10.01.2025.

            Kādreiz man bija 2.abonements, un tad likās, ka izrādes sagaidīt ir vieglāk. Tad – pēc pandēmijas -, kad abonements bija jāatjauno, iegadījās, ka manā otrajā vairs nebija “labu vietu” un kasiere piedāvāja palūkoties pastāvīgajiem klientiem kaut ko citu, labāku. Tā es tiku pie 5.abonementa, un vienīgais, par ko šajā visā varētu skumt, ir tas, ka uz izrādi pēc pirmizrādes gana ilgi jāgaida. Ir labi, ka aktieri “iespēlējušies”, bet pa to starpu sanāk tīši vai netīši ielūkoties arī citu skatītāju viedokļos un “oficiālajās” recenzijās, kas top gan ar profesionāļu, gan amatieru – “daudzskatītāju” jeb teātra mīļu spalvu (lasīt – taustiņu) rakstītas. Un tad gadās visdažādākās situācijas, kad nevari saprast, ko īsti gaidīt no izrādes. Labi vēl, ka ir bildes un izrāžu apraksti teātra mājaslapā, kas ļauj “uzburt” savu vīziju par gaidāmo...

            Šis mazliet filozofiskais ievads – par sezonas krāšņāko iestudējumu jebšu ballīti Nacionālajā teātrī – Indras Rogas komandas veidoto Frānsisa Skota Ficdžeralda romāna dramatizējumu “Lieliskais Getsbijs”. Tā kā no pirmizrādes līdz manai vizītei apritējis jau vesels mēnesis ar mazu “astīti”, tad atsauksmju un publikāciju žūksnis arī tapis visnotaļ biezs, bet savādā kārtā vismaz “oficiālie” teksti šķiet tādi ļoti neapmierināti, noniecinoši, vai – varbūt es kaut ko nesaprotu? Nu jā, mēs idealizējam tos, kurus mīlam... tāpēc grūti pieņemt, ka tiek sacīts, ka nepatīk. Bet tāpēc jau ir jāiet un jālūkojas pašiem!

            Kā ierasts, izpildu teātra “mājasdarbu” – decembrī starp visiem darbu kalniem izlasu arī grāmatu. Bibliotēkā trāpās tāds vecs maza formāta padomjlaika izdevums ar laikmeta garam atbilstošu pēcvārdu, iespējams, mūsdienu izdevums ar filmas bildi uz vāka ir labāk iztulkots, bet – man akurāt nekādu emociju, nepatīk, un viss. Tiesa, lasīšanas gaitā ik pa brīdim ielūkojos teātra mājaslapā, lai atgādinātu sev, kurš ir kurš, jo kaut kā pagrūti tos “radurakstus” salikt kopā... Turklāt, kad ieskatos pēcvārdā, sajūtos savā ziņā piekrītoša tajā lasāmajam par to kapitālismu... Lai man piedod visi literatūras mīļi un paši izrādes darinātāji, bet – kā jau lasāms dažādās vietās, kur runā par “Izcilām grāmatām”, - kas izcils vienam, var pavisam necils šķist otram, un tā nav nekāda traģēdija, ja vien sacītājs to prot kulturāli pateikt, nevis nozākāt. Tāpēc es arī saku – grāmata man nepatika atšķirībā no izrādes!

            Mājās atbraukusi, ieskatos teātra mājaslapas arhīvā, lai pārbaudītu, kas ir bijis Indras Rogas līdzīgā “lieluzveduma”, ja tā drīkst izteikties, “Kabarē” veidotāju pulciņā, jo vismaz horeogrāfijas rokraksts šķiet pazīstams, un – jā, ir, burts burtā, - scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis, kostīmu māksliniece Anna Heinrihsone un horeogrāfe Inga Raudinga! Gandrīz tie paši arī “Klūgu mūkā”, kas taču arī nodarbināja praktiski visu teātra ansambli, un tas, manuprāt, ir svarīgi, ka tev ir domubiedri, kuri saprot no pusvārda, līdz ar to veidojot atpazīstamu “rokrakstu” jebšu stilu. Un, tā kā esmu nākusi uz ballīti, tad pēc tās atzīstos – man tiešām ļoti patika!

            Piederu pie skatītājiem, kam labpatīk dzīvā mūzika izrādēs, ja vien tāda iespējama “pēc definīcijas” jebšu režisora ieceres. Uzreiz atzīšos, ka neesmu mūzikas, ne kostīmu speciāliste tādā ziņā, ka atpazītu stilus un laikmetus, taču, tā kā esmu “amatiere”, tad lielākoties paļaujos uz režisora un komandas gaumi un zināšanām, jo eju baudīt. Tā arī šoreiz – komponista Aleksandra Tomasa Matjussona radītā un aranžētā mūzika grupas “Big Al & The Jokers” dzīvajā izpildījumā mani aizrauj no sirds (un vēl tā pēdējā epizode ar ..., nē, lai paliek uz beigām!), jā, tā ir skaļa un mazliet dārdoša, bet nesakiet, ka īstā ballītē nav grūtību sarunāties!

