11.01.2022.

Vai iespējams uzrakstīt aizraujošu, jautru un reizē domājamu grāmatu par skolu un datoriem tajā, tā teikt, digitālo izglītību? Pie tam izdarīt to tā, lai reizē būtu gan kā fantāzija, gan mēs tajā atpazītu pavisam reālu īstenību? Jā, ir iespējams, un igauņu rakstnieks Ilmars Tomusks savā grāmatā “Datordullā skola” to ir izdarījis!

Rudens pusē, kad “Zvaigzne ABC” mājaslapā izlasīju par šādas grāmatas tapšanu, zināju, ka man to vajag, un neesmu vīlusies ne par vienu milimetru! Protams, kā jau daudzas bērnu grāmatas, arī šī tādam grāmatu rijējam kā man ir dažu stundu darbiņš, taču cik daudz smieklu, pozitīvu emociju un atziņu tajā rasts! Turklāt domāju, ka šī atkal būs no tām, pēc kuras mani “bibliotēkās spēlētāji” stāvēs rindā un īsti neļaus tai aizstāvēties uz klases galda.

Sižets gluži mūsdienīgs – kā nekā visur pasaulē taču tiek lietoti digitālie rīki, katram taču jau no mazām dienām ir pieejams viedtālrunis, planšetdators un interaktīvā tāfele, vai nu lai igauņu skolā būtu citādi? Tā kā direktora Margusa Medņa vadītajā skolā datortehnika ir ne pa jokam novecojusi, un uz skolu ir viesos atbraukuši tāli ciemiņi no Japānas, kas izlemj šo veco datortehniku vest uz īpašu muzeju, bet vietā piedāvā uz izdevīgiem noteikumiem pavisam modernas datortehnoloģijas, tad grēks būtu šo iespēju neizmantot. Turklāt tā varētu “paspīdēt” citu skolu vidū ar jaunākajām tehnoloģijām un, iespējams, iegūt vēl citus bonusus...

Nepārstāstīšu saturu, tas tiešām ir jāizlasa katram pašam, taču uzreiz piebildīšu, ka grāmata tik patiesi ataino pašlaik skolās ar digitalizāciju un tamlīdzīgām lietām saistītās problēmas, ka precīzāk uzrakstīt, šķiet, nav iespējams. Pie tam – nezinu, vai Igaunijā arī ir tādas pašas problēmas (kur tad šīs liksies, gan jau ir...), bet vismaz mums, “pateicoties” attālinātajām mācībām un neskaitāmajām reformām izglītībā, jāsaka, ka pašlaik čiks vien iznāk, gluži kā grāmatā.

Brīnišķīgs Dailas Ozolas tulkojums no igauņu valodas, fantastiski tēlu uzvārdi, šķiet, ka tā vien jau ir vesela odziņa no šīs gardās ogu maizes, palasiet, redzēsiet! Piebildīšu, ka tulkotāja pateicas arī Margusam Konnulam, Druvim Ritumam Zvejniekam un Lainei Zvejniecei par sadarbību un ieteikumiem tulkojuma tapšanā, kas liek domāt, ka te vesela komanda gādājusi par tulkojuma labskanību un dzirkstelēm! Un tas patiesi ir izdevies!

Ārkārtīgi kolorīti tēli – gan skolas direktors, gan angļu valodas skolotāja, kas bijusi krievu valodas skolotāja, bet pārkvalificējusies, jo tas taču prestižāk, noderīgāk, gan visvecākā un mīļākā skolotāja, kas no datorpeles baidās gandrīz kā no dzīvas, gan fizikas skolotāji, no kuriem viens uzskata, ka visu var atrast internetā, gan otrs, kurš pārliecinās, ka nemaz tik viegli un vienkārši tas, nav, gan vēl vesela virkne personāžu. Īpašu sirsnību raisīja skolas dežurants Antononkulis, kurš bija vecs kā pasaule, pārdzīvojis karu un ieguvis koka kāju, bet par garderobi rūpējās ar īpašu atbildību.

Vesela virkne visdažādāko pārpratumu, kas rodas brīžos, kad gribas ieviest jauninājumus, bet nav daudz to, kas īsti saprastu, ko tad ar tiem iesākt. Rosīgi skolēni, kuru lielākais prieks ir pacensties novirzīt skolotājus no ieplānotās stundas vielas. Direktors, kura nav feisbukā, bet kurš tur tomēr nolemj izveidot profilu, lai uzzinātu, ar ko tad skolēni nodarbojas. Skolotāja, kurai prātā nav ienācis, ka viņas vasaras izklaides fotogrāfijas publicētas internetā bez viņas ziņas, bet tās var redzēt ikviens skolēns, kurš vien meklētājā ieraksta viņas vārdu. Pirmklasnieki, kuri datorā saprot vairāk nekā viņu skolotāji, vismaz spēļu ziņā noteikti. Klasiskie brīnumi, kad ierakstot meklējamo frāzi, izrādās, ka meklētājs “izmet” visu, kur vien iekšā kāds no frāzē minētajiem vārdiem. Skolēns, kuram mājās nemaz nav ne datora, ne planšetes, un kurš izmanto vecu “Nokia 3310” ar taustiņu pogām (kopš zināma laika man ļoti patīk šis apzīmējums – man telefons vecs, ar taustiņu pogām 😉 - savējie zina, no kurienes tam "kājas aug"...), bet kurš toties lasa grāmatas un zināšanas iegūst no tām tieši tāpat kā viņa tētis – autobusa šoferis, kurš laiku galapunktā īsina lasot (mums viens skolas autobusa šoferis arī tāds pats, regulāri rikšo no pagasta bibliotēkas, esam pat pieredzēm apmainījušies...) Angļu valodas skolotāja, kura vārdu, ko nezina, izskaidro ar citiem vārdiem un kustībām. Viedierīču trauslums, kad pēc kariņa ar mugursomu lielgabaliem izrādās, ka visas planšetes ir pagalam... Nu īsta bagātība šajā tēlu un notikumu galerijā!

Un, lai es te nejūsmotu “pa tukšo”, tagad kāds žūksnītis atziņu citātu veidā:

• Maija pēdējās dienās bērni tuvā vasaras brīvlaika dēļ bija satraukti kā teļi pirms laišanas ganībās, bet skolotāji garā un grūtā mācību gada beigās pelēkām, nogurušām sejām izskatījās kā šosejas malā nīkuļojoši mežrozīšu krūmi.

• Mēs vairs neizmantosim mācību grāmatas, mēs vairs neizmantosim pierakstu klades, par darba burtnīcām nemaz nerunājot. Mūsu audzēkņi mācīsies, izmantojot tikai modernās tehnoloģijas. Varbūt reiz pienāks tā laimīgā diena, kad mums nevajadzēs arī skolotājus, jo viņu darbu padarīs datori un internets.

• Man nemaz nav feisbuka profila. Vēsture rāda, ka nav nozīmes to atvērt, jo visi monstrozie veidojumi ar laiku paši no sevis sabrūk. Tāpat kā no kartes pazuda senā Babilonija, Svētā Romas impērija un Padomju Savienība, tāpat reiz izzudīs feisbuks un tviteris, kas ie izdomāti tikai tādēļ, lai no cilvēkiem izspiestu naudu. • Digitālā skola mums ir tieši tādēļ, lai bērni dzīvē tālu tiktu.

• Pirmo septembri dēvē par zinību dienu. Tā tas varētu būt, bet, ja mēs nesaprotam, ko ar zināšanām iesākt, no tām nav nekādas jēgas. Piemēram, izcils viktorīnu dalībnieks var no galvas atcerēties tūkstošiem datumu – katra kara sākumu un beigas, zemestrīču norises laikus, karaļu, izgudrotāju, ceļotāju un rakstnieku dzimšanas un miršanas gadus. Bet, ja viņš no šo cilvēku pieredzes vai notikumiem neko nemācās, gadskaitļiem nav citas nozīmes kā tikai uzvaras nodrošināšana viktorīnā, balvā saņemot krustvārdu mīklu žurnāla abonementu trim mēnešiem vai māla vāzi. Dzīvē ar to ir par maz. Lai no iegūtajām zināšanām būtu kāda jēga, nepieciešama gudrība tās izmantot savā labā.

