21.02.2025.

            Šķiet, ka nu jau labu laiku dzīvoju tādā diezgan nopietnā sajūtu un pārdomu “preparēšanas” vilnī, kad nākas gan šķetināt pašai savā dzīvē novērojamo, gan arī darbā nemitīgi risināt tiklab sākumskolēniem raksturīgos kašķus, par kuriem lielākoties nav ne īstas skaidrības, ne atbildības, jo “es nezinu; es vienkārši tā gribēju/negribēju; viņš pirmais sāka; viņš pērn uz mani ne tā paskatījās, tagad es atcerējos un viņam iegāzu...”, gan arī dažnedažādas sadzīviskas un kādas-tik-vēl-ne problēmas. Tad nav brīnums ne par skolmeistaru izdegšanu, ne par nepieciešamību pēc supervīzijas (paldies mūsu bijušajai kolēģei, kas, psiholoģe būdama,  uzņēmusies šādu darbu, un administrācijai, kas sapratusi tā lietderību!), ne par to, ka emocijas bieži sit augstu vilni gan ikdienas sarunās, gan vēl vakarā mājās un pat miegā esot.

             Varētu šķist, ka tad nu gan atslodzei vajag iespējami vieglāku literatūru un teātra mākslu, bet nekā – šī ņem un aizsperas uz “Ugunsseju” Nacionālajā teātrī, it kā visādu smago “artilēriju” būtu par maz! Taču viens no īpašajiem motīviem bija redzēt Mātes lomas atveidotāju Eviju Krūzi lomā, par kuru saņemta Spēlmaņu nakts balva kā Gada aktrisei otrā plāna lomā un Nacionālā teātra ceļojošā balva – Elzas Radziņas kulons kā aizvadītās sezonas labākajai aktrisei, un, jā, arī sava veida ziņkārība, kas tur tajos noslēpumainajos “ugunsdarbos” būs ievīts (visu cieņu aktieriem par roku veiklību un drosmi!). Protams, ne bez zināma “sirdsdrebeļa”, jo skaidrs, ka viegli nebūs, taču atšķirībā no pērn piedzīvotajām smagajām izrādēm lielajā zālē (“Suņu ciema Nelaimes lācis” un “Marats/Sads”) šī mani “paņēma” un iegūla sirdī.

               Šoreiz bija vesels pulks dažnedažādu sastapšanos, lielākoties gan pārnestā nozīmē. Dienas gaitās bija gana daudz saules, kā nekā februāris otrajā pusē un dienas aug garumā, taču bija arī gana daudz mākoņu, starp kuriem spraucoties, saule žilbināja ne pa jokam un pavisam neplānoti. Darbā norisinājās supervīzija, kurā iesākto tēmu turpināju šķetināt gan ceļā uz teātri (nācās aizšmaukt no nodarbības mazliet agrāk, vēl pirms beigām, jo jādodas uz cita veida “vīziju”...), gan arī pēc izrādes mājupceļā. Pirms izrādes kafejnīcā sastapu bijušo kolēģi, teātrmīli, kopā ar draudzenēm, kurai arī izrāde bija labi patikusi (par to spriedām autobusā mājupceļā). Un, lai arī biju uzposusies “Sarkanā samta” kolekcijas krekliņā, pavisam bez žaketes ziemas laikā staigāt nebūtu prāta darbs, bet – kūkas noformējums teātra kafejnīcā tiiik ļoti saskanēja ar manu žaketes toni, ka sajūsma sita augstu vilni – kā var tā saskaņoties! Tiesa, izrādījās (bildēs kaut kā nebiju to nofiksējusi...), ka arī aktieru tērpi visādā ziņā diezgan melni, tad nu atkal sajutos pavisam “pieskaņota” visām norisēm.

