Griezies kā gribi, bet ikdienā reizēm vajag izlasīt arī kādu bērnu grāmatu - gan tāpēc, ka interesanti, gan tāpēc, ka darbā noder, gan tāpēc, lai "iebarotu" saviem bērniem. Un Dzintara Tilaka jaunākā grāmata "Šausmiņa" ir tieši tāda - interesantai atpūtai un mazliet smieklam, mazliet priekam un pārdomām domāta.

Viens mazs sīkums, un cik daudz no tā aizsākas! Galvenās varones vārds ir Šarlote Ausma (ik pa laikam uzmācas doma, kāpēc gan cilvēkam jāliek divi vārdi?) un vasaras nometnē vadītāja viņas pirmo vārdu aizstāj tikai ar pirmo burtu, turklāt punkts starp abiem vārdiem padevies tāds nemanāms, un līdz ar to no uzrakstītā Š.Ausma kāds no bērniem tā arī izlasa - Šausma. Labi gan, ka meitenei pašai pietiek izdomas un spēka no tā pārāk lielu traģēdiju neuztaisīt, tomēr reizēm sirdī iedzeļ gan... 

Tad vēl viena nianse - vecāku un bērnu attiecības, allaž viszinošā mamma un viņas izteiksmes maniere - runāt par citiem tā, it kā viņu nemaz nebūtu klāt, vēlme savu meitu veidot "pēc sava ģīmja un līdzības" - cik pazīstami, vai ne? Taču izrādās, ka vizīte pie bērnu psihoterapeita, kur meiteni aizved tikai tāpēc, ka mammas draudzene tur bija vedusi savu dēlu - tā teikt, modes lieta -, ir visai noderīga, jo piedāvātā dienasgrāmatas rakstīšana, lai arī sākumā ar nepatiku, tomēr vēlāk pāraug interesantā un vērtīgā nodarbē. (No savas pieredzes varu tikai piekrist...)

Daudzu bērnu sapnis - savs štābiņš, kura darināšanā iesaistās abi vecāki, arī ņem savu lomu šajā stāstā pat ar tik amizantu detaļu kā mammas, kurai bail no augstuma, palikšanu tajā, kamēr atbrauc tētis un palīdz viņai atkal tikt lejā... Cik labi, ka pašai Šausmiņai nav bail no augstuma, un šī māja kokā viņai kļūst par kaut ko ļoti īpašu!

Grāmata kā īstens piedzīvojumu stāsts - gan bērnu pārdzīvojumi - par mazo augumu, par neveiksmēm skolā un vecāku nesapratni, gan piedzīvojumi un savstarpējās attiecības, arī vairāki sirsnīgi mirkļi, piemēram, vecmāmiņas jaunības draudzenes uzmeklēšana. Jāpiebilst, ka arī daži pamācoši brīži, no kuriem to vienu, par mammas un meitas sarunu - kā izlīgt pēc strīdēšanās -, es arī gribētu paturēt savā rīcībā, iemācīties tādas sarunas ar bērniem ne vien tad, kad viņiem "uznāk" runājamais, bet arī tad, kad tas nekādi "neuznāk", bet ļoti būtu vajadzīgs...

Tādam fiksam lasītājam kā man - vienas - divu dienu gabaliņš, bet patiesi patīkams un atsvaidzinošs. Jāpiebilst, ka Dzintara Tilaka grāmatas jauniešiem ir tādas - ar kādu blēņu, ar kādu noslēpumu, ar aizrautību, piemēram, "Labo blēņu vasara" un  "Piedzīvojumu meistari", kas arī mūsmājā izlasītas, patika gan man, gan dēliem, varam ieteikt ikvienam labu stāstu cienītājam.

Piebildīšu vien vēl to, ka grāmatā ir arī dažas epizodes, kas liek elpai aizrauties un gaidīt, ar ko tas viss beigsies, bet varu pačukstēt, ka beidzas labi - pat tas, ka meitene iemācās braukt ar mopēdu!...

P. S. Pavisam jauna ziņa no Radioteātra, no 24.jūlija klausāms šī darba radiovariants Valda Lūriņa režijā, skat.bildes 👍💕