1.08.2024.

            Vasaras pēdējā mēnesī jātiek galā ar vasaras pirmajā mēnesī izlasīto, bet neuzrakstīto grāmatu stāstiem. Un tāpēc “vārds” pirmajai no vasaras grāmatām man visnotaļ tuvajā – dzīvesstāstu – lauciņā – Ingunas Baueres romānam “Mazā, klusā sirds. Dārta un Krišjānis pirms tautasdziesmas” (apgāds “Zvaigzne ABC, 2019.g., vāka dizaina autore Vita Lēnerte).

            Jau otro reizi ne pārāk ilgā laikā sanāk grāmatu lasīt kā piemiņu autoram – vispirms tā notika ar Monikas Zīles “Naktsgrāmatu”, tagad kārta Ingunas Baueres veikumam... Arī šī grāmata man gana ilgi stāvēja plauktā, pie tam pavisam redzamā vietā, bija “paviesojusies” pie kolēģēm un draudzenēm, spēlējot bibliotēkās, un tad pienāca arī mūsu abu īstais satikšanās brīdis. Pašā jūnija sākumā pirms došanās vizītē uz teātri abas ar draudzeni stāvējām “Zvaigznes” grāmatnīcā pie vienkop rodamajām Ingunas Baueres grāmatām un spriedām, ka vajadzētu tās visas iegādāt un izlasīt, jo – tajās ir kaut kas īpašs... Var jau iebilst, ka ikvienā grāmatā ir kas īpašs, bet mūsuprāt šeit tas īpašais ir milzīgais izpētes darbs, kas veikts par aprakstītajām vēsturiskajām personībām, viņu gaitām, dienām un nedienām. Un jā – arī šeit,  izlasot “Mazo, kluso sirdi”, vairākkārt dzirdēju atziņu, ka – redz, kāds tas Dainu tēvs, nemaz ne tāds Baltais tētiņš, kā bijām pieraduši redzēt, lasīt u.t.t., arī ar saviem niķiem un stiķiem, nemaz ne ģimenes cilvēks, bet sevi visu veltījis darbam un sabiedrībai... Interesanti, kā cilvēkiem rodas tie stereotipi par vēsturiskām personībām – droši vien no literatūras, skolotāju stāstiem skolas laikos, varbūt no muzeju apmeklējumiem, filmām, vēl visa kā? Ej nu sazini, bet – katrs mēs ar savām “blusām”, par kurām zina tikai tuvākie, bet tālāk esošie varbūt pat nenojauš... Taču - vai tāpēc konkrētais cilvēks būtu sliktāks, viņa veikums sabiedrības un vēstures labā – noniecināms, nederīgāks? Kā zināms, daudzreiz par vienu un to pašu cilvēku lasāma atšķirīga informācija, jo viss jau atkarīgs no rakstītāja – ko viņš vēlējies pateikt, kāda ir viņa saistība ar konkrēto aprakstīto cilvēku, kādas bijušas attiecības viņu starpā – lai atminamies “vētras” ap grāmatām par Margaritu Stārasti vai Hariju Liepiņu...

            Bet tagad – no liriskās atkāpes pie praktiskās daļas! Kā jau esmu vairākkārt minējusi, dzīvesstāsti ir mans “lauciņš”, patīk man lasīt par norisēm un cilvēku attiecībām senākos laikos, ja vien tur nav “bargu kungu kalpībā” atskaņu. Ej nu sazini, kā tur ar tām “iepriekšējām dzīvēm”, bet man visi tie sendienu darbu un gaitu apraksti nekad nav šķituši ne savādi, ne garlaicīgi, kā reizēm var dzirdēt no lasītājiem (un ne jau tikai par “Mērnieku laikiem” vai “Zaļo zemi”, kas obligātajā literatūrā bija apgūstami...), gluži otrādi – gara acīm visnotaļ viegli saredzami un izprotami. Un arī romāna gredzenveida kompozīcija, kurā sākumā un beigās sava tiesa fantāzijas, un sava tiesa patiesības (vismaz man tā šķiet...) mani nemaz neizbrīna, jo – kāpēc gan kāds sencis nevarētu arī šodienas veļu mēneša laikā meklēt satikšanos ar tagadni? Tāpat nav nekāds brīnums par situācijām, kuras nevar izskaidrot ar prātu, - kad satiekam, atrodam tieši to vietu vai cilvēku, ko meklējam saistībā ar kādu notikumu.

