13.12.2023.


            Izrāde – piedzīvojums, jo šis nu reiz bija kas pavisam neredzēts. Izrāde, par kuru tapa zināms jau gana sen, un tā tika izrādīta K.K. fon Stricka villā 2020.gada vasarā, bet tad šķita “pazudusi”... Izrāde, kas definēta kā “monoopera”, tātad opera vienam cilvēkam? Jā, tā ir Ditas Lūriņas un Kaspara Rolšteina monoopera “#DiToo”, kura kopš šī gada 6.decembra lūkojama Latvijas Nacionālā teātra Aktieru zālē, kuru apģērbusi Liene Rolšteina, gaismām apdarinājusi Krista Erdmane, skaņas savā pārziņā ņēmis Lauris Stanke, par atbildīgajiem skatuves meistariem iecelti Rotvars Zomerovskis un Toms Beķeris (viņš - arī Oficiants izrādē un bārā), savukārt libretu angļu valodā tulkojis Francis Ludvigs Rolšteins, izrādes vdītāja Ilva Lorence, bet producente - Linda Helviga. Un – tas tiešām ir piedzīvojums! (Labi, labi, man jau laikam jebkura izrāde ir piedzīvojums, jo eju piedzīvot un pārdzīvot to, ko aktieri un visi citi izrādes darinātāji “sastrādājuši” parādīšanai mūsu – skatītāju – acīm, un meklēt savā prātā un sirdī to, ar ko mani uzrunās šai reizē...).


            Tātad – pie piedzīvojuma šoreiz piederas:

  • dzērienus šoreiz var iegādāties pašā Aktieru zālē un ar tiem doties savās vietās, kuras ir vai nu skatītāju zāles rindās, vai pie dažiem galdiņiem zāles priekšplāna centrā (līdzīgi notiek iekš “Oratorio” pie Rēzijas Kalniņas un Aināra Rubiķa... Vai vēl kur, neesmu droša...)
  • skatītāju acīm un visai uzmanībai ir viss plašais vadu un pogu “mudžeklis” pie skaņu pults, kur visas izrādes laikā darbojas mūzikas un libreta autors, basģitāras pavēlnieks Oskars Rolšteins
  • izrādes laikā notiek sadarbība ne vien starp abiem autoriem un izpildītājiem, bet dažās epizodēs iesaistās arī bārmenis, kurš pirms tam aktīvi rosījās pie dzērienu letes
  • kādas epizodes laikā konkrētiem skatītājiem tiek izsniegti lietusmētelīši un pie kājām nolikti lietussargi, lai konkrētas darbības rezultātā neciestu viņu apģērbs
  • šķiet, ka bārs, kas pieteikts kā darbojošs pirms un pēc izrādes, pēc tās pulcējis ne vien skatītājus, bet arī pašus māksliniekus, bet to šoreiz nepārbaudu, pa durvju spraugu lūrot (nav taču pieklājīgi, ja ļoti gribējās, varēju jau palikt...)


             Kā lasāms izrādes programmiņā, “izrādes “#DiToo” pamatā ir autobiogrāfiskā formā veidots stāsts par Dvīņu māsas neparastajiem piedzīvojumiem Papes Priediengalā – mazā Kurzemes jūrmalas “hamletā”. Man šis lika aizdomāties par to, ka, iespējams, katram no mums, bet varbūt arī tikai kādos īpašos mirkļos atsevišķiem “izredzētajiem” ir GAN sava dvīņumāsa vai dvīņubrālis, kas mums ko atklāj, aizliedz, pamāca, pasargā vai vienkārši IR visdažādākajos veidos un izpausmēs. Šķita, ka te diezgan liela mistikas deva tika savīta kopā tiklab ar senlaikus dzirdētiem nostāstiem, kā ar  cilvēku domām un minējumiem par to, kas tad mēs īsti esam, no kurienes nākam, kas ir mūsu spēka avots, - it kā visnotaļ labs notikumu un pārdomu klāsts, lai liktu cilvēkam aizdomāties par daudz ko...