              Labi, pietiks lielīties, tagad pie lietas! Režisors Henrijs Arājs par savu vācu autora Mariusa fon Maeinburga 1997. gadā radītās lugas “Ugunsseja” iestudējumu saka: “Man šī izrāde ir par izmisumu. Par jauniem cilvēkiem, kuri šķietami nevienam nav vajadzīgi. Par paaudzi, kurā kā likums dominē tikai iepriekšējā paaudze. Par atriebību, kas dzimst no totālas bezjēdzības un apjukuma. Par nesatikšanos, aizbēgšanu, depresiju, pārprastu mīlestību, un vēl, un vēl, un vēl...” (citāts no izrādes programmiņas). Es savās pārdomās savērpu vēl arī to, ka tā ir izrāde par uguni,  kas kuras mūsos un kuras vārds ir (bet varbūt - bija...) mīlestība. Uguni, kas nedod miera un aicina darīt vai nedarīt. Uguni, kas jauc prātu tiem, kas vēl tikai "šķiļas" kā tādas dzirksteles, jo viņi vēl meklē to pagali, kuru aizkurt. Uguni, kas jau apdzisusi un ir auksta kā metāls (interesanta scenogrāfija, visu cieņu, Adriāns Kulpe!), bet kādreiz taču tā bij' silta... Uguns kā mīla un uguns kā naids, kā greizsirdība un kā nesapratne, kā sāpe un tukšums. Vai vecāki grib un spēj saprast savus bērnus un viens otru? Vai tas, ko viņi grib teikt bērniem, viņus patiesi interesē tieši tad, kad to piedāvā? Vai reizēm negribas nodedzināt visus tiltus, lai tikai citi mani liktu mierā, jo neviens taču nesaprot, kā un kāpēc es jūtos tā, kā jūtos?

              Tagad, rakstīšanas gaitā, pieķēros pie oficiālajām recenzijām un arī mazliet pie intervijām, jo, tā kā izrāde tapusi 2024.gada pavasarī (pirmizrāde 11.aprīlī), tad mazie pārdomu “rullīši”, ko teātris atrāda savos sociālajos tīklos, jau bija piemirsušies. Brīnišķīga Diānas Jances saruna ar Uldi Anži, Tēva lomas atveidotāju šajā izrādē, rodama vietnē lasi.lv “Piedodiet, parunājieties ar mani...” un tajā ir vārdi: “Radošums ir haotisks, un haosā ir radošums, bet reālajai dzīvei tomēr vajadzīga arī struktūra un vērtības. Taisnība, arī es visapkārt redzu, cik daudzi esošajā vērtību sistēmā jūtas apjukuši, bet mūsu laiks jau nav unikāls, vēsturē šādas maiņas notiek cikliski. Varbūt šis tomēr ir labu pārmaiņu laiks? Tiesa, šobrīd stiprais pamats šķiet pazudis, esam apjukuši, un brīžiem mūsos notiek liela šķelšanās, turklāt ap mums globālajā pasaulē ir informācijas pārbagātība. Ir cilvēki, kuri informāciju izmanto, lai viens otru ietekmētu, manipulējot ar masām, sanaidojot vienu ar otru. Savulaik vecāki man deva vērtību koordinātas, tagad mans pienākums ir rūpēties, lai es spētu dot kādu vērtību kopumu tālāk savai ģimenei. Tai pašā laikā, atrazdamies šajā kopumā, arī es mēdzu maldīties, apjukt un krist, tomēr man ir dotas vērtību koordinātas, tās cenšos iedot tālāk saviem bērniem, uzskatu, citādi varam pazust. Nezinu arī, vai mana no vecākiem mantotā vērtību sistēma ir laba vai slikta, bet tā vismaz ir. Nezinu arī, vai pareizi ir tas, ko daru. Visi tik gudri dot padomus, informācijas ir tik daudz, piemēram, vakar, braucot mašīnā, klausījos par pusaudžu nekārtības vai kārtības principiem mājās, ko vajadzētu darīt. Katram indivīdam jau būtu jāizdzīvo, jāpārdzīvo jaunības revolucionāra, protestanta gars. Iespējams, arī lielākā sabiedrības daļa, masa cikliski izdzīvo šo zīdaiņa, vēlāk pubertātes vecumu un tad nobriest.” Taisnība, paaudžu konflikti pastāvējuši visos laikos, jautājums pie kā tas novedis dažādos gadījumos gan tik mazā sabiedrības “šūniņā” kā ģimene, gan arī lielos mērogos. Un tomēr – visa pamatā laikam ir un paliek vēlme ieklausīties otrā, sadzirdēt viņu, vai – tieši otrādi – nedzirdēt un neņemt vērā, jo tas patiešām mēdz būt grūti – sarunāties un saprasties.

