10.06.2022.

Vasaras brīvdienas sākušās, būtu tā kā laiks kādai bērnu grāmatai, vai ne? 😋 Un tā kā viena bija nopirkta, iesāktas dažas lappuses, bet mācību gada beigu trakumā, protams, laika nebija, tad lasu tagad, no rītiem gaidot uz soliņa, kad varēšu tikt iekšā skolā... Nu kur vēl labāku sakarību starp darbu, darbavietu un grāmatas nosaukumu, vai ne? Jo grāmata ir igauņu rakstnieka Mikas Kerenena "Skolas pica", tapusi šajā pavasarī apgādā "Zvaigzne ABC", tulkojusi Daila Ozola, ilustrējusi Marja Līsa Platsa.

Jāpiebilst, ka šī ir sērijā lasāma grāmata, jo vispirms bija "Nozagts oranžs divritenis", pēc tam "Rēgs uz divriteņa" un "Noslēpumainais puķu čiepējs". Interesanta darbības vieta - Zupasciems Tartu pilsētas nomalē (tīri vajadzētu aizbraukt uz Tartu un papētīt, vai tiešām kādu nomali tā sauc? 🙃) ar amizantiem ielu nosaukumiem - Kartupeļu, Pupu, Meloņu, Pākšu ielas - kā jau tādai ar zupu saistītai nomalei pieklājas.  Grāmatas varoņi ir bērni, kas izveidojuši savu slepeno izmeklēšanas biedrību "Bibļuks" (kas to būtu domājis, ka tā varētu saīsināti saukt bibliotēku? Mūsu sarunvalodā vairāk bija vārds "biblene" 🙃).

Kas tad ir stāsta pamatā? Pavisam parasta situācija - skolā viesojas rakstniece, tiesa gan, no Somijas, un cita starpā viņa pastāsta arī par Somijas skolu ikdienu, kur skolēniem pusdienās tiekot piedāvāta uz vietas cepta pica. Tas nu izsauc sajūsmas vilni klausītājos! Domāju gan, es arī būtu sajūsmā par šādu piedāvājumu, un zinu vēl daudzus tādus pašus! 😋 Taču - dos tev kāds! Skolas direktors izrādās liels pretinieks šādai idejai, jo uzskata, ka skolā ir gana laba un veselīga ēdienkarte (ko nevarētu teikt par skolēniem..), un tāpēc šajā skolā nekādu picu pusdienās nebūs... Lieki piebilst, ka lielākā daļa skolēnu par šādu attieksmi ir vīlušies, un arī pati somu rakstniece ir pārsteigta par direktora viedokli.

Interesantas sarunas risinās skolēnu mājās, kad viņi pastāsta par skolā notikušo rakstnieces vizīti - daļai patīk picas ideja, daļai šķiet, ka tas nav vajadzīgs, jo nav veselīgi, vēl kāds uzskata, ka reizēm jau kāds našķis skolas virtuvē noderētu gan. Izskatās, ka šī tēma ir mūžsena kā pasaule, jo skolu ēdnīcas ir tik daudz apspriestas un tik dažādās diskusijās pieminētas, ka šķiet kā tāds bezgalīgais stāsts. Savādi, ka visi veselīgie ēdieni nez kāpēc ir negaršīgi, kā mēdza teikt Brālītis 😋 Bet kas varētu liegt arī ar mazāk veselīgiem ēdieniem reizēm bērnus pabarot, it īpaši, ja padomājam, ka ārpus skolas sienām viņi nemaz tik veselīgi neēd vis? Turklāt ikvienu ēdienu taču var pagatavot tā, lai tas būtu veselīgs, vai varbūt es kļūdos? Ak tā, pareizi, neesmu taču iepazinusies ar visiem normatīviem un regulām, par kurām tik feini raksta Māris Bērziņš romānā "Aizliegtais pianīns"... 😲 Un te nu izrādās, ka nākamajā rītā pēc šīm sarunām par picu skolas ēdienkartē tieši pretī ēdnīcas logiem uz elektrības skapja ir tapis svaigs grafiti - pica ar Somijas karodziņu iekšā! Tiesa gan, darbs pavisam jauns, vēl nenožuvis, tāpēc viena no galvenajiem varoņiem - Olava - vēlme to pataustīt izrādās liktenīga - krāsa noķēpā pirkstus un skolas direktors par vainīgo uzskata tieši viņu... Ak, bērnu ziņkārība un pieaugušo pārliecība par savu taisnību, kā jūs abas nesaderat kopā! 

Tā nu detektīvu biedrībai "Bibļuks" ir jauns izmeklēšanas plāns - atrast, kas uzzīmējis picu uz elektrības skapja sienas. Diemžēl jauniešiem sanāk sastrīdēties, jo nevar vienoties par to, kas ir labāks - futbols vai basketbols, līdz ar to puiši dodas izmeklētāju gaitās atsevišķi un meitenes atsevišķi. Laimīgā kārtā dažādas sastapšanās palīdz šo nesaprašanos atrisināt, un arī notikums tiek atklāts pavisam neparastā veidā (tas jālasa pašiem!) Un ir tik feini, ka līdzās bērniem parādās arī visdažādākie pieaugušo raksturi un dzīves situācijas, kas tik pazīstamas ikvienam no mums - gan policists, kurš īstenojis savu senu sapni par maiznīcu, gan opītis, kurš kopā ar mazbērniem gatavs uz visādām ēverģēlībām, gan auklīte, kas savus auklējamos atminas vēl pēc ilgiem gadiem un ir gatava palīdzēt un piedalīties viņu darbībās! 

Piebildīšu, ka grāmatai ir vēl kāda pievienotā vērtība - mazliet ieskicēts, kas tad īsti ir grafiti un kādas ir tā variācijas, ja tā var izteikties, jebšu izpausmes veidi, tas kādam lasītājam varētu būt papildus intereses objekts, turklāt līdzās ir arī pārdomas par to, kas tad ir īsts grafiti un kas - tikai ķēpājums uz sienas, kā arī par pašiem grafiti māksliniekiem, kurus lielākoties pat nevar pazīt vaigā. 

Šis ir labs brīvdienu "kumosiņš" - īsi, ātri un ar prieku izlasāms, pārdomājams un citiem piedāvājams! 👍