Šis patiesi ir notikums notikumā (kaut kur tikko izlasīju šādu vērtējumu šai izrādei), jo – Aktieru zālē esam gana tuvu cits citam – skatītāji un aktieri, - ir iespēja apbrīnot Ditas Lūriņas veikumu un izpausmes veidus; ir pamatots izbrīns par visu neredzēto, kas notiek uz skatuves; un ir apstiprinājums kādai lasītai domai, ka – nu jā, tā IR Dita!... Es laiku pa laikam mēdzu aizdomāties pa to, kā gan režisori izvēlas aktierus savām izrādēm, un turklāt gadās, ka TIK trāpīgi, ka trāpīgāk nevar būt, tā arī šeit, kad, protams, režisore ir arī izpildītāja, tātad – pati sevis dvīņumāsa, kas taču sevi pazīst vislabāk. Tā kā pieteikumā minēts vārds “autobiogrāfisks”, tad skaidrs, ka kaut kam no pašas biogrāfijas tur jābūt gan, taču tik sīki neņēmos “preparēt” stāstu norises vietas, notikumus un ļaužus. Savukārt vārdi par dzejnieku, kas dzimis konkrētā gadā un miris konkrētā gadā, gan deva iespēju saausīties un šo mīklu arī atrisināt. Tieši tāpat īpašas sajūtas, sirsnīgu smieklu ieskaitot, uzjundīja epizode, kurā tiek stāstīts par konkrētas kompānijas T-kreklu, kas saņemts dāvanā no kompānijas vadības svētku reizē, un reizē tika pieminētas nebūšanas, kas ar šo iestādi saistītas, - akurāt vajadzētu šo tekstu dabūt savās rokās, jo “kantoris” cieši saistīts ar manu tuvāko cilvēku... Protams, mazliet uz asaru un savas dzīves “preparēšanu” pavilka turpmākie vārdi par to, kuram jāsēž mājās ar slimiem bērniem, kamēr “šī” dauzās apkārt, bet tikpat sirsnīgi iespiedās ikvienā dvēseles spraudziņā par to, ka ikvienam vajag savu cilvēku, kas patur matus, kad tev ir slikti... Jā, varam to tulkot tiklab patiesi, uzburot atmiņā vai fantāzijā skatu, kā kāds tura otra cilvēka matus sliktas dūšas brīdī, kā arī iztēlojoties, ka ir kāds ļoti tuvs cilvēks – lai tas būtu radinieks vai draugs -, kurš spēj par tevi parūpēties arī brīžos, kad esi galīgi sanīcis, izslimojies vai citādi jūties pēc “sabrauktas vardes”.


              Tā kā darbības vieta ir Kurzemes jūrmala, tad, zinot vēsturi un to, kas vēsturiskos griežos gājis zudībā, bija mirkļi, kas manā prātā iedvesa gan līvu vēstures rindiņas, gan to, kā mūsu senčiem klājies, sastopot dažādus zemes iekarotājus un iekārotājus. Pilnīgi iespējams, ka dažas stāsta nianses rodamas šajos piedzīvojumos... Savukārt tik dzejiski nosaukts kāds process sievietes mūža garumā man bija pārsteigums, jo bija dzirdēts viss kaut kas, bet  ne – “sarkanā grāmata”! Un laikam taču sava taisnība arī tajā visā, jo – ir lietas, norises, sajūtas, kuras, lai neaizmirstos, jāieraksta sarkanajā grāmatā, un – ja godīgi, tad arī saistībā ar mūsu kā cilvēku – seksuālu būtņu – atvēršanos, attīstību šai pasaulē.