            Lai arī riskēju ar savu izteiksmes veidu atkal iegūt kādu mājienu – norādi uz cukursīrupainām izpausmēm par redzēto -, tomēr negrasos atkāpties no sava stila un saku, kā redzu un jūtu, - jā, scenogrāfija kārtējo reizi mani apbur! Mēs katrs, kas neesam rokās turējuši lugas eksemplāru vai bijuši klāt radošās komandas “radošajās mokās”, kad top ieceres un notiek to realizācija, varam vien iztēloties, kā tas izskatās radīšanas procesā, un arī to, ko tad autors mums vēlējies pateikt ar katru konkrēto elementu. Nu skaidrs – ja jau ballīte, tad mūziķiem kāda īpaša vieta atvēlama, nevar tak dejotājiem pa kājām maisīties, un, manuprāt, atrašanās uz savdabīgā balkona ir īsti vietā, jo tad interesentiem ir iespēja pa laikam vērot arī pašus mūziķus darbībā, kas nemaz nav mazāk aizraujoši par trakulīgajām dejām (ja nu acis nogurst no krāšņi tērpto viesu ņirboņas vai gribas saskatīt kādu pazīstamu seju muzicējot, kā tas šai reizē bija man ar saksofona spēlmani...). Pa brīdim ballītes dalībnieku vidū atrodas arī grupas solists Aļģirds Šuminsks, kurš ar dziesmām vēl jo vairāk uzkurina klātesošos abpus skatuvei. Un jaunieši, aktiermeistarības studenti, kuri atveido Getsbija ballītes viesus, ir patiešām labi “dresēti”, jo kustības, manuprāt, gana sarežģītas, horeogrāfe ar asistentu Gintu Dancīti parūpējušies, lai jautrība sistu augstu vilni, un tā tas arī ir.

            Ja nu daļa skatītāju visādos – pro un amatieru – statusos izrādē nesaskata sižetu, tad gribas vaicāt – vai jūs dārdošā diskotēkā vai “dzeltenās preses” aprakstītajos “rautos” allaž varat saskatīt jēgu? Tā bieži vien ir tikai skaļa un ārēji spoža izpaušanās, sava veida “zīmēšanās”, par ko citiem, kuri tur nav bijuši klāt, pēc tam patrīt mēles, jo taisnība teicienam par to, ka meitenei vislabāk piestāvot būt “mazai, mīļai muļķītei” – bieži vien nekas cits no šiem “ballīšu zvēriem” netiek ne prasīts, ne saņemts. Nepārprotiet, neba nu visas ballītes manās acīs ir “tukšgaitā”, bet sava krietna tiesa – noteikti (tas neattiecas uz šo, konkrēto, jo tās mērķis, manuprāt, ir tieši parādīt to spožuma iespējamo tukšumu)... Galu galā – pludo taču arī šampanietis un citi, mazāk dzirkstoši, bet stiprāk reibinoši dzērieni, turklāt ballītes viesu trakulības atspoguļo arī to, ko ballētājiem nodara konkrētās dziras, ja ar tām aizraujas, - “jumts aizbrauc” visdažādākajās nozīmēs, un to nu jaunieši parāda no sirds!

            Un tad ir brīži, kad ballītes troksnis un kņada pierimst vai pārtrūkst pavisam, lai dotu vietu cilvēku domām un jūtām, vienam otra un arī sevis paša meklējumiem, atklāsmēm par cerēto, kāroto un saņemto. Esat piedzīvojuši brīžus, kad ballītē mūzika pēkšņi apklust un tad dejojot sāktā saruna izklausās pēc kliedziena? Nu re...  Vai tie būtu tie sižeta iztrūkuma mirkļi? Nemaz ar` ne, man tie saistījās ar to, kad cilvēks, kas alkst ārēji tik spožā un pamanāmā, attopas, ka aiz tā visa viņam pietrūkst mīlestības, sirdssiltuma, draudzības un atbalsta, ka viņš jūtas zaudējis laiku un cilvēkus, un pašam sev nākas pajautāt – vai tas ir viss? Vai es to varu atgūt, nopirkt, kā citādi iemantot? Šķiet, nauda un statuss ir tas, ko kāro tik daudzi, bet piepildījumu tas atnes nepavisam ne katram – cits meklē arvien jaunas aizmiršanās, pazīšanās, izklaides, cits “met nelielus līkumiņus” (ak, šī Egila Melbārža atveidotā Toma Bjūkenena atzīšanās!...), vēl cits metas aprunāšanā un citu noslēpumu šķetināšanā, jo pašam savā dzīvē nekā interesanta nav... Vai gan tad, ja mēs kaut ko “zinām” par citiem, tas mums tūdaļ “jālaiž tālāk” un jāpasniedz kā patiesība? Kā man patika tie mirkļi, kad ballītes viesi mēģina saprast, kas tad īsti ir Getsbijs, izsakot savus minējumus un no dažādiem avotiem sagrābstītu “informāciju”! Kas par to, ka tie ir laiki pirms simts gadiem, mūsdienās jau mainījies vienīgi tas, ka informāciju gūstam ātrāk un vairāk, bet par tās patiesīgumu varam vien cerēt, ka ir...

