25.09.2021.

Grāmata, kas veikalā tiešām “uzskrēja” man virsū, jo zināju, ka tāda būs, gaidīju, jo esmu izlasījusi pirmās divas daļas, bet, tā kā regulāri iepazīstos tikai ar “Zvaigzne ABC” mājaslapu, tad šis jaunums bija paslīdējis garām. Protams, tūlīt arī vēru maciņu un nesu grāmatu mājās, un vakara cēlienā metos pie lasīšanas. Tāds ir mans satikšanās jeb atkalsatikšanās stāsts par Eves Hietamies grāmatu “Tētis skolā” (pirms tam iepazinu “Tētis uz pilnu slodzi” un “Tētis diviem”, arī par tām dažas lappuses atpakaļ šajā adresē).

Īstais laiks šādas grāmatas iznākšanai – rudens, skolas gaitu sākums. Pēc izlasīšanas, kas atkal notika burtiski rijīgi, jo ļoti interesēja, kas notiek tālāk, jāsaka, ka šī būtu vērtīga obligātā literatūra gan visiem vecākiem, kam bērni uzsāk skolas gaitas, gan pedagogiem, gan tiem, kas pārliecināti, ka citur pasaulē jau nu gan ir labāka izglītības sistēma un citi labumi nekā pie mums, gan tiem, kas gudri spriež par to, ko gan bērnam var iemācīt vientuļie vecāki, gan arī tiem, kas ir pārdomās – palikt kopā vai iet katram uz savu pusi. Tik daudz dažādu vērtību šajā grāmatā, tik daudz pārdomu, vietām arī aizkustinājuma vai smeldzes noritinātu asaru, ka grāmata kārtējo reizi pielipināta ar līmlapiņām īpašajās vietās.

Grāmatas varoņi Pāvo un Anti tikuši līdz skolas gaitām, un izrādās, ka tas rada virkni jaunu problēmu un pārsteigumu. Gluži tāpat kā mums ir “e-klase”, tā Somijā ir “Vilma”, un tieši tāpat gan te, gan tur abās vietās tiek sūtīta visāda veida informācija par skolas gaitām un ir vecāki, kuri dažādu iemeslu dēļ šo informāciju palaiž garām. Tieši tāpat visur ir vecāki, kuri “sitas” pa vienu vai vairākiem darbiem un cenšas tikt galā ar sadzīvi, kā nu kuro reizi izdodas. Visur ir bērni, kas jau no pirmās skolas dienas tiek ar visu labi galā, un ir bērni, kuri nesaprot, kāpēc zvana modinātājs, kāpēc uz skolu nevar iet pidžamā, kāpēc nevar nest līdzi savu mīļdzīvnieku, un vēl, un vēl... Izrādās, ka arī Somijā ir pagarinātās dienas grupa, kas gan, atšķirībā no mūsējām, kurās skolotāju funkcijas “izpildīt mājasdarbus – pieskatīt – nodarbināt – noslaucīt degunu – aizsūtīt uz visiem pulciņiem -...” ir vien vieta, kur bērni paši savā nodabā pavada laiku un pieskatītājas nebūt nav sajūsmā par tiem, kam kaut kas no ēdiena negaršo vai kas nespēlējas tieši tāpat kā citi, bet vēlas ko mazliet atšķirīgu... Un ir bērni, kam tajā pagarinātās dienas grupā nu nemaz nepatīk, tāpat kā Pāvo, kas labprātāk būtu vieni paši mājās.

Lasot šo grāmatu, prātā nāca teiciens “Labi ir tur, kur mūsu nav”, jo arī sociālajā aprūpē tur izrādās pa kādam “robiņam” – kā zināms no iepriekšējām grāmatām, Anti ir jaunāks brālis Janne, kurš ir garīgi nevesels un dzīvo aprūpes iestādē, taču arī tur starp cilvēkiem veidojas attiecības, un tam, savukārt, nav gatavi aprūpētāji, iestādes darbinieki, jo viņiem gan ir sava izpratne par lietu kārtību, gan arī likuma burts un pants, bet – vai nu katrā vietā savu reizi nav kas nogājis greizi, jautājums ir par to, kā to civilizēti atkal nokārtot... Lasot par šiem notikumiem tiešām sirds sažņaudzās, un tad, kad Anti savās ikdienas gaitās nonāca līdz depresijai, izdegšanai, un izrādījās, ka viņa mazais, neaptēstais brālis kopā ar viņa mazo septiņgadīgo dēlu šīs depresijas laikā ir spējuši paši ar visu tikt galā un saimniekojuši it slavējami, kārtējo reizi secināju, ka ne jau tas vien, ka cilvēks saskaņā ar kādu diagnozi skaitās vesels vai nevesels, nosaka to, kas un kā notiks, ja šim cilvēkam vajadzēs darboties patstāvīgi. Un cik labi, ka Anti un Jannes tēvs pēc viņu mātes nāves bija sastapis Anitu, kas bija tik rosīga un izdarīga, ka atrada iespēju parūpēties par visu cilvēcīgi...

Īpašie gabaliņi šoreiz:

• Bet daudz kas vēl mūsu sadzīvē buksēja. Es reizēm prātoju, kad Pāvo pats sāks šo to saprast. Kad būs tas rīts, kad viņš pamodīsies un secinās, ka, piemēram, sviestmaizes uztaisīšana nav nekāda kosmosa zinātne. Jāpaņem maizes šķēle, jāpaņem sviests, jāsavieno. (68.lpp.)

• Kad nopirku jaunus zābakus, pēc neilga laika jaka kļuva par knapu, kad nopirku jaunu jaku, šis sāka sūdzēties, ka zābaki spiež. Katru reizi, kad pagriezu viņam muguru, šis slepus pastiepās garumā vai platumā. (137.lpp.) Cik pazīstama situācija, vai ne? 😉

• Labas atmiņas. Miglainas atmiņas. Pārguruša cilvēka atmiņas, izplūdušas un nepilnīgas, aprautiem gabaliem. Nakts vidū silts un smags zīdainis uz pleca gaida atraudziņu. Smieklīgi bezzobains mazulis uz grīdas niezošās smaganas berzē gar koka karoti. Ķipars, kas ar sprunguli baksta dubļu peļķi. Senas, mīļas atmiņas. Mazas, tuklas roķeles apķērušās ap kaklu, slapja, pēc piena smaržojoša buča. (149.lpp.) Un nekas nav skaistāks par šīm atmiņām... ❤

• Tu jau droši vien sūdzēsies? Par ko? Par to, ka bērnam palūdza aiztaisīt jakas rāvējslēdzēju un uzvilkt cimdus un cepuri vēsā laika dēļ. Par to, ka bērnam ir aizliegta neatļauta aiziešana un atrašanās vienam bez uzraudzības. Par to, ka bērns tika aicināts rīkoties tāpat kā pārējie grupas bērni. Par to, ka bērnu vairākkārt lūdza nolikt telefonu mugursomā, lai tas rotaļājoties nesaplīstu. Bērnam arī tika ieteikts ar krosenēm nelēkt peļķēs, jo apavi var izmirkt. Un kronis visam, bērnam tika piedāvāta siera maize, par spīti tam, ka šim negaršo siers. Es tomēr nesūdzēšos. (201.lpp.) Te uzreiz gribas retoriski pajautāt – un cik bieži pie mums par šādām lietām vecāki tomēr mēdz sūdzēties? Eh...

• Reiz vienam mācītājam vaicāju, kā viņš zina, ka pasaule ir laba. Mācītājs atbildēja, ka no ziņām. – Lielākā daļa virsrakstu stāsta par nelāgām lietām: kariem, teroristiem, dabas katastrofām, noziegumiem. Ja pasaulē valdītu sliktais, tad ziņās stāstītu par labām lietām, jo tās uztvertu kā jaunumus: ticību, cerību, mīlestību... mīlestību pret tuvāko. Tik ilgi, kamēr labas ziņas nav svarīgākās ziņas, pasaule ir laba.(309.lpp.)

• - Es apbrīnoju to, kā tu, Anti, esi Pāvo audzinājis, - Irja sacīja, skatīdamās man tieši acīs. – Pāvo ir vispieklājīgākais bērns visā klasē. Saka labrīt, paldies un uz redzēšanos. Ja pildspalva nokrīt uz grīdas, Pāvo ir pirmais, kurš pieceļas, lai to paceltu. Pāvo nelien rindā pa priekšu, bet prot mierīgi sagaidīt savu kārtu. Aizstāv tos, kuri kādos strīdos paliek mazākumā. Viņam ir ļoti izteikta taisnīguma izjūta, un viņš ļoti jutīgi reaģē uz citu nepamatotu rīcību. Nez kāds policists no viņa vēl iznāks. (314.lpp.) Reče nu, tētis visā savā aizņemtībā un šķietami nepareizajā audzināšanas stilā...

• Bezkrāsaini. Nevis pelēks, bet gaiši pelēks. Nevis balts, bet gaiši balts. Nevis brūns, bet brūngans. Tā, it kā no debesīm būtu nolaidusies milzīga roka un nomazgājusi visas krāsas nost. Aizvākusi prom visas jūtas. Aiznesusi prom visas domas. (338.lpp.) Šo ir vērts ielāgot – brīdī, kad esam izdeguši vai depresijā, pasaule kļūst bezkrāsaina...

Šī grāmata kā tāds patiesu pārdomu mirklis, kuru vērts izlasīt, lai pamanītu, ka nekur jau nav dzīves bez problēmām, maizes bez garozas, un ka ikviens no mums var daudz, bet ne pilnīgi visu, jo ir robežas arī cilvēka spēkam un izturībai, tāpēc jācenšas rast palīdzīgu roku un neatraidīt palīdzību, kad tā nepieciešama, un tas nepavisam nav egoisms. Tikai, lai pilnībā izbaudītu, no sirds iesaku sākt ar pirmajām divām “Tēta...” grāmatām. Priecāšos, ja patiks!