               Epizode, kas, iespējams, dažādos veidos “sadrebināja” visus zālē sēdošos – ledus un viskija sajaukums, kas pēc tam ar mazu krūzīti tika liets pašai sev virsū, manā prātā sasauca domu, ka mākslinieks savā radīšanas procesā ir tik kails un pakļauts visiem “vējiem”, bet pēc tam – arī visdažādākajiem lietiem un pat samazgām, ar ko tiek apliets gan pats cilvēks, gan viņa paveiktais, īpaši pat neiedziļinoties tajā, ko tad viņš gribējis mums pavēstīt. Un tad, kad lietus pāri, noslaukās, noskurinās, izgriež to “zampu” no kleitas stērbeles, un dodas atkal tālāk stāstīt savu stāstu no jauna, ar cerību, ka tiks uzklausīts un saprasts, vai varbūt kādam palīdzēs tas, ko būs vēlējies paust... Noteikti būs cilvēki, kas teiks, ka, pirmkārt, šādi “izniekot mantu”, t.i., viskiju, ir pilnīgs neprāts (teātrī gan dara tādus “neprātus”, kā nupat vienā virsrakstā pausts – teātrī visi esam mazliet psihopāti...), otrkārt, ka šādi neko nav iespējams pateikt, un gan jau būtu arī treškārt un ceturtkārt... Es savukārt palieku pie pārliecības, ka uz teātri jāiet ļauties un atdoties radošās komandas veikumam, jo, ja vismaz par puteklīša tiesu spēsi aizdomāties un līdzi just un dzīvot, tad arī tas jau būs daudz...


                Vēl ļoti īpašais šai reizē bija tas, ko ar cilvēka balsi spēj izdarīt mikrofons un tā pārvēršanas spējas. Manā atmiņā atausa gan mūsu brīnišķīgo mākslinieču Veras Singajevskas un Veltas Skurstenes balsu tembri, gan pavisam nesen pasākumā “Sveiks, Marģeri!” klausītās Daces Bonātes intonācijas, gan, protams, neizpalika izbrīns par Ditas pašas spēju spēlēties ar balsi UN mikrofonu. Pavisam godīgi jāpiebilst, ka šoreiz teātra zālē uzņemtais “selfijs” man arī tik ļoti atgādināja gan pašu Daci Bonāti, ka nevarēju noturēties bez bildes savā Instagram aprakstā, kaut parasti nemēdzu savu “ģīmi” pievienot ierakstos...


                Savukārt Kaspars Rolšteins savā mieriņā man atgādināja tādu sargājošu plecu, pie kura jebkurai dvīņumāsai ļauts pieķerties, atbalstīties, sajust aizvēju, jo ģitāras stīgu skandināšana visdažādākajos veidos bija kā tāds mierinošs rituāls, kurā ar saviem bungojošiem ritmiem kā tādas lietuslāses reizi pa reizei iejaucās Ditas spēlētais uz – “bungu mašīnas”? – vai tā to sauc? Laikam taču nē, bet neesmu profesionāle šai ziņā... Turklāt interesanti, ka esmu novērojusi – cilvēkus ar vienu un to pašu vārdu nereti saista līdzīgas rakstura iezīmes (ne jau velti Gunnars Treimanis izpētīja un grāmatā aprakstīja “Vārdu noslēpumus”...!, bet šoreiz es lūkojos uz Kasparu un savā prātā līdzināju viņu ar vēl diviem sev zināmiem Kaspariem, kas arī tik tuvi ārējā izskatā, ka atbilst arī manai vīzijai par to sargājošo plecu.


                 Ir liels prieks šo izrādi beidzot piedzīvot, un jauki, ka tā atradusi mājvietu Nacionālajā teātrī! Žēl tikai, ka mājaslapā izrāžu sadaļā šai nav atvēlēta vieta atsauksmēm, jāpietiek ar Instagramu, kur diži “izrakstīties” nav ļauts... Ja iesiet uz šo izrādi, esiet gatavi piedzīvojumam un ļaušanās priekam, lai izdodas!


                 P.S. Es piedzīvoju divus galēji pretējus viedokļus no sev zināmiem ļaudīm, kas līdz ar mani atradās šai zālē šai vakarā - vien bija gandrīz tikpat "Wow!" kā manējais, jo sevišķi zinot, ka šī viedokļa paudējs ir tuvu mūzikai un skatuvei esošs cilvēks, un otrs - no arī visnotaļ teātra mīļotājas kolēģes - vēstīja, ka tad, ja būtu sēdējusi vairāk durvju tuvumā, būtu sprukusi laukā, jo galīgi nebijis viņas garšai... Neko darīt, arī tā notiek, bet tāpēc jau ejam piedzīvot paši savām acīm un sirdīm, lai arī garšu un pēcgaršu izjustu paši...