31.10.2021.

Grāmata, kura kādu laiku bija atradusies manā grāmatplauktā, bet vēl nebija izlasīta, un tad paņemta līdzi uz skolu, lai lasītu kopā ar skolēniem, jo jau vairākus gadus praktizēju pašu izvēlētu grāmatu lasīšanu latviešu valodas stundās, kad paveikti visi gramatikas uzdevumi, turklāt ir atļauts arī turpināt lasīšanu brīžos, kad citās mācību stundās veicamie darbi galā. Šis man nāk līdzi no saviem skolas gadiem, kad nevarēju saprast, kāpēc jālasa tikai grāmatas fragments tajā grāmatā, kam uz vāka bija rakstīts “Literatūras hrestomātija ... klasei” nevis visa grāmata. Arī kā skolotāja neesmu sajūsmā par “gabaliņlasīšanu”, tāpēc esmu iesākusi šādu praksi un izrādās, ka tas tīri labi darbojas, jo bērni “pavelkas” uz citu izlasītām grāmatām un tad varam “spēlēt bibliotēkās”, turklāt arī es pati līdz ar viņiem šajos brīžos lasu kādu grāmatu (protams, nevar lasīt neko tādu, kur dikti jāiedziļinās, taču bērnu grāmatas ir derīgas arī pieaugušajiem, turklāt tas atkal ir “kumoss pievilināšanai”... 😉) Iepriekšējo klasi tādā veidā pievilināju pie Deivida Valjamsa grāmatām, kas varbūt no ārpuses pēc ilustrācijām izskatās diezgan nešpetnas, bet iekšā ir tik daudz sirsnības un pārdomu, kas mums ir ļoti vajadzīgs ikdienā... bet par to kādā citā lappusē. 😉

Tātad nīderlandiešu rakstnieces Annas Vilcas grāmata “Eva, Niks un es”, izdota apgādā “Zvaigzne ABC”, tulkojusi Irēna Aramina. Uz pirmā vāka pieteikums “Mana raibā vasara ar diviem jauniem draugiem, zeltaini brūnu vistu un septiņām olām”, savukārt uz pēdējā vāka mazliet vairāk: “asprātīgs un dzīvesgudrs stāsts par desmitgadīgu bērnu mazajiem piedzīvojumiem un lielajiem pārdzīvojumiem. Šķietami ikdienišķi notikumi ar laiku iegūst dziļāku nozīmi. Autore bērniem saprotamā un aizraujošā veidā runā par attiecībām ģimenē, par draudzību un mīlestību. Vai ir viegli atzīt savu vainu un spēt izlabot pieļautās kļūdas?”

Notikumi sākas ar kādas meitenes, vārdā Flora, piedalīšanos viņas tantes kāzās. Izrādās, ka Florai patīk dzīvnieki un daba, bet viņa ir diezgan kautrīga un nelabprāt komunicē ar apkārtējiem. Kāds no tantes viesiem ir nolēmis kā kāzu dāvanu pasniegt īstu, dzīvu trusi, kurš, kā par nelaimi, izsprucis brīvībā un apgrauzis līgavas pušķa ziedus (ak, šie cilvēki, kas iedomājas dzīvas radības pasniegt dāvanā!...), turklāt līgavai nepatīk spalvaini radījumi. Savukārt Florai šķiet muļķīga gan ziedlapiņu kaisīšana līgavas ceļā, jo viņa taču tās tūdaļ samīs, gan pašas kuplā kleita, kurā viņa izskatās pēc cukurvates, gan kāzas vispār, un tad vēl Niks – viņas skolasbiedrs, kura vecāki ir kāzu organizatori, kurš ir bezgala komunikabls un izpalīdzīgs, patīkams zēns, ar kuru visiem patīk sarunāties, un kuru Flora skolā gan pamanījusi, bet nav iedrošinājusies ar viņu pat saskatīties... Starp kāzu viesiem ir arī Eva, kura kļūst par Floras jauno kaimiņieni, un kuras mājā Floras tētis, kas ir dārzu arhitekts, veiks lielus dārza pārveidošanas darbus, kuriem jābūt paveiktiem līdz Evas tēta kāzām... Un te nu sākas visi piedzīvojumi, pārpratumi, sirdssāpes un atrisinājumi, jo Evas īstā mamma ir mirusi, Evas tētis gatavojas precēties otrreiz neraugoties uz to, ka viņa meita gan to nevēlas – ak, šis bērnu egoisms no vienas puses un vecāku vēlme pēc savas dzīves no otras puses, tam visam vēl klāt nespēja runāt par savām jūtām un vēlmēm, kas galu galā noved pie diezgan traģiska iznākuma, kurš tomēr finālā tiek veiksmīgi atrisināts.

Jautāsiet, kur tad sākumā pieminētā vista un jaunie draugi? Florai, kā jau minēju, patīk dzīvnieki, un viņa nolemj “aizņemties” vistu no kaimiņiem, kas ieklīdusi svešā dārzā. Protams, vistai jāslēpjas Floras drēbju skapī, jo neviens nedrīkst zināt par šo iemītnieci 😉 tāpēc, “ka mums nav vietas, laika un naudas, lai turētu mājdzīvniekus, bet šī vista bija par brīvu, un vienu nakti viņa taču var paciemoties manā istabā. Viņa vienkārši būs atnākusi pārnakšņot.” Sasodīts, un tai pašā vakarā “paciemoties” atnāk arī Eva, jo viņas tētis iet vakariņās ar savu nākamo sievu, tad nu Floras tētis uzaicina Evu vakariņot pie viņiem. Te nu atkal virkne nesaprašanos un pārpratumu, jo Floras garastāvoklis ir sabojāts, turklāt izrādās, ka Evai nav tās labākās manieres, vai arī tās tādas ir greizsirdības un vientulības dēļ... Cik gan mēs zinām par citiem cilvēkiem, par viņu sirdssāpēm – īstām un arī iedomātām, vai spējam sevi iedomāties viņu vietā un kā mēs tad justos? Un ko izjūt cilvēks, kad ieaicināts citā mājā un pieredzējis tajā tik daudz sirsnības, ģimeniskas čalas un kņadas, kādas viņa mājās nekad nav bijis vai varbūt nav bijis kopš kāda skumja notikuma?

Jāsaka, ka šī grāmata atkal ir īsts sirsnības mirklis, kas liek pārdomāt gan attiecības, gan to, kā varam vai nevaram justies un vai tas ir labi vai slikti – justies tā, kā jūties... Īpaši sirsnīga, manuprāt, ir nodaļa, kurā bērni, lai sapelnītu naudu vilciena biļetēm, pārdod “mīlestību” – sirds formas kastītēs iesaiņotas magoņu sēklu pogaļas, kuras var uzdāvināt kādam, ko mīlat, un iesēt un izaudzēt veselu magoņu pļavu – tas, kā viņiem veicas, un cik dažādus stāstus nākas uzklausīt no cilvēkiem, kas pērk šīs kastītes, ir īsta bagātība, jo pēc šī piedzīvojuma vismaz Flora pārdomā vairākus no dzirdētajiem stāstiem... Īpaši arī tas, ka tieši brīdī, kad cilvēki pienāk pirkt šo it kā niecīgo prieku – kastīti ar mīlestību, - viņi sāk par to domāt un runāt, iespējams, iepriekš par to pat neaizdomājoties: “Jā, apstiprināja Eva. Man arī tas likās jocīgi. Kurš gan pirks mīlestību? Bet tur tas zēns tikko nopirka kastīti draugam. Viena kundze jau septiņpadsmit gadus mīl savu dārzeņu pārdevēju. Un tā meitene ar matu lenti iedos kastīti māmiņai. Mēs tur neko nevaram darīt, kungs. Visiem šiem cilvēkiem ir vajadzīga mīlestība.”

Laimīgā kārtā visi pārpratumi tiek noskaidroti, attiecības sakārtotas un beigas labas, viss labs, jeb – kā teiktu mūsu pašu Blaumaņu Rūdis – visi dabonas, un tas ir pats skaistākais, jo Eva, Flora un Niks kļūst par labiem draugiem, iemāca viens otram dažu labu atziņu, ko reizēm cilvēkiem nākas mācīties no dzīvnieku pasaules: “Lai mēs visi vēl ilgi un laimīgi varētu dzīvot tā, it kā būtu vistas.”

Rīt grāmata dosies uz skolu “spēlēt bibliotēkās”, tagad tikai jāizdomā, kuru nodaļu nolasīt priekšā pievilināšanai...