28.02.2022.

Ir grāmatas, kas pievilina ar autora vārdu, personību un arī nosaukumu. Šis ir tas gadījums, jo Sandras Kalnietes romāns “Tev būs četri vīri” ir intriģējošs no visām pusēm. Atzīšos, ka pārējos Sandras Kalnietes rakstu darbus vēl neesmu izlasījusi, bet domāju, ka to izdarīšu. Arī viņa pati kā personība ir gana fascinējoša, lai būtu interesanti iepazīt arī literāro veikumu gan dokumentālajā, gan daiļliteratūras žanrā. Turklāt sabiedrībā zināmu cilvēku rakstu darbi, jo sevišķi, ja šos cilvēkus pazīstam ne kā rakstniekus, šķiet sevišķi interesanti, jo bieži vien atklāj kādas pavisam jaunas, neiepazītas virsotnes.

Pirms tiku pie lasīšanas, iepazinos ar raidījumā “Grāmatu kods” dzirdamo, kur pati autore stāsta gan par darba tapšanu, gan par dažādām interesantām niansēm. Arī pieteikums uz grāmatas pēdējā vāka – gan fragments no romāna lappusēm, gan Sandras Kalnietes vārdi: “Gadu desmitiem sevī esmu krājusi Latvijas sieviešu dzīvesstāstus, kuru dramatisms un traģisms liek elpai aizrauties. Likteņa liesmas bieži mēdz visu iznīcināt, taču neiznīcināms ir spēks, ar kādu sieviete atdzimst no pelniem. (..) Sākoties pandēmijai ar attālināto darbu un mājsēdi, saņēmos un uzrakstīju.” Te nu atkal jāatzīst, ka pandēmijas laiks būs izdarījis arī kaut ko labu vismaz tajā nozīmē, ka daudziem cilvēkiem ir bijis laiks apstāties ikdienas skrējienā, sakārtot jau gadiem auklētas idejas un radīt no tām grāmatu – ir tik daudz piemēru šim radošajam garam, un labi, ka tā!

Iespējams, citi lasītāji mēģinās savilkt paralēles ar pašas Sandras Kalnietes dzīvi, lasot romānā par Indras Tārandes gaitām. Tā kā autori tik dziļi nepazīstu un esmu lasījusi vien intervijas ar viņu dažādos avotos, tad nevaru un arī nevēlos spriest, cik daudz no lasāmā ir viņas pašas piedzīvots, cik – citu cilvēku pieredzētie dzīves notikumi. Bet vienu zinu droši – jebkurš dzīves gājums ir kā viens krāšņs scenārijs pilnmetrāžas filmai vai pat seriālam, jo tā, kā notiek tikai dzīvē, nez vai kāds scenārists tāpat vien “no laba prāta” varētu uzrakstīt. Tāpēc lasīju vienkārši kā dzīvesstāstu, pieredzi un bagātīgu atmiņu kamolu, kas atspoguļo gan savulaik notikušo sabiedrības, gan arī katra indivīda dzīvē, jo aizbēgt viens no otra mēs nevaram nekur, tās ir pārāk ciešas un nesaraujamas saites, kas mūs “piesien” vietām, notikumiem un laikmeta īpatnībām.

Romāna galvenā varone Indra dzimusi Sibīrijā, Pervomaiskas sādžā, un pirmās lappuses vēsta par tādām bērnības atmiņām, kas reizē skaistas un nedaudz baisas, jo ir gan labi ļaudis apkārt, gan tādi, no kuriem jāuzmanās, jāpiedzīvo arī nicinājums, bailes tikt “nostučītam” un pazemotam, jo savas sodāmības dēļ tu, cilvēks, daudz ko nedrīksti atļauties. Nudien nebrīnos par to, ka daudzi cilvēki līdzīgi Indras mātei Austrai visu mūžu nesa līdzi gan sāpīgos pārdzīvojumus, gan vēl bērnībā ieaudzinātās vērtības un mazliet pat pārspīlētās tikumības izpausmes, kuras uzcēla gana stipru neuzticēšanās sienu starp māti un meitu. Ar šodienas prātu un pieredzi varu saprast šos ceļus izgājušos ļaudis, iztēloties viņu sajūtas, bet pilnīgi noteikti nespēju iedomāties, vai un kā es tiktu galā ar kaut ko tādu, ja, nedod, Dievs, būtu jāpiedzīvo...