• Digitāla skolas vadīšana pati par sevi bija ļoti mūsdienīga, un nevienai citai skolai nebija tik moderna aprīkojuma. Tomēr, atceroties ķīviņu, viņš secināja, ka šad un tad būtu lietderīgāk atkal pastāvēt pie durvīm, kā viņš to bija darījis agrāk. Mednis bija sapratis, ka audzēkņi virtuālo direktoru īsti neņem par pilnu.

• Skolā vissvarīgākā ir vēlme mācīties. Pat sarežģītākās lietas kļūst saprotamas, ja grib saprast. Nav nekādas starpības, vai to paveic pa vecam vai digitāli, ar grāmatām vai datoru. Ja nekas neinteresē, nelīdzēs ne pasaules jaudīgākais dators, ne ātrākais internets.

• Vismazākajiem ar planšetdatoru vien nepietiek, jo burtus viņi kā nākas apgūst, tikai vingrinoties rakstīt ar roku. Lai gan daudzi pirmklasnieki internetā orientējas labāk nekā viņu skolotāji, viņiem papildus digitālajai rakstītprasmei jāiemācās rakstīt arī pašiem. Bija jāņem palīgā burtnīcas un zīmuļi.

• Tiem, kuri vēlējās un vīžoja mācīties, digitālās iespējas atnesa daudz interesantu pārmaiņu. Taču tie, kuri jau iepriekš bija lāpījuši slinkumu, mierīgi turpināja to darīt – digitālās mācības viņiem piedāvāja jaunus veidus, kā izvairīties no uzdevumu veikšanas.

• Jaunas zināšanas bērniem iegulst atmiņā, ja tās izlasa grāmatā vai stundā dzird no skolotāja, vai klasē tiek pārrunātas. Bet tas vēl nav viss. Vēl labāk zināšanas paliek prātā tad, ja tās ar roku ieraksta kladē un vēlāk pārlasa.

Un, lai viss neliktos kā tādas pedagoģijas rokasgrāmatas pārstāstījums, noslēgumā garderobes Antononkuļa teiktais, kad bērni viņu aicina iesaistīties spēlē par piktajiem putniem:

- Antononkul, mēs gribam ar tevi spēlēt kariņu. Cik tev ir dzīvību?

- Man ir viena vienīga dzīvība, - domīgi atbildēja vecais vīrs. Katram cilvēkam dzīvība ir tikai viena.

- Nav gan, - apgalvoja Gregors. – Kad es spēlēju TopSpēles, man tur ir daudzas dzīvības. Kad es nomirstu, es uzreiz atdzīvojos un cīnos tālāk. Bet pasaki, kāpēc tev ir koka kāja? – zēns gribēja zināt. – Vai tu ar tādu piedzimi vai dabūji karā?

- Ek, nerunā niekus, - purpināja Antons. – Es, protams, piedzimu ar īstām kājām, bet mani karā ievainoja, un no tā laika viena kāja ir no koka.

- Tad jau tev arī ir divas dzīvības, - secināja Gregors. – Viena dzīvība bija ar īstajām kājām, bet otra sākās slimnīcā, kad tu pamodies ar koka kāju.

- Nu jā, - novilka Antons. – Ja tā ņem, tad tev ir taisnība. (..) Man ir palikusi tikai viena dzīvība, un tā man ir ļoti dārga. Tik baigu spēli es negribu spēlēt.

Nu tāda, lūk, grāmata, par patiesību, kas reizē fantāzija un tepat pavisam līdzās. Izskatās pēc kolēģiem un vecākiem apkārt dodamas grāmatas, un, ja to vēl izlasītu un aizdomātos reformu veidotāji... Eh, sapnis!

Comments

ak, tāds lasītāja vērīgums savukārt ir tulkotāja "ogu maize". pateicos, Plūmīt, varen gardi!

Paldies par atzinīgiem vārdiem! Tulkojums patiesi bija lielisks!