Bērnu audiogrāmatas no izdevniecības "Liels un mazs" plaukta "Vasaras bibliotēkā" bija pieejamas līdz 30.septembrim, un tās noklausījos vairākkārt - gan nūjošanas gaitās, gan pēc tam, gatavojoties jaunajam mācību gadam un vēl arī klasē ar skolēniem, jo vairākas bija tik interesantas, viegli uztveramas un iepriecinošas, kā arī salīdzinoši īsas, ka tās pat izmantoju darbā - kopā ar draudzeni, kurai arī teātris un grāmatas tuvas, izveidojām darba lapas un devām uzdevumus saviem 2.klašu audzēkņiem. Daži pēc tam atzina, ka vienu otru grāmatu klausījušies vairākas reizes kā tādu vakara pasaciņu, citi savukārt palielījās, ka noklausījušies arī tās, kuras mūsu klases darbā neiekļāvu, jo laika bija par maz, bet klausāmais garš... Atkal jāsaka - varbūt kādreiz būs lemts...

Sergejs Timofejevs "Pasaka par bruņinieku, kuram sāpēja zobi" , ko lasīja Egils Melbārdis bija tik amizanta un pamācoša reizē, ka, to noklausoties, tūlīt pat radās ideja par šo grāmatu piedāvāšanu saviem audzēkņiem. Zinot to, cik reizēm grūti bērnus piedabūt pie lasīšanas, un zinot, cik ļoti viņi tomēr vismaz sākumskolā "pavelkas" uz skolotājas piedāvājumiem, darba lapas jautājumi acu priekšā sarindojās jau mežā, mājās atnākušai, atlika tikai pierakstīt.

Laura Gundara "Sveiks, vali!" Annas Klēveres lasījumā izvēlējos kā pirmo no abām rakstnieka darinātajām, un laikam trāpīju pareizi, jo šī grāmata iepazīstina ar vectēvu, kurš iesaukts par Vali, un mazmeitu, kuras "mīļvārdiņš" ir Spindzele. Tā arī ļoti jauki pastāsta gan par cilvēku attiecībām, gan par allaž aktuālo sasveicināšanās jeb pieklājības tēmu.

Savukārt otra Laura Gundara grāmata "Vaļa balss", ko brīžiem noslēpumainā balsī piedāvāja Marija Bērziņa, jau ir turpinājums, turklāt manā skatījumā krietni nopietnāks, jo stāsta par it kā bērniem neizprotamu lietu - vēlēšanām un to, cik svarīga ikviena balss, pieminot arī mūsu ikdienā sastopamos viedokļus un sabiedrības attieksmi pret vēlēšanām vispār. Tā kā šīs abas grāmatas bija diezgan ilgi klausāmas, tad tās palika manā un to audzēkņu "krājumā", kas klausījās paši visu, ko vēlējās, ne vien uzdoto. Tagad, kad rakstu šīs rindas, ir iznākusi arī trešā rakstnieka grāmata par vectēvu Vali un mazmeitu Spindzeli, tiesa gan, pagaidām tikai papīra formātā, bet varbūt kādreiz mīļais teātris radīs iespēju arī šīs grāmatas ielasīšanai un palaišanai klausāmā mākonī...

Ineses Zanderes "Trīs draugi vienas upes krastā" un Zane Jančevska ar tik daudz balsīm vienlaikus bija īsts prieka un jautrības mirklis. Jā, patiešām mirklis, jo pasaka gana īsa, bet arī tika klausīta un darba uzdevumos ievīta.

Jāņa Joņeva "Slepenie svētki", ko lasīja Mārtiņš Brūveris, šķiet, kļuva par manu audzēkņu iecienītāko grāmatu, jo notikumi tika apspriesti no visām pusēm, mēģinājām arī paši iztēloties, kas notiek mūsu istabās, kamēr mēs guļam vai esam projām no mājām. Šī bija pirmā grāmata, ko rudenī satikušies klausījāmies skolas solā, un paldies Tev, Ulvij, par brīnumjauko darba lapu, ar kuru iesākām šo gadu!

Jura Zvirgzdiņa "Mufa", ko sirsnīgi lasīja Mārtiņš Egliens, ir īstens meistardarbs par draudzību, cilvēku un dzīvnieku attiecībām, arī gana daudz izziņas materiāla par dzīvnieku pasauli. Šī grāmata reiz tika lasīta Bērnu žūrijas ietvaros, bet kā jau ar visu, kas jāpaspēj ātri, jo grāmatu gaida rinda gribētāju, nepalika prātā tik ļoti kā šajā jaukajā lasījumā. Brīžiem man meža takā nobira pa asarai, bija vietas, kur šķita, ka pašam lasītājam aizlūst balss...Arī šī ir gana gara īsajām skolas mācību stundām, taču tie, kas noklausījās paši, atzina par labu esam!

Māra Runguļa "Pastaiga mirušo pilsētā" un Ivars Kļavinskis man pirmo reizi mūžā uzdzina īstus šermuļus no spoku stāstiem. Lai gan grāmatu biju lasījusi jau iepriekš, nolēmu to arī noklausīties, jo man ļoti patīk Ivara Kļavinska mīmika, kad vēroju viņu uz teātra skatuves, tā ir tik bagātīga un daudz ko izstāstoša, savukārt  šoreiz balss un noskaņa kopā ar mūziku bija kas īpašs! Spoku stāsti lasīti, klausīti un stāstīti gana daudz, bet šajos vakaros patiesi brīžiem nācās atskatīties, vai aiz muguras viss mierīgi... Ak, bērnu dienu prieks par spoku un joku stāstiem!... Un kur nu vēl skolēni, kas lūdzās, lai klausāmies vēl, bet... aicināju klausīties pašiem vai aiziet uz skolas bibliotēku pēc grāmatas...

Mairas Dobeles "Nepareizas dzīves skola", ko lasīja Ainārs Ančevskis, arī jau pazīstama no Bērnu žūrijas laikiem, taču tagad to noklausījos ar pavisam citu attieksmi, jo izdevās iedziļināties stāstā pa īstam. Ik pa brīdim smiekls par pusaudžu runas veidu, ko Ainārs Ančevskis attēloja tik precīzi (katrs mēs tomēr paliekam kaut mazliet bērns, un tas ir jauki), savu pusaudžu gadu sajūtas un tām līdzās pašas dēlu un arī audzēkņu izpausmes, vietām kamols kaklā gan par attiecībām, gan par notikumiem... Ir vērts lasīt arī bērnu grāmatas, atgriezties sendienās vai pārdomāt, kā jūtas tie, kas tagad ir bērni...

Milzu paldies Nacionālā teātra aktieriem un visiem, kas ļāva tapt šim brīnišķīgajam grāmatu plauktam ar bērnu grāmatām! Ja būsim kopīgiem spēkiem ieinteresējuši kaut dažus, un kādreiz šo atkal turpināsim, tas būs brīnišķīgi! ❤