Interesanti, ka Indras vecāki ir gana lieli pretstati, jo – cik māte burkšķ un rājas, tik tēvs mierīgi piekrīt un vienkārši dodas tālāk. Savukārt Indra pati, pieaugusi būdama, krīt otrā galējībā – cik iespējams, izvairās no attiecību skaidrošanas, bet vienkārši dodas projām no konkrētā cilvēka. “Tikai pēc vairākiem fiasko manās attiecībās ar vīriešiem kāds psihoterapeits palīdzēja saprast, ka jāmācās teikt to, kas nepatīk. Otrs jau nevar būt domu lasītājs, lai nojaustu, ka manī krājas mazītiņi, mazi un lielāki aizvainojumi un pārpratumi. Ai, cik grūti bija atlaist sev bremzes un kaut kā izspiest tos vārdus, kas otru brīdina, ka tuvojas sarkanā zona un jāpiebremzē.” Šķiet, ka šī ir prasme, kas jāapgūst veselai paaudzei, turklāt jāiemācās pieņemt, ka otrs drīkst un pat vajag pateikt savus nepatīkamos mirkļus, un par to nevajag apvainoties un dusmoties, jo tikai tas ir ceļš uz saprašanos.

Izrādās, ka visos laikos cilvēkiem bijis kāds vilinājums pēc tādiem ļaudīm, kas nav gluži “ar roku aizsniedzami”, par kuriem šķiet, ka viņi nu gan ir kas īpašs, jo “atrodas mūzu aizbildniecībā”, tātad ir aktieri, mākslinieki, mūziķi un tamlīdzīgi “īpaši ļaudis”. Mani bērnībā vecāki tieši tā arī mācīja, ka šie ir tādi citādāki, “augstāki”, par parastajiem cilvēkiem pāri stāvoši ļaudis, un nemaz nedomā viņiem tuvoties, tas nav tev! (Ak, ja viņi zinātu par mani un saviem mazbērniem tagad!...) Taču nenoliedzami, ir arī daudz fantāziju, ilūziju, jo, kā saka pati Indra pēc sastapšanās ar kādu populāru aktieri un uzsākot darbu teātrī kā rekvizītore: “..šo garlaicību ar uzviju atsvēra baumu, tenku, ķildu, intrigu stāsti, kas virmot virmoja visapkārt. Tos es dzēru malkiem un aumaļām. Tie aizpildīja manus rītus, dienas, vakarus. (..) Šīs teātra pasaulei tik raksturīgās putas man aizēnoja to lielo un vienreizējo, kas cilvēkus tik ļoti velk uz teātri, - iespēju pacelties pāri banālai ikdienai, un, pateicoties aktieru nervu enerģijas vilnim, piedzīvot saskarsmi ar citu dzīvi un citu īstenību.” Tas ir tas, kas cilvēkiem arī šodien liek lasīt “dzelteno presi” un zināt par sabiedrībā populāriem ļaudīm, jo gribas taču pa to atslēgas caurumiņu ielūkoties, bet aizmirstas, ka arī tas populārais ir tikai cilvēks vien, un arī viņam savi grūtumi un prieki, par kuriem mēs neviens nezinātu, ja viņš būtu “cilvēks parastais”...

Arī šajā, līdzīgi kā daudzās citās dzīvesstāstu grāmatās, minēta tiekšanās pēc izglītības. Indra pēc saviem lielajiem pārdzīvojumiem, pateicoties dzīvesgudras draudzenes atbalstam, gan pievēršas intensīvai grāmatu lasīšanai, gan arī izlemj studēt. Sākotnējā izvēle bijusi vēsture, bet par šo vēlmi draudzene izteikusies skarbi: “Mīļais bērns, kas tev var būt kopīgs ar šo prostitūtu, kuru katra vara izdrāž pēc sava prāta un vajadzības? Šis rupjais, bet nesaudzīgi patiesais padomju safabricētās vēstures raksturojums man lika daudz ko pārdomāt. Tiešām, kā gan es tikšu galā ar tiem meliem un puspatiesībām, ar kurām bija piespeķotas PSRS vēstures mācību grāmatas un kuras manos rakstu darbos un eksāmenos būs jāatkārto un vēl jāpiepušķo? Vai gan es spētu melot, ka buržuāziskajā Latvijā tauta grima arvien dziļākā nabadzībā un analfabētismā? To darot, es zaimotu manu vecāku Sibīrijas ciešanas un Elgas bēgļu gaitās piedzīvoto.” Un interesanti, ka ar visu dzīves grūtību komplektu Indrai izdevies studēt angļu valodu, sastapt brīnišķīgus pasniedzējus, un pēc tam šīs zināšanas dzīvē lieti noderējušas, neskatoties uz to, ka padomju laikā taču neviens par svešvalodas zināšanu praktisku pielietojumu nevarēja pat sapņot...