            Mirkļi, kad uzšķiļas visdažādākās kaislības un attiecību drāmas – gan Madaras Reijeres atveidotās tik trauslās Deizijas sarunās ar vīru Tomu (ak, tās Deizijas kleitas ar saulrieta trauslumu un debesmannas gaisīgumu!...), gan Ulda Siliņa viegli apjukušā un izbrīnītā Nika Karaveja un Lienes Sebres vitālās Džordanas saskarsmē, gan Kārļa Reijera amizantā mākslinieka Čestera stāstījumā par to, kā viņš “taisījis” divas bildes, gan tik ļoti šarmantajā un savā ziņā manierīgajā Jura Lisnera “biznesmeņa” Volfsheima vēstījumā par savu pieredzi, gan visnotaļ skarbajā Evijas Krūzes Mertlas atzīšanās reizē par to, kā viņai sanācis ar tik ļoti neciešamā vīra – Raimonda Celma atveidotā automehāniķa Vilsona – nabadzību, ka pat kāzu uzvalks bijis iznomāts no kāda cita (šķiet, ka mūsdienās uzvalku nomu nemaz neuzskata par ko nepieņemamu. Ak, laiki, ak, tikumi...), un kur nu vēl jestrais Ivara Kļavinska uzdzīvotājs Klipšpringers ar stāstu, kā pieķēris Getsbiju pie “viltojuma”, jo šis, redziet, neesot atgriezis grāmatām mājas bibliotēkā lapas (nez, ka tik nesanāk, ka daudzās māju grāmatu krātuvēs nav šādi kopoto rakstu krājumi, kurus neviens pat nav lasījis, vien savulaik par bargu naudu un “zem letes” nopircis...). Manām acīm, ausīm un sirdij šie bija atelpas un vienlaikus smeldzīgu pārdomu mirkļi, kad dažbrīd pilnīgi līdz pirkstu galiem sajutu to sāpi, kas ietērpta vārdos, kuri nāk pār lūpām gan pilnas sirds brīžos, gan tad, kad tev vienkārši pavaicā, ko tu par šo domā...

            Kā mazas, spilgtas zvaigznītes – tie īsie brīsniņi, kad uz skatuves “noplīvo” kino dīva Dita Lūriņa ar sunīti (tas taču bija Bonis, vai ne?) uz rokas vai ierodas jātnieku drānās tērptie misters un misis Slouni – Gundars Grasbergs un Daiga Kažociņa, kam gan nav laika uzkavēties ballītē. Un kā rosīgs namatēva līdzinieks vai pat aizstājējs, kas padejo ar visām daiļavām, neļaujot tām garlaikoties, kas cenšas atrunāt no kādas ieceres vai mierināt citā gadījumā – atraktīvais Mārtiņa Brūvera Mihaeliss ar sarkano cepurīti un plīvojošo apmetni, tāds “sabiedrības dvēsele”. Ak, un vēl taču nopietnais Normunda Laizāna Kivets, kurš šķita kā mazliet “apmaldījies”, kā ne savā “pulciņā” iekļuvis, un visu zinošā Sanitas Paulas Ketrina vai, šķiet, daudz pieredzējusī Agates Marijas Bukšas Betija (jāatzīstas, ka ilgi šķetināju savā prātā, kura aktrise “slēpjas” zem šī tēla...) – katram sava, lai arī maza, vietiņa zem ballītes saules un pasaulē, ko sauc par vēlmi piederēt spožumam. Un cieši iepretī – melnā tērptais, stīvi staltais Ulda Anžes Pārvaldnieks, kurš ar skatienu vien “noliks pa vietām” visu, ar ledus saltumu un metāla stingrumu balsī pateiks ikvienu rīkojumu tā, lai visiem iedvestu bijību, jo šķiet, ka citādi šos ballēties kāros un pēc sensācijām alkstošos ļaudis nav iespējams savaldīt.

