3.03.2025.

            Kā labi zināms, mēs ar kolēģēm un arī skolēniem mēdzam “spēlēt bibliotēkās”, kas nozīmē, ka maināmies ar grāmatām, iesakām tas cits citam un labi pavadām laiku lasot (šo teicienu savulaik ieviesa mans skolnieks Gustavs, kurš turklāt ir rados ar manu pirmo skolotāju, - uz jautājumu lasīšanas burtnīcā “Ko Tu ieguvi, lasot šo grāmatu?”, viņš mēdza atbildēt: “Labi pavadītu laiku!”, tā kā paldies, Gustav, par šo teicienu!). Februāra izskaņā iespēlēju no kolēģes vienu, bet viņai pretī aiznesu visas trīs Daces Rukšānes “smaržu triloģijas” grāmatas, lai var lasīt atspērusies. Un, protams, arī es darīju to pašu, un nemaz ne tāpēc, ka “degtu” dot grāmatu kādai citai kolēģei, kas jau stāv rindā (tā mums te Zanes Daudziņas “Bērnudienas komunālijā” pašlaik ceļo pa skolu...), bet gan tāpēc, ka bija tiiik aizraujoši, ka grūti nolikt malā.

            Par ko šis aizraušanās stāsts? Par grāmatu, ko abas ar kolēģi, šīs grāmatas īpašnieci,  vienprātīgi apzīmējām par Lennebergas Emīla un Zanes Daudziņas bērnudienu “krustojumu” mūsu bērnības “mērcē” – armēņu izcelsmes krievu rakstnieces Narinē Abgarjanas grāmatu “Maņuņa” (apgāds “Jumava” , izdota 2017.g. Ilzes Paegles – Mkrtčjanas tulkojums no armēņu valodas). Kāpēc tā? Jo notikumi risinās tai pašā mums un Zanei pazīstamajā padomijā, Armēnijas pilsētā Berdā, kas atrodas diezgan attālu nost no visādām lielpilsētām (jāatzīst, ka pēc nostāstiem spriežot, arī Latvijā šis tas no notikušā līdziniekiem varētu būt bijis vērojams...), savukārt Maņuņas jeb Marijas un viņas draudzenes Naras jeb Narinē “izgājieni”, bieži vien sākti ar labiem nodomiem (vai vispār bez nodomiem...) – gluži kā Emīlam, taču beigās izdevies iekulties visnotaļ amizantās un trakās situācijās. Protams, ne jau bez dažādu “palīgu” līdzdalības, piemēram, Narinē māsa Karīna varētu mierīgi būt piedzimusi par puiku, jo viņas izdarības regulāri likušas ciest apkārtnes puišeļiem, ja tie nav bijuši ar mieru “sadalīt ietekmes sfēras” pēc Karīnas prāta. Sava dalība notikumos arī Narinē vecākiem un Maņuņas tētim, bet vislielākā nozīme – Maņuņas vecmāmiņai jeb Ba, kura ir visugunīgākā persona šajā stāstā. Viņa izvārīs visgardākos ievārījumus un izceps visburvīgākās kūkas, liks mazmeitai un viņas draudzenēm apēst visbriesmīgākos sautētos dārzeņus un iesaistīs viņas visgarlaicīgākajos virtuves darbos, neļaujot pat padomāt par izvairīšanos no tiem, bet reizē arī aizstāvēs dažādos pārpratumos un likstās, kaislīgi diskutējot ar kaimiņiem un tālākiem ļaudīm. Viņas aklā mīlestība pret dēlu un viedoklis, ka izvēlētā vedekla nav gana laba, novedis pie tā, ka vedekla pametusi ģimeni, bet mazmeitas audzināšana uzticēta tēvam un vecmāmiņai, tātad Ba. Lasot epizodes, kas vēsta par savstarpējām attiecībām ģimenē, jāsaka, ka karstasinīgo dienvidnieku temperaments sit augstu vilni, un var tikai pabrīnīties, kā viņi visi sveiki un veseli tur sadzīvo. Taču laikam sava nozīme arī tam, ka Maņuņas un Naras tēvi laiku pa laikam dodas savās gaitās, sevišķi neņemot galvā sieviešu aizrādījumus un skandalēšanu. Kas no tā iznāk, jālasa pašiem!

            Apbrīnojami sprigana valoda, izteicienu lērums un situāciju raksturojumi liek smieties balsī. Krietns žūksnis atmiņu no saviem skolas laikiem – gan par braukšanu smagā auto kravas kastē, gan par deficīta precēm un to iegūšanu savā īpašumā, par stāvēšanu rindās un savstarpējām “laipnībām”, ar ko rindā stāvošie mēdza apveltīt viens otru. Protams, tādu situāciju, kā apraksta grāmatā, lai noskatītos indiešu kinofilmu “Zita un Gita”, gluži neesmu pieredzējusi, taču it mierīgi varu to iztēloties  pat savā bērnības kino “Teika”, kas arī atradās klusā un mierīgā rajonā, bet bija reizes, kad rinda no kases stiepās ārā krietni gara... Lai arī padomju laiks, grāmatā aprakstītas arī ticības jautājumu skartas epizodes un atklāti raduraksti, kad tālos senčos ir arī ebreju tautības pārstāvji un tamdēļ vecmāmiņas ikdienas valodā parādās arī pa kādam vārdam no tās (visi zemsvītras iztulkoti).

            Zinu, ka tagad meklēšu vēl vienu Narinē grāmatu – “No debesīm nokrita trīs āboli”, kas gan, pēc apraksta spriežot, nav saistīta ar “Maņuņu”, kura, savukārt, tika pieteikta kā triloģijas pirmā grāmata, taču nekur nerodu informāciju, vai triloģija tapusi uzrakstīta, izdota un arī tulkota. Skaidrs, ka mūsdienās brīžiem nākas aizdomāties par to savādo faktu, ka kāda valoda, rakstnieki vai mākslinieki vairs “nav modē”, un nepavisam ne kāda politiska vai ētiska  iemesla dēļ, bet gan tikai tāpēc, ka... Taču diez vai tas mazina grāmatas un rakstītā vārda vērtību, jo sevišķi, ja stāsta par notikušo visnotaļ reālistiski.

            Tāpēc paldies kolēģei Ilzei par bibliotēku spēli, ceru, ka arī viņai manis iespēlētās grāmatas būs sagādājušas prieku, un noslēgumā citāts no grāmatas autores teiktā: “Maņuņa” ir grāmata pieaugušiem bērniem. Tiem, kas arī trīsdesmit un sešdesmit gadu vecumā tic labajam un ar smaidu raugās nākotnē.” Tā arī darīsim – ticēsim labajam, ticēsim tam, ka mēs varam (un šī rīta ziņa par “Straumes” panākumiem un “Oskara” balvu to tikai apstiprināja!) un darīsim visu iespējamo, lai varētu vēl vairāk un labāk, lai ticība labajam arī radītu labo un uzvarētu ļauno!