            Pats romāns vēsta par Krišjāņa un Dārtas dzimtu satikšanos, pastāstot mums gan par mātes, gan par tēva radiem, bērnību, dzīves grūtībām, gan arī par pašu dzīvi tālajā Pēterburgā, par ilgām pēc dzimtenes, par ilgām vienam pēc otra, iepazīstinot mūs arī ar tā laika sabiedrisko dzīvi tieši latviešu inteliģences vidū. Ir skaidrs, ka jālūko pēc pārējām Ingunas Baueres grāmatām, jo personāži, kas sastopami šeit, noteikti pa kādam nāks pretī arī citās grāmatās, un tādā veidā iespējams “uzbūvēt” diezgan precīzu laikmeta ainu, iepazīt vēsturi ne tikai no mācību grāmatu puses, bet no pašas dzīves. Un nav pasaulē scenārista, ne dramaturga, kas varētu savērpt sižetu filmai vai lugai labāk par pašu dzīvi, kur taču norisinās visneiedomājamākās satikšanās un izšķiršanās, kur jāatrisina visdažādākās grūtības, jāpieredz tas, par ko dažkārt mēdz teikt, ka tas taču gan neesot iespējams. Ir, ir, un kā vēl! Atliek vien priecāties par gadījumiem, kad viss vēršas par labu, un skumt par brīžiem, kad kāds grūtību purvs cilvēku pazudina...

            Tā kā grāmatā lasītais nu jau divus mēnešus kā “nosēdies” manā prātā un dvēselē, tad emocijas vairs nav tik “karstas”, kā bija lasīšanas brīdī, bet tieši tam jau ir izdomātas līmlapiņas, kur iezīmētos citātus atļaušos te ierakstīt.