            Un tad ir pats misters Lieliskais – Jēkaba Reiņa Getsbijs, par kuru nevienam nav īstas skaidrības, tik vien kā tenku drumslas un Viedokļi (ne velti rakstu ar lielo burtu...). Ja līdz šim esmu Jēkabu iepazinusi lomās, kurās viņš šķiet tāds vairāk pašpuika, žipčiks, tad šeit – tik ieturēts, solīds, reizē labsirdīgs, labvēlīgs pret apkārtējiem, un tai pašā laikā – ar sirdī jūtamu smeldzi, kas gruzd dziļi zem pelniem, par kuriem mēs neviens neko nezinām. Pat tad, kad Getsbijs stāsta par savu dzīvi un mīlestību pret Deiziju, šķiet, ka miglas un noslēpuma plīvurs paliek nenoņemts, jo tajā visā ir kaut kas tāds, ko bail vai kauns citiem rādīt, jo – nesapratīs, nepieņems, izraidīs (“es nedrīkstēju pat skatīties uz meiteni no augstas kārtas, jo man nebija nekā”... apmēram tādi bija šie vārdi, vai ne, Jēkab?) Un tik dziļi simboliski man šķita tie šāviena brīdī pacēlušies rozīgie dūmiņi, kas izgaisina un reizē turpina tīt noslēpumā to, kas tad īsti ir Getsbijs! (Pēc izrādes sapriecājos par dūmu, krekla krūtežas un zieda krāsas saskanīgumu, bet reizē arī cerēju, ka apkārtsēdētāji neredzēja manu patiešām burtisko palēkšanos krēslā, jo – redzēju taču revolveri, bet negaidīju, ka TĀ ies vaļā, trakais šāvēj!...)

            Manuprāt, režisore mums ar tiem it kā ātri garāmslīdošiem sarunu un citu norišu mirkļiem ir gribējusi atgādināt, cik ļoti pavirši un viegli mēs šobrīd uztveram mums pāri līstošo informācijas plūsmu un dzīvi vispār, kad gandrīz ikviena ziņa pazib un pagaist, neatstājot dziļākas pēdas dvēselē, bet tai pašā laikā mums gribas zināt un būt pārsātinātiem ar “Jaunāko Ziņu” cienīgu informāciju, kas veido mūsu viedokļus. Mēs pamanām vardarbību un šķiršanos, sānsoļus un tērpus, bet tas ir tik strauji, kā tāda pēkšņi uz ceļa izskrējusi būtne, kuras priekšā mašīna nevar apstāties, tas pazib kā mirklis, par kuru tikai vēlāk pamanām, ka tas mums tomēr kaut ko nozīmējis. Savukārt ar brīnišķīgajām scenogrāfijas izpausmēm – gan aiz apaļā loga vērojamām zvaigznēm, viļņu šļakstiem un salūtu dzirkstelēm, gan aizkustinošo lietus sajūtu otrā cēliena sākumā – es sajutos aizvilināta tai patiesajā, ko mums var dot daba un norises tajā, par ko mūsdienu dzīves skarbajā spožumā bieži piemirstam. Un pašā sākumā no griestiem krītošais zvaigžņu salūts lai atgādina par to, ka tad, kad zvaigzne krīt, jāievēlas vēlēšanās, taču tās piepildīšanai jāpieliek arī sava roka... (Man mazliet spožuma “atnesās” mājās...)

            Mana “cukursīrupa” pēdējā karotē lai ietek tās lāses, kad izrādes izskaņā spriganie mūziķi nokāpj uz skatuves un draiskojas ar saviem instrumentiem, tādējādi augšāmceļot Getsbiju, kurš tikpat sprigani piebiedrojas viņiem, lai vienotos kopīgā dziesmā, - tas bija tik jauki! Un tikai mūsu katra paša ziņā ir tas, vai Getsbijs ir aizgājis no mums vai palicis mūsu vidū, un kāds viņš ir – vai sapņotājs, darītājs, cerētājs un zvaigžņu meklētājs, jo – tādu kā viņš mums apkārt ir daudz, tikai – vai mēs viņus pamanām un saprotam?

            Šī ir izrāde, uz kuru vajag iet ar ballītes sajūtu, ļauties un piedzīvot bez ekspektācijām un filmas iespaidiem, lai jūs apbur un ņem savā varā tie, kas stāsta tieši ŠO stāstu! Un tiešām velciet no skapja spožāko tērpu, bija interesanti pavērot skatītājus, kas bija zināmā mērā pieskaņojušies izrādei (es arī...)!