                Vienkārša un piepildīta aktierspēle, mirkļi, kuros saredzi pati sevi un nodomā - vai tiešām? Jā, jā, Evijas Krūzes Mātei tādas pašas sejas izteiksmes, kā man, kad esmu dusmīga un bļodas šķindinu skaļāk, nekā vajadzētu, lai tak tie pārējie saprot, ka ir “grēcīgi”! Bet tik atpazīstami tie izteicieni, intonācijas un grimases, jo arī pretī sēdošais avīzes lasītājs tik pazīstams savās izpausmēs, tiesa gan, mūsdienās tās avīzes tiek plātītas krietni retāk, viss rodams tais kantainajās dažādu izmēru kastītēs... Cilvēka auguma skaistums un kailums gan tiešā, gan pārnestā nozīmē, kad taču ģimenē varētu būt uzticēšanās un sapratne, bet patiesībā savu domu un jūtu atkailināšana jeb atklāšana citiem atnes vien naidu un nesaprašanos... Un vēlme pēc uzmanības, kas taču raksturīga ikvienam no mums, tikai katram izpaužas citādi...

               Domājot par pusaudžiem un viņu prātos notiekošajiem “ugunsgrēkiem”, jāsaka – arī tas ir bijis visos laikos, tikai – kā tas norisinājies, vai “ārstēts” ar dažādām despotiskām metodēm, vai topošie pieaugušie savas grūtības mēģinājuši skaidrot pašu spēkiem un pieejamajiem līdzekļiem, seksuālas darbības ieskaitot (ieskatieties latvju nerātnajās dainās un anekdotēs, tās nestāsta tikai par pieaugušiem ļaudīm!...), vai “izpaužoties” pret apkārtējiem tajos visnotaļ netīkamajos veidos, par kuriem mēdz teikt no sērijas “kad mēs augām, tad gan tā negāja!”. Taču te atkal gribas mazliet pakavēties pie intervijā lasītā par tām pieturas zīmēm, ko ikvienam cilvēkam var iedot tiklab viņa ģimene, kā apkārtējā pasaule ar gadsimtu gaitā krātajām vērtībām, jo – vai nu gluži ir tā, ka hormonu trakumā jauns cilvēks nu nepavisam nespēj atcerēties par kādām ieaudzinātām labām manierēm kaut vai tik daudz kā sasveicināšanās un paldies līmenī? Kāpēc šādas pārdomas? Tāpēc, ka, vērojot norises sabiedrībā, reizēm tiešām šķiet, ka daudz kas tā vien tiek balstīts un atbalstīts tikai fizioloģijā, un ka nemaz vairs nepastāv tas, ko ar prātu var kontrolēt, jo bieži vien notiekošais tiek aizbildināts ar hormonu vētrām, pusaudžu grūtībām un visu ko citu, bet... Tā vien liekas, ka ir cilvēki, kuri tāpēc arī “neizaug” no pusaudzības, jo tā ir ērtāk – uz fizioloģiju norakstīt savu neprasmi vai nevēlēšanos ievērot kaut mazliet ētikas normu.