• Zāle ir kā tautas mūžs – bez žēlastības mīdīta, dzelzu zābakiem nobradāta, asinīm pieslacīta, kušķu kušķiem plēsta izmisumā, bet, tiklīdz dabū sauli un lietu, tā sazaļo atkal no jauna. Tā Dievs iekārtojis, un tā paliks – aiz cilvēka atmiņas, aiz ziemas jauns pavasaris.
• Eh, kā gan tas nācās, ka nabagu mājās ar šaurām gultiņām, kas pietupušas pilnas sīkiem bērneļiem, un maziem grāmatu skapīšiem reizēm valdīja lielāka saskaņa nekā muižas pils istabās, kur netrūka nedz ērtu gultu ar zīda palagiem, nedz augstu plauktu, kas pilni grezniem ādas vākos iesietiem, dārgiem sējumiem, bet gaisā vējoja tikai atsvešinātība un drēgns aukstums?
• Varbūt Īlē atradīsies skola un vismaz viens no Baronu dēliem varēs tapt par gaismotu vīru? Tas būtu mātes augstākais prieks. Augstākais, ar ko Dievs cilvēku var apveltīt, - ar miesīgi veseliem un prātīgiem bērniem.
• Bet tu taču viņu nepazīsti, māt! Viņš ir labs. Viņš ir mīļš. Smuks. Visām meitām patīk. Solās atmest dzeršanu, tiklīdz apprecēsimies. Dzerot, galvu dzesēdams. Un es viņam ticu!
• Jā, dēls, es dzīvošu mūžīgi. Kad izaugsi liels un aiziesi savā zīvē, tev manis līdzās vairs nevajadzēs, bet es vienalga būšu ar tevi. Tavā sirsniņā. Mūžīgi mūžos. Tik ilgi, kamēr tu mani atminēsies.
• Stingrā kārtība radināja pie patstāvības, taču nekas netika uzspiests ar varu: skolmeistaram pietika paskatīties, un katrs palaidnis ātri atrada savu vietu.
• Man ir tikai viena lūgšana, Krišiņ. Kad būsi liels vīrs, nesaslej degunu mākoņos. Vienumēr piemini, no kurienes esi nācis un kas ir tavs tēvs un māte. Nenoniecini savu kārtu, netaisies par svešinieku un neaizmirsti ceļu uz mājām.
• Arī Eņģele bēdājās, tikai nelaimīgo vecāku priekšā centās turēties, par ko Kristīne reiz pārmeta, sak, tu gan, māt, laikam tikai vienu vienīgu mīļo, savu Krišjānīti? Eņģele neņēma ļaunā, kas melnā brīdī neapdomīgi izlauzies. Kristīne ar Kārli pēc lielās nelaimes gāja darbos un mēģināja dzīvot kā līdz tam, bet bērna nāve vienmēr aizlauž dvēseles.
• Kāpēc viņai kopš dzimšanas iedalīta kalpones vieta, turpretī otra tāda pati ar divām kājām, divām rokām un glītu galviņu visu dzīvi plivinājās balles kurpītēs? Mātes vaina, tēva lāsts? Kurā mirklī un kāpēc cilvēki sadalījās augstos un zemos, kaut visos ritēja vienādi sārtas asinis?
• Krišjānim patika Dārtas dzīvesprieks. Viņš nebeidza brīnīties, no kurienes tas nāca. Pēc tik sūras bērnības un daudziem nokalpotiem gadiem, kad rūgtums pret pasauli varētu būt dabiska meitenes dzīves daļa, tomēr ne tuvu nebija vis.
• Dārta domāja, ka tā vislielākā laime, kādu Dievs var novēlēt, - kupla, draudzīga saime, kurā cits citam palīdzīgs. Viņai tāda būs! Krišjānis drīz sameklēs labu darbu, rocība augs, un nāks jauni bērni, lai vecuma dienās atbalsts. (..) Viens koks nevar augt – atskrien vējš, aplauž zarus, izgāž ar visām saknēm. Kur daudz koku, tur sazaļo mežs – cits citu sargā, cits citam par balstu un aizstāvi.
• Ja galvu neizvēdina, domas saskrien vienuviet un kļūst par smagu nastu. Cik tur daudz, un kādam tiek akmens krūtīs.
• Tās domās sūtītās vēstules viņš nekad nesaņēma. Jo laiku nevar pagriezt atpakaļ. Nevajag. Nebijis Dārtas, nebūtu mums Dainu tēva Barona. Kādam jākāpj pretī panākumiem, bet kādam citam jākļūst par pakāpienu – stipru, drošu, uzticamu.
• Visam, ko viņš sāk, ir praktisks virziens, vienīgi viņa galamērķis ir nepraktisks, proti, kādu no mazajām ciltīm, kuras ilgi bijušas padotas svešai kultūrai, tagad grib pacelt nacionālas patstāvības augstumos. Tas ir tik neprātīgi!
• Vecāku grēkus nedrīkst uzkraut bērniem. Vecāku daļa ir auklēt un lolot, kamēr mazi, un izaugušus palaist dzīvē bez saviem smagumiem pie kājām un uz sirds.
• Dvēseļu radinieki atrodas reti, bet atrodas.

            Tagad, pierakstot citātus un vēlreiz viesojoties grāmatas lappusēs, sajutos patiesi kā ciemos atnākusi, tāda silta atkalsatikšanās. Ja nu kādam mani citāti ar visiem izcēlumiem noder kaut vai tikai kā atziņas, arī labi, bet, ja nu tie uzaicinās izlasīt šo grāmatu, no sirds priecāšos! Un, lai arī paldies Ingunai Bauerei pateikt varu vien domās, daru to, jo ticu, ka labās domas un paldiesvārdi dara pasauli labāku un nokļūst tur, kur tiem jānokļūst!...