varen patiesi vārdi, jo viss tiešām slēpjas paša cilvēka vēlmē zināt vai nezināt, un tautībai tur patiesi nav nozīmes, tādu piemēru ir gana daudz visā pasaulē. Tie, kas nevēlēsies, ne ar kādām super – truper izglītības programmām, par bargām naudām sacerētām, valodu neiemācīsies.

• Natella: Varbūt, ja es dzīvotu kādā citā Eiropas valstī, nevis vienā no pēcpadomju valstīm, tad kāds painteresētos par mūsu ģimenes dzīvi. Kāds iedomātos par to, ka ne viss ir labi mūsu mājās un ka mums ir vajadzīga palīdzība. Bet es dzīvoju tajā valstī, kurā dzīvoju, un te katrs pats par sevi kārpās kā uz muguras apgāzusies vabole. Te vai nu tu izdzīvosi un izrausies, vai nodzersies. Pat skolotāji neiedomājās pajautāt, kā man iet. Lai gan, ja viņi pajautātu, es diez vai stāstītu, kas ar mani notiek. Klases audzinātāja bija saprotoša, atšķirībā no pārējiem, kuri gan neaizmirsa mani sarāt, ka man kārtējo reizi nav darba burtnīcas vai grāmatas. Kas tiesa, tas tiesa – gan mēs paši nevēlamies stāstīt citiem, gan attieksme ir tāda, kāda nu tā ir, un reizēm tiešām šķiet vieglāk nevienam neko neteikt, nevis saskarties ar viltotu līdzjūtību un sajūtu, ka tavas problēmas patiesībā ir apgrūtinājums cilvēkam, kas par tām uzzinājis. Un skolotāji daudzo audzēkņu gūzmā, turklāt vēl šobrīd neskaitāmo papīru un reglamentu jūklī diezgan bieži “pazaudē” pašu skolēnu ar viņa problēmām (esmu gan pieredzējusi arī vecāku manipulācijas ar skolu, un secinājusi, ka laikam patiesi visā šajā labāk neiejaukties, jo taisnību sameklēt tur nav iespējams...)

• Natella: Es biju tikai bērns, un manā atmiņā nebija nekā cita, ar ko salīdzināt. Bērni nereti mīl savus vecākus tādus, kādi tie ir, un problēmās redz tikai savu vainu. Tieši tā notika arī ar mani. 

• Aleksandrs: maksas studijas man nespīdēja. Ja netikšu tur, tad būs jāiet uz turieni, kur neatsaka nevienam. Piemēram, skolotāju studijas. Visi “lūzeri” gāja mācīties uz turieni. Nē, to es nevarēju pieļaut. Sasodīts, šis gan iesvēla dusmas, lai gan pēdējā laikā reizēm tā vien šķiet, ka, lai “aizlāpītu” caurumus izglītības sistēmā, tiek veidotas dažādas variācijas par tēmu “Mācītspēks”, “Mācībspēks” un kas tik vēl nē... Nepārprotiet, man nav nekas pret cilvēku izglītošanu un iespēju, ka kāds kādreiz nav pat varējis iedomāties, cik šis darbs var būt interesants un radošs, bet šādas programmas rezultātā to uzzina un kļūst par manu kolēģi (kaut vai attālināti, tas nozīmē, jebkurā skolā), bet tomēr – “fiksā” sagatavošana, kad ūdens smeļas mutē, un nesena vēsture, kad ar vienu izglītības speciālista diplomu nedrīkstēji strādāt cita veida izglītības iestādē, nācās par saviem līdzekļiem studēt vēl vienu reizi – tas nav godīgi nekādā veidā... Sāp... Bet “lūzere” nejūtos nekādā ziņā!!!

• Aleksandrs: Mūsu valstī tā iegājies, ka lamāties efektīvi valsts valodā nesanāca, bet tā darīšana krievu valodā atbrīvoja no lielākās daļas sakrājušos spēcīgo emociju. Lamu vārdi krievu valodā skanēja spēcīgi. Pat tas, kurš absolūti ne vārda nezināja krieviski, vienalga lamājās krievu valodā. Smieklīgi un savādi, bet tā nudien sanāk... Esmu gan lasījusi apkopotus latviešu valodas lamuvārdus, kas nemaz nešķiet “švakāki” par citiem, taču reizē tie arī nez kāpēc izklausās tādi amizanti, mīlīgi – ej nu saproti, vai būtu cerētais efekts... 😉

• Aleksandrs: Tautība nav nekas. Tas ir apģērbs, kuru mums uzspieduši nēsāt. Zem tā mēs esam cilvēki. Vai vēl patiesāki vārdi šobrīd ir pasakāmi? Šķiet, ka nē.