Sāpīga atziņa, kas, iespējams, reizi mūžā ienāk prātā ikvienam, kam ir bērni – ka es taču gribu būt labs pret savu bērnu, bez rāšanās un dusmām, sodiem un citām negācijām, taču diemžēl dažādu iemeslu dēļ to nespēju – nogurums, darbu lērums, vientulība, nespēja veltīt laiku sev, jo nav, kas palīdz: “Nesaprotu, kā manī varēja mist šīs divas mātes – niknā un mīļā. Es tik ļoti mīlēju savu bērnu un tajā pašā laikā tik ļoti viņam darīju pāri.”

Lai cik savādi, bet izrādās, ka reizēm mierinājumu varam rast jaunos izaicinājumos, jaunās grūtībās, lai arī tās būtu jaunu zināšanu apguve. Turklāt atkal – kas praktisks, tāds, kas var noderēt dzīvē un arī patīk un interesē pašai. Zinu, ka arī man tā bijis, kad kāda interese pārvērtusies prasmē un dod gan mierinājumu, gan arī gandarījumu un iepriecinājumu: “Ka tērps jau neesot parasts apģērbs un tā šūšanā bez amata tikpat svarīga radoša pieeja, un to manī jūtot. (..) Kas to būtu domājis, ka mana bērnības aizraušanās ar leļļu kleitu zīmēšanu un šūšanu mani aizvedīs pie īstu tērpu šūšanas un vēlāk pie to modelēšanas!” Pie tam lai atceramies, ka padomju laikā veikalos bija tikai tas, kas bija, bet, ja gribējās kaut ko savu, oriģinālu, tad viena no iespējām patiesi bija to darināt pašiem, tādēļ ne vien sievietes, bet arī vīrieši apguva šūšanas māku un apšuva sevi, radus, draugus un paziņas, pa reizei arī kādu naudiņu nopelnot.

Vēl pieminēšanas vērti man šķiet Indras maģiskie, pravietiskie sapņi, kurus viņa redzēja īpašos dzīves brīžos, tā uzzinot gan par savām satikšanās reizēm, kas nesīs kādus patīkamus vai šausminošus dzīves notikumus, gan arī par likteņa pavērsieniem. Sakiet ko gribat, bet ir pasaulē neizskaidrojamas lietas, un ne jau visu vajag izskaidrot ar racionālo prātu...

Savukārt atziņa par bagātības nenozīmību mūsu dzīvē – tik aktuāla arī šodienas skrejošajā laikā, kad tik daudz jāpaspēj, no tevis tik daudz ko prasa, ka pats vairs nesaproti, kur un kā palikt. Skumji varbūt, ka Indrai šī atziņa nāca jau pēc dēla un mīļotā vīrieša zaudēšanas, bet tai pašā laikā viņa bija izgājusi zināmā veidā svētceļojumu – uz Maču Pikču, kur bija vēlējies nokļūt viņas nelaiķis dēls, un tieši tur, vērojot senos un mūžīgos sasniegumus, radās doma, ka “Nē, mūžīgi bija akmeņi, guldīti tempļos un terasēs, zelts un sudrabs, kas simbolizēja saules un mēness gaismu. Pat Maču Pikču radītāju identitāte nav zināma. Iepazīstot pieticīgos un trūcīgos indiāņu ciematus, es it kā atgriezos manas jaunības zemē, kurā bija tik daudz uzņēmības un izdomas un kur viss nebija nopērkams ar kredītkartes pinkodu. Jā, toreiz es sapņoju par skaistiem tērpiem, rotām, kažokiem, pašas dzīvokli, domādama, ka tad gan es būtu laimīga. Tagad man piederēja septiņreiz septiņos mūžos nenotērējama turība, bet tā mani nedarīja laimīgu. Kāpēc gan man kā vāverei ritenī visu laiku ir jāskrien pakaļ peļņai, it kā tas būtu manas dzīves svarīgākais uzdevums? Kā šo pretrunu atrisināt, es nezināju, un tas mani ļoti nomāca.”

