14.04.2023.

            Izlasīt sociālajos tīklos aicinājumu piedalīties izrādes tapšanā ar savu rakstu darbu, pieteikties, uzzināt noteikumus, izlasīt konkrētu grāmatu, ap ko tas viss zināmā mērā grozās, uzrakstīt prasīto vēstuli, saņemt aicinājumu būt klāt pirmizrādē, bet diemžēl apmeklēt izrādi citā reizē, kas nemaz nemazina tās burvību, un pēc izrādes doties mājās ar sajūtām pusmetru virs zemes gan tāpēc, ka skaidri zini, kurš bija tavs teikums, gan tāpēc, ka piedzīvoji šo ar kādu sev ļoti īpašu cilvēku, - tas ir mans stāsts par “Kvadrifrona” paspārnē tapušo Vēstuļu lasījumu ar bēdīgiem valšiem “Pār izdegušiem laukiem skrien mans sapnis”, kuru darinājuši Ance Strazda un Klāvs Mellis sadarbībā ar 236 anonīmu autoru kolektīvu.

            Izrāde ir stāsts par mīlestību, tiesa gan, vairāk nelaimīgu, nepiepildītu, neatbildētu, nesaprastu, taču manā skatījumā – ļoti vajadzīgs stāsts ikvienam no mums, kas varbūt ir, bet varbūt nav piedzīvojis nevienu no aprakstītajām sajūtām, lai aizdomātos, iejustos, pafantazētu, salīdzinātu ar sevis piedzīvoto un kaut mazliet piedzīvotu arī brīnumaino mirkli, kad kaut kas, ko uzklausi, ir tik tuvs un pazīstams...

            Kā lasāms “Kvadrifrona” mājaslapā rodamajā izrādes aprakstā:

          “Vēstuļu lasījumu “Pār izdegušiem laukiem skrien mans sapnis” iedvesmojušas latviešu rakstnieces, prozaiķes, esejistes, publicistes, tulkotājas un atdzejotājas Regīnas Ezeras sešdesmito gadu vidū rakstītās mīlestības vēstules. 2003. gadā autores meita Aija Vālodze tās apkopojusi apgāda "Priedaines" izdotā krājumā, kura nosaukumā izmantots fragments no Basjo Macuo haikas.
Vīrietis, kuram septiņu gadu garumā Ezera veltījusi šīs nenosūtītās vēstules un kura vārdu krājuma lasītājs tā arī neuzzina, vēstuļu sarakstīšanas laikā bijis ģimenes cilvēks, arī pati Ezera bija precējusies trīs bērnu māte, turklāt viņi abi bija sabiedrībā pazīstamas personas. Rezultātā 25 vēstuļu garumā, atkal un atkal apsolīdama vairs nerakstīt, tomēr nemitīgi laužot sev pašai doto zvērestu, Ezera izmisīgi un patiesi atklāj stāstu par nelaimīgu mīlestību un neaizsniedzamu sapni, kuram tā arī nav lemts īstenoties.

            Tomēr mūsu izrādē neizskan neviena pati Regīnas Ezeras rakstīta rindiņa.

            Tā vietā izrādes tekstu veido fragmenti no 236 šī brīža Latvijas iedzīvotāju rakstītām vēstulēm, kurās dažnedažādi sabiedrībā pazīstami un nepazīstami cilvēki dalās savās anonīmajās pārdomās, pārdzīvojumos un pieredzēs, kas saistītas ar mīlestības radošo un postošo spēku.”

             Brīdī, kad pieteicos vēstules rakstīšanas pasākumam, saņēmu norādes uz Regīnas Ezeras vēstulēm, tūlīt pēc tam devos grāmatas meklējumos bibliotēkas katalogā un izlasīju arī pašu grāmatu, tiesa gan, vēstule jau bija tapusi un nosūtīta pirms grāmatas lasīšanas. Pati grāmata (kuru šodien izrādes laikā ikviens interesents varēja pašķirstīt Kalnciema kvartāla mājīgajā zālē, uz galda līdzās tējas tasēm un konfekšu traukam noliktu) bija sirsnīgs, maigs un reizē skaudrs pārdzīvojums lasīšanas brīdī, kas gan atsauca atmiņā pašas piedzīvotas sajūtas, gan lika aizdomāties, cik līdzīgi mēs, dažādi cilvēki, mēdzam rīkoties konkrētās situācijās. Arī es pazīstu gan tos taureņus vēderā (gan tikai pret vienu konkrētu cilvēku savā dzīvē), gan to sajūtu, kad gaidi ziņu, kad satiec un sirds lec pa muti laukā, gan vēlies satikt un ej pa zināmām takām, gan baidies, lai apkārtējie neuzzina, nepamana, jo tad atkal būs smiešana...