• Natella: Skolas gadu laikā mani klasesbiedri un tāpat skolasbiedri salauza manu pašapziņu, bet viņi nekad netika līdz manai dvēselei. To varēja vienīgi Aleksandrs. Un tikai tāpēc, ka es viņu mīlēju... Ak, šī patiesība, ka vissmagāk mūs var ievainot tie, kurus mēs mīlam – tā laikam ir mūžveca kā pasaule...

• Aleksandrs sarunā ar balerīnu, kura viņam uzticēja uzrakstīt grāmatu par savu dzīvi: Ja izveidotu ģimeni un dzemdētu bērnus, tad es nebūtu balerīna. To apvienot nebūtu iespējams. Balets ir nebeidzami treniņi un disciplīna, dzīve bez našķiem un ar nebeidzamu gavēni. Nekam citam pa vidu nav vietas. Ir vai nu viens, vai otrs. Iespējams, ja nekļūtu par balerīnu, tad es būtu mamma, bet vienalga ilgotos pēc tā. Kas to lai vairs zina? Iegūstot vienu, mēs zaudējam citu. Tā notiek vienmēr. Arī sāpīga, bet patiesa atziņa, jo izvēlēties allaž varam tikai vienu no vairākām iespējām, un pamēģināt citas iespējas tajā pašā situācijā diemžēl nav... Vai būtu labi, ja tāda būtu? 

• Natellas vīrietis Andris par to, ka viņai nepatīk cilvēku vājuma izpausmes: Mācies cienīt citus un to emocijas! Zini, ka asaras nav vājuma pazīme. Raudāšana cilvēku padara stiprāku, atbrīvojot no ciešanām. Laiks saprast, ka pasaule nesastāv tikai no tevis un tavām ciešanām. Ielaid arī citu sāpes sevī... Tam, ka asaras nav vājuma pazīme, piekrītu arī es, jo emocijas ir tas, kas gan dod ziņu citiem par to, kā esam jutušies, gan arī palīdz mums pašiem saprast sevi un apkārtējos. Turklāt raudāt taču varam arī aiz prieka, aizkustinājuma, saviļņojuma, tas ir atļauts ikvienai dzīvai būtnei uz zemes...

• Aleksandrs savai meitai Elizabetei par savām un Natellas jaunības attiecībām: Ja mūsu attiecības ritētu tā, kā vajag, tad mēs ar laiku pieķertos viens otram vēl spēcīgāk, tikai bez tās mežonīgās iemīlēšanās vētras galvā. Vētra allaž norimst, lai savienība kļūtu ciešāka un stabilāka, bet ne bez pārbaudījumiem. Tieši pārbaudījumi un ķīviņi var padarīt savienību tēraudcietu. 

• Natella romāna epilogā: Piedot ir svarīgi. Tagad to saprotu. Kādreiz likās, ka piedot es nespēšu nekad. Manā uztverē vārds “piedošana” vienmēr nozīmēja to, ka tie, kas darīja man pāri, staigās brīvībā nesodīti, un ka tas, ko tie izdarīja, ir pieņemami. Patiesībā piedot nozīmē pavisam ko citu. Piedot vajag sevis dēļ. Piedodot mēs neattaisnojam citu rīcību. Mēs tiekam pāri pagātnei un noliekam to vēstures plauktā. Citādi esam nolemti dzīvei, kad mūsu aizvainojumu termīti grauž mūs no iekšpuses, un vienīgie, kas no tā cieš, esam mēs paši. Piedot man palīdzēja doma, ka pāridarītāji nereti paši cieš no kāda cita pāridarījumiem. Šī atziņa būtu jāielāgo ikvienam no mums, jo sevišķi saskarsmē ar cilvēkiem strādājot. Protams, līdzās tai vienmēr jātur acis vaļā, lai izprastu tos pāridarīšanas motīvus, jo patiesības meklēšana ir ārkārtīgi sarežģīts gājiens, turklāt ne jau bērns tā aiz laba prāta atzīsies savās grūtībās, ne arī viņš sapratīs, kāpēc labprāt sāpina citus, to spēj pat ne katrs pieaugušais...

• Īstie spoguļi ir mūsu mīļie: mīloša ģimene un draugi. Viņi redz tevi tādu, kāds tu esi, un mīl tevi ar visām nepilnībām un vājībām. Pie velna pagātni, kas kā ziepes kož acīs tagadnē. Kad blakus ir kāds, kas tevi mīl, neskatoties uz tavām nepilnībām, sadzīvot ar sevi kļūst vairāk iespējami. Tad ir pat vērts censties.

Uz šīs nots arī beigšu, sakot lielu paldies romāna autorei Meldrai Vītolai – šis bija smagi un skaisti reizē! Kā pati dzīve...

Comments

Paldies par atsauksmi.
Mīļš sveiciens no autora.🌞☺️

Paldies autorei par rakstījumu un arī mana rakstītā lasījumu! 👍 Lai top vēl!