Un vēl viena lieta, kas mani “aizķēra”, vērojot šodien man svarīgajā – izglītības – lauciņā notiekošo, ir par to, kāpēc mūsu jauniešiem jādodas studēt uz ārzemēm, it kā tikai tur būtu tā labākā izglītība, bet pie mums notiek neskaitāmas reformas ar saukli, ka jāpaņem no citu valstu izglītības sistēmām noderīgais, bet bieži tiek aizmirsts, ka no konteksta izrauts fragments nenozīmē to pašu, ko pilnais saturs... Kāpēc par izglītību lemj cilvēki, kam ar patieso situāciju maz sakara, jo reāli skolu, skolēnus un tur notiekošo redzējuši, šķiet, kad paši gājuši skolā? Tāpat arī augstskolā mēdz būt noderīgas un arī pavisam neskaidras lietas, kas jo īpaši spilgti parādās šajos savādajos apstākļos... Uz šādām pārdomām mani vedināja mirklis, kad Indra pēc atgriešanās mājās izlēma nodibināt sava dēla vārdā nosauktu fondu, “kura mērķis būtu stipendiju piešķiršana tiem Latvijas jauniešiem, kuri gribētu studēt pasaules augstskolās, bet kuru vecāku pieticīgā rocība to neļāva vai arī kuri nebija atraduši citu finansētāju sava sapņa piepildīšanai. Spējīgākie un uzņēmīgākie bija pelnījuši mācīties augstskolās, kur nevaldīja piesmakusī padomju smaka, kas vēl aizvien nāca no bijušajiem padomju profesoriem deviņdesmito gadu beigās Latvijā. Tā bija slēgta cunfte, kas pat netaisījās atvērties, lai dotu iespējas strādāt tiem trimdas tautiešiem, kas nāca no labām Eiropas vai Amerikas augstskolām un patriotisma pacēlumā bija gatavi atteikties no savām labajām profesoru algām, lai strādātu Latvijas atdzimšanai. Nē, viņi nebija vajadzīgi, jo apdraudēja aizsēdējušās un padomiskās viduvējības, kas veidoja “demokrātisko vairākumu” un lēma akadēmisko izcilību vietā.”

Grāmatas izskaņā notiek tāda kā salīdzināšanās ar dzīvi, kad visi darāmie laicīgie darbi izdarīti, lai brīdī, kad viss beidzies, pakaļpalicējiem viss skaidrs un saprotams, kā arī kavēšanās vēl kādās svarīgās atmiņās un sajūtās. Īpašs ir mirklis, kad Indra stāsta par savu vecāku aiziešanu, jo “tas ir nepiepildāms tukšums, kas mainīja visu – manu pasaules izjūtu, manu ikdienu, manu dzīvi. (..) Pēc vecāku aiziešanas es asāk nekā jebkad agrāk sāku apzināties laika joņošanu, ka turpmāk katra aizritošā sekunde, minūte, stunda saīsina man atvēlētās dzīves pavedienu, ka ik mirklis ir neatgriežams, vienvienīgs un neatkārtojams.” Tā kā es šos mirkļus esmu piedzīvojusi jau agrā jaunībā un bērnībā, tad mana pieredze ir mazliet atšķirīga, bet varu teikt, ka tieši tagad, kad apkārt notiek tik nežēlīgi un prātam neaptverami notikumi, sāku to izjust tāpat...

Šoreiz sanāca gari, turklāt palika nepieminētas dažādas sadzīviskas situācijas, arī kas nerātns, ja tā var izteikties, un sāpīgs, bet tieši tāpēc ir vērts šo grāmatu izlasīt pašam, kādam varbūt kavējoties atmiņās par aizgājušiem laikiem, citam – lai uzzinātu kādas no mūsu tautas vēstures niansēm... Paldies Sandrai Kalnietei par šo lielisko grāmatu!

P.S. nesen iekš FB grupā “Izcilas grāmatas” bija minēts tieši šis darbs, gan ar diviem citātiem, kas ļoti atbilstīgi šim laikam, te būs:

https://www.facebook.com/groups/151283348860960/user/100022057942750

interesanti ieskatīties...