              Interesanti, ka izrādes sākumā Ance un Klāvs mūs iepazīstināja ar tapšanas stāstu, minēja arī faktus par vēstuļu autoriem, no kuriem vairākums bijušas sievietes, taču arī vīrieši pauduši savas jūtas, tāpat bijušas arī bērnu rakstītas vēstules, un visdažādākās izjūtas rodamas katrā. Lasījuma ievadā uzklausījām trešklasnieces dzejoli par to, ka viņa ģimenē cits citu ļoti mīl gan mamma un tētis, gan viņa un brālis, un tas tā būs mūžīgi. Balta patiesība par to, ka mīlestība ir mūžīga, un līdzās skarbā realitāte, ko bērns savā baltajā ticībā vēl neapzinās, ka mēdz būt arī citādi... Cik ļoti gribētos, lai ne tikai šajā konkrētajā laika posmā, bet patiešām mūžīgi būtu iespējams mīlestības un mīlēšanas mūžīgums un pārlaicīgums, lai tā pavadītu mūs arvien!... Un tai pašā laikā atmiņā Zentas Mauriņas vārdi par to, ka mīlestība nekad nav viena, ne tukša, bet pat aizejot tā atstāj mūs bagātus. Tā jau laikam ir, ka smagums pāriet, izbirst kā smiltis caur pirkstiem un atstāj mums gan atmiņas, kas ar laiku  izbālē, gan sāpes, kuras ar laiku pierimst, gan prieku par piedzīvoto...

                Šodienas izrāde izpārdota, Kalnciema kvartāla zāle pilna un gaisotne tajā it mājīga. Gana daudz visdažādāko sajūtu – prieks, mulsums, līdzjūtība, skumjas, nožēla, un pāri visam – laimes un pateicības jūtas, ka manas senās mīlestības tomēr ir atstājušas manī gaišās pēdas, bet pašreizējā joprojām ir ar taureņiem vēderā arī trīsdesmito gadu no vietas (piebildīšu, ka šodien mums ir 28 gadi kopš saderināšanās, tāda sena “dinozauru laikmeta” pasākuma...). Ik pa brīdim zāli pāršalc smiekli, kad kāds no vēstuļu rakstītājiem savas sajūtas paudis skarbāk, precīzāk vai klausītājiem atpazīstamāk. Muzikālās pauzes jeb “bēdīgie valši”, kas tika pieteikti kā konkrētu pāru pirmie kāzu valši (grūti gan bija uzķert to ¾ taktsmēru, pēdējai melodijai tas esot 4/4...) aicina mazliet atslēgt prātu no intensīvās klausīšanās un ar draudzeni pārrunāt savas sajūtas, pieredzes, un tad atkal ļauties jauniem pārdzīvojumiem. Sāpīgi dzirdēt tos brīžus, kad rakstītāji vēsta par patiesi grūti pārdzīvojamām sajūtām, īstenām depresijām, nepieciešamību lietot zāles un sajusties kā miglā, izjust to vēlmi nogrimt Daugavas dzelmē. Amizanti klausīties par internetā atrastiem “palīgiem”, kas māca dažādas tehnikas, kā pārvarēt notikušo, vai zīlēt un nonākt pie atziņas, ka “pēc divām dienām, nedēļām vai mēnešiem” situācija noteikti mainīsies uz iecerēto labo pusi. Mājupceļā ar draudzeni kavējāmies atmiņās par skolas gados rakstītajām “zīlēšanas kladēm”, kur tā arī bija – ko nozīmē tas vai cits skaitlis, kas gaidāms, ja, atbildot uz konkrētiem jautājumiem, sanāk kāds tur atbilžu variants... Jā, zīlējām arī mēs, soctīklu un interneta nebija, bet ticība brīnumam cilvēkiem piemitusi visos laikos, arī ticība dažādiem mistiskiem notikumiem, spēkiem, norisēm... Un, protams, pašu piedzīvotais, ka ir uz pasaules neizskaidrojamie brīnumi, kad pavisam nejauši nosaucam kādu vārdu, noredzam kādu sapni vai vēl kaut ko, kas izrādās patiesība...

                Šajā vakarā maģiska patiesība izrādījās arī fakts, ka manai draudzenei, atbraucot uz Kalnciema kvartālu, allaž gadās brīnumainas sastapšanās ar cilvēkiem, kurus ikdienā nekādi nesatiek, bet tieši šeit – bams, un satiek! Arī tas laikam ir stāsts par to, ka satiekas, kam jāsatiekas, un ceļiem jākrustojas tieši tad, kad paredzēts...

                Tiesa gan, šis brīnišķīgais vēstuļsarunvakars, manuprāt, nav piemērots skeptiķiem, kas nevēlas ieklausīties, noticēt un līdzpārdzīvot, kas teiktu, ka tās visas ir muļķības, ka mīlestības nemaz nav, un ka nav, ko pārdzīvot, jo no sirdsēstiem vēl neviens nav nomiris (esat taču tādus sastapuši, vai ne? Jācer, ka maz...) Taču visiem tiem, kas gatavi ļauties, turklāt omulīgā gaisotnē, - laipni aicināti!

                 Sirsnīgs paldies, Ance un Klāv, ka aicinājāt piedalīties un radījāt šo brīnišķīgo pārdomu mirkli ar priekiem un bēdām, kas pazīstamas ikvienam!