28.09.2024.

            Doties uz teātri ar pusi no savas ģimenes puisiešu pulciņa un baudīt izrādi, kurā arī spēlē tikai aktieri un neviena pati aktrise – tāda interesanta sakritība. Taču, ja ņem vērā, ka manam vīram “interesanti kā vēsturniekam”, tiesa, amatierim (tāpat kā man – teātra skatītājai un aprakstītājai – amatierei), savukārt dēlam, lai arī skolu jau beigušam, bet vēstures zināšana un pārdomāšana nevienam nenāk par ļaunu, tad – nekā neparasta vai savāda. Turklāt šoreiz tā ir izrāde, kuru mēs visi skatām pirmoreiz un pirmā reize ir arī kopīgam Dailes teātra Tabakas fabrikas apmeklējumam, jo iepriekš šais telpās būts retajos JRT apciemojumos (iemesls, kā zināms, gauži vienkāršs – “medniektalanta” trūkums...).

            Vai no šī amizantā ievada radās aizdomas, par kuru izrādi būs runa? Diezgan jauna, vien otro sezonu uz skatuves dzīvojoša, jaunu dramaturga un režisora darināta, pārdomu un savā ziņā pat provokāciju pilna, - tā ir Matīsa Gricmaņa un Toma Treiņa “Kur pazuda valsts”, kas pirmizrādi piedzīvojusi 2023.gada 6.janvārī Dailes teātra mazajā zālē, bet tagad – zāles remonta dēļ “pārcēlusies” uz Tabakas fabrikas telpām (kuras vismaz man šķiet plašākas zāles ietilpības ziņā, vietas gan neesmu skaitījusi...).

            Kā lasāms programmiņā, tā ir Matīsa Gricmaņa oriģināldramaturģija, iedvesma gūta no dramaturga un mākslinieka Raimonda Staprāna lugām “Četras dienas jūnijā” un “Gūsteknis pilī”. Kad ieskatos Dailes teātra mājaslapā, pie izrādes apraksta saskaitu, šķiet, visgarāko publikāciju virkni (ja godīgi, citām izrādēm nepārskaitīju, bet “uz aci”, šķiet, tik daudz nebija nevienai citai...), savukārt pie skatītāju atsauksmēm – domājams, tūlīt pēc pirmizrādes tapusi īsteni gara Valsts prezidenta Edgara Rinkēviča atsauksme, kura bijusi publicēta Facebook. Tagad, kad izrāde jau noskatīta, centīšos atrast laiku palasīt arī tos rakstus, bet jau tūlīt varu teikt, ka mums visiem trim bija interesanti, pārdomājami un, vidējā dēla leksikā runājot, eksistenciāli mirkļi, tā kā vēl kavēsimies sarunās par redzēto. Protams, neviens no mums – ne toreiz dzīvojušajiem, ne tuvu līdzās vēsturiskām personībām stāvējušiem, ne mūsdienu ļaudīm – nevaram teikt neko citu kā “kā būtu, ja būtu”, jo mēs jau nezinām, kā būtu, mums ir tikai savas versijas, pārdomas un idejas. Taču viennozīmīgi skaidrs, ka tā bija šaurā bezizeja, un to, kas būtu bijis labākais risinājums, mēs arī varam tikai iztēloties, turklāt maz ticams, ka arī šis “labākais” būtu pa prātam visiem...

            Izrāde saista skatītāju prātus gan ar vēsturiskām patiesībām un iespējamām puspatiesībām, minējumiem, viedokļu sadursmēm, gan arī provokatīviem jautājumiem un amizantiem izteicieniem un vārdu spēlēm, kuras spēj tik ķert! Norises laiks un vieta kā migla plīvo no mūsdienām uz pagātni jeb “Latvijas laiku” norietu 1940.gadā un atpakaļ, ļaujot ieklausīties spriganu šodienas jaunekļu redzējumā, kas balstīts tiklab vēstures stundās gūtās zināšanās, kā ģimenes locekļu stāstos (“mana vecmāmiņa ir dzimusi 1939.gadā, un viņa stāstīja...” – “tad nu gan daudz no Latvijas laika viņa var atcerēties...”), tāpat rādot Kārļa Ulmaņa, Vilhelma Muntera, ģenerāļa Baloža un Prezidenta kalpotāja Jāņa Ruduma sarunas par visdažādākajām tēmām, un arī fantāzijas pavedieniem sapinot jauno laiku puiša Kārļa satikšanos ar sava vārda un uzvārda brāli Kārli, arī Ulmani, lai pavaicātu viņam pašam to, kā tad īsti tur toreiz bija, lai pateiktu savas domas, kuras sakņojas gan jaunības maksimālismā un spilgti melnbaltajā redzējumā, gan savā veidā arī tolaiku dzīves pieredzējumu trūkumā, kā dēļ spriedumi ir tādi, kādi tie ir. Scenogrāfa Kristapa Kramiņa skatuve ar plauktiem un skapīšiem, kurus var pārvietot (sazīmēju līdzības ar izrādes “Svina garša” bibliotēkas plauktiem – akurāt tas pats laikmets un katra mūsu pieredze sagulstas kādos mums vien zināmos un saprotamos plauktiņos...), ekrāns, uz kura projicējas filmu fragmenti no dažādiem laikmetiem - gan dokumentālie ar “īsto” Kārli Ulmani un  citiem laikabiedriem, gan mākslinieciskie ar  “mūžīgo” lomas atveidotāju Uldi Vazdiku dažādos uzvedumos un filmās, un vēl, un vēl... Arī manā prātā vijas kadri no filmas “Baiga vasara” un muzikālās izrādes “Vadonis”, bildes un vēstures stāsti – viss vienā lielā kamolā... Savu artavu dod arī mūsdienu pavisam tuvās realitātes – karadarbības Ukrainā – pieminēšana un norišu sasaiste “toreiz un tagