Ja kāds man kādreiz teiktu, ka vēl bez "Skroderdienām" būs izrādes, turklāt ne vieglas, izklaidējošas, ko skatīšos vairākkārt, nez vai piekristu. Kā nekā, nav jau filma, ko ieslēdz un noskaties pa TV, izslēdz, ja apnīk, vai paņem pauzi.

Reiņa Suhanova veidotā "Margarēta" kā "tukšā laika" (tas mans apzīmējums šim savādajam laika posmam, kas reizē dzen izmisumā un liek radīt un darīt ko jaunu) produkts bija gan intriga, gan ziņkārība un fanošana reizē. Uzzinājusi par iespēju noskatīties ZOOM ģenerālmēģinājumu, nolēmu to izmēģināt, un - jā, tas bija to vērts! Tā kā Advokāti ir divi, pēc ģenerālmēģinājuma lūkošanas sapratu, ka noteikti gribēšu redzēt arī otru, ko arī pie izdevības izdarīju. Bet - apetīte rodas ēdot! Pēc otrās ZOOM izrādes bija skaidrs, ka vēlos piedzīvot izrādi arī klātienē. Savukārt tagad, pēc pirmās klātienes zinu, ka tad, kad "pasaule atkal atvērsies", būšu klāt vēlreiz, lai piedzīvotu šo notikumu atkal! Jau tagad varu teikt, ka pieredzes interesantas, iedvesmojošas, arī luga izlasīta un vēl pa rokai nolikts "Fausts", kas gan prasa nopietnāku pieķeršanos, bet gan pienāks laiks arī tam.

Ģenerālmēģinājums pie ekrāna 29.jūlija vakarā bija bauda un viela pārdomām, mēģinājums iztēloties LMT Jauno zāli un to, kā tad tur viss notika.Bet visam pāri - aktieru sejas izteiksmes, emocijas un vienubrīd atskārsme - ja nu Advokāts pats ir Margarētas dēls? Spēcīgi, kā jau visi Māras Zālītes darbi. Prātā palika atziņa, ka "es zinu četras svešvalodas, bet nezināju, kas ir damaksnis un citus vārdus ..." (vai mums daudziem šobrīd tā negadās?), kā arī pārdomas par to, cik ļoti advokāts savā darbā drīkst "pielaist" klāt emocijas pret aizstāvamo, par notikušo, gluži tāpat kā ārsts pret pacientu vai skolotājs pret audzēkni. Kaspara Aniņa Advokāts tāds nosvērts, mierīgs, nopietns - nu īsts stereotips par advokātiem, kurus taču laikam nekas nespēj satraukt, ne izsist no sliedēm... Šķita likumsakarīgi, ka visos pēdējā laikā tapušajos iestudējumos īpaši spilgti jūtamas atziņas par cilvēku attiecību svarīgumu, to, cik nozīmīgi esam cits citam gan atbalstot, gan kritizējot un savu viedokli izsakot. Un nākamajā dienā soctīklos ieraudzīt "gabaliņu" savu pārdomu uz viena Advokāta bildes - negaidīts, bet sirsnīgs pārsteigums! 

Otrā reize ZOOM notika tad, kad dzīve bija atgriezusies nosacīti vecajās sliedēs, 30.septembra vakarā.  Uzskatu to par brīnišķīgu iespēju gan tādēļ, ka ļoti ērti jūtos arī savā datorkrēslā, gan arī tuvplānā baudāmo emociju un sajūtu dēļ. Var just, ka izrāde ir iespēlēta un ir daudz jaunu nianšu, droši vien arī tas, ka ar dažādiem partneriem vienu un to pašu lomu ir iespējams nospēlēt atšķirīgi. Kārļa Reijera Advokāts - īsts jaunības maksimālists, kurā jūtams gan naivums, gan līdzjūtība, gan pieredzes trūkums advokāta darbā un sašutums par to, kādi noziegumi izdarīti, tāpat kā neizpratne par to, ka Margarēta neatbild uz viņa jautājumiem tā, kā viņš iecerējis, un azarts, degsme darboties, arī līdzjūtība skatienā, aizkustinājums un bērnišķīgs prieks, kad sarunā izdevies atklāt ko gaidītu. Savukārt Daigas Kažociņas Margarēta šoreiz tāda mazliet koķeta, brīžiem īsti aizvainota un dusmīga, brīžiem līdzjūtīga pret Advokātu viņa veicamā darba dēļ, un vēl pārliecinošāka, dziļāka un sāpīgāka nekā ģenerālmēģinājumu skatoties. Šķiet, ka emocijas sprēgāt sprēgā gan zālē, gan pie ekrāna. Un Kaspara Aniņa vēsais miers, piedāvājot nazi vienam sīkam šņāpienam un romantiskai paraksta metodei burtiski sastindzina, it kā tā būtu pavisam parasta lieta - dokumentus parakstīt ar asinīm... Prātā šoreiz palika frāze "Laiks radina mūs izlikties par sliktākiem nekā esam" un brīžiem roka pastiepās pēc "Fausta" sējuma, kurš blakus uz galda un pamazām tiek lasīts. 

Kārta klātienes izrādei pienāca brīdī, kad pasaule atkal gatavojās apstāties, 7.novembrī, pēdējais, ko paspēju izbaudīt klātienē, un brīnumainā kārtā, teātra mājaslapā mainoties informācijai, nomainījās arī Advokāts, taču par to neskumu, jo zināju, ka joprojām gribu redzēt abus. Varu piekrist viedoklim, ka šo izrādi vajag izbaudīt abos variantos, turklāt, manuprāt, vispirms pie ekrāna, kad redzi ik vaibstu un acs kaktiņā ieriesušos asaru, bet pēc tam zālē, kad visu vēl papildina tas, ko kamera vienkārši nepiedāvā ieraudzīt. Emocijas dzirksteļoja gaisā un fināla mirklī bija tik spēcīgas, ka skudriņas pārskrēja. Turklāt ļoti spēcīga realitātes sajūta, jo ekrānā īsti nepamanīju cilvēku, kurš pavada Advokātu, ne arī viņa sejas izteiksmes, taču zālē viņa ienākšana ik reizi radīja tādu filmās piedzīvoto cietuma kameras sajūtu - stingri, skaļi soļi, robustas kustības, nekāda cilvēciska kontakta, patiešām akmens ciets vīrs. Savukārt Kārlis Reijers Advokāta lomā joprojām cilvēcīgs un sirsnīgs, tāds, kurš "neder par advokātu", jo pārāk pielaiž sev klāt notiekošo, un Daigas Kažociņas Margarēta tāda mātišķa, dzīvesgudra sieviete, kura parāda, ka arī cietumā iespējams izglītoties un augt, saglabāt savas labās īpašības un nesūkstīties par grūtībām un pārdzīvojumiem, turklāt spēj aizraut otru ar to, ko apgūst pati - Advokāta mazliet koķetais paziņojums ekrānā (jo 1.cēlienā biju "cietuma kamerā"), ka viņš dabūjis to vārdnīcu, bija tik sirsnīgs apliecinājums tam, ka no ikviena cilvēka, ko sastopam, varam kaut ko mācīties.

Tagad jāgaida pasaules atgriešanās pareizajās sliedēs, lai ietu izbaudīt vēlreiz, un tad aplis būs noslēdzies. Turpinājums sekos...

P.S. Mazās pārdomas rodamas šeit:

https://teatris.lv/izrade/margareta 

un

https://teatris.lv/izrade/margareta-zoom-tiesraide

#MāraZālīte

#KasparsAniņš

#KārlisReijers

#DaigaKažociņa