              Domājot par Janas Ļisovas atveidoto Olgu, nāk prātā viņas teiktie vārdi Ulda Siliņa Paulam – ka tu biji pirmais sakarīgais pretimnācējs, tāpēc es tevi izvēlējos! Cik bieži jauniešiem tiešām ir no svara šis pirmais iespaids, kuru turklāt vēl ierosina apkārt rodamais – visas citas jau TO ir izbaudījušas, izdarījušas, ko tad es te viena tāda atpalikusi Grietiņa... Visas citas pucējas, krāsojas, pīrsingojas un tetovējas, kāpēc lai es būtu sliktāka? Un droši vien mātes domātie labie vārdi nāk vai nu īstajā, vai neīstajā brīdī, varbūt tā saikne jau sen ir kļuvusi tāla un sveša, ka tagad, kad patiesi vajadzētu, līdz meitas sirdij aizklauvēties nevar ne ar augstu kurpju papēžiem, kas taču padarīs tevi sievišķīgāku, ne ar glāstiem un mierinājumu, kur nu vēl ar vārdiem, ka visiem vīriešiem vajag tikai vienu... Un Paulam taču ir mocis! Tā ir viena īstena vērtība mūsu merkantilizētajā sabiedrībā, kad svarīgs tieši tāds čalis, kam starp kājām ir uguns tiešā un pārnestā nozīmē (padomājiet, kā!) Un brīdī, kad izrādās, ka arī pašam Paulam ir problēmas, nemaz tik ļoti vajadzīgs viņš vairs nešķiet... Un tās risināt – lai tak pats tiek galā! Savukārt brīdī, kad izrādās – Pauls labi saprotas ar tēvu, daudz labāk, nekā brālis, tad iedegas greizsirdība, kurai tāpat sava vieta ikvienas ģimenes musturos, lai kādus rakstus arī tur sazīmētu...

              Šī bija izrāde, kurā pirmoreiz redzēju Igoru Šelegovski – Kurtu - šādā lomā, lai gan “sliktos zēnus” viņš spēlējis gana daudz. Te vispirms no svara tas, ka atveidotais tēls ir pusaudzis, šķiet, ap gadiem 14 – 15, kad tiešām viss vētrojas un viļņojas visspēcīgāk (vienā no izrādes tapšanas rullīšiem īsi pirms pirmizrādes Igors pats saka, ka nu jau vairs nemaz lāgā neatceras savus pusaudža gadus un sajūtas), kuram turklāt līdzās fiziskajām izpausmēm vēl jāpievieno sava veida prāta aptumsums jeb apmātība ar uguni. Kas to lai zina, cik ļoti kādu mūsu dziļumos dusošu dzirksteli spēj atmodināt kādi pārdzīvojumi vai emociju slāpēšana, bet nepavisam nebrīnos par to, ka savā pamestības sajūtā jauns cilvēks var sadarīt trakas lietas arī ar saviem vistuvākajiem, kas diemžēl viņam šķituši pavisam tāli, jo – nesaprasti un nesaprotoši...

              Tai pašā iepriekšpieminētajā rullītī Igors saka, ka šo izrādi vajadzētu skatīties visai ģimenei – vecākiem un pusaudžiem bērniem, lai raisītu sarunas. Diemžēl pēc vienotra piedzīvojuma savā darbā, kad vecāki ir “ārprātā” par visnotaļ normālu grāmatu, šķiet, ka daļa sabiedrības tiešām nav ģimenēm vedami uz teātri, jo, ieraugot sevi teātra “spogulī”, to nespēs izturēt. Tai pašā laikā ļoti gribētos, lai šo izrādi redzētu tiešām daudz ieinteresētu skatītāju, jo, manuprāt, tajā nav nekā tāda, kas nenotiek pasaulē, kuru mēdzam un vēlamies saukt par normālu, tikai nevajag liekuļot par to, ka ir slikti domāt par saviem tuvajiem sliktu, un ka es gan nekad!... Paldies visai izrādes komandai par smeldzīgas uguns iedegšanu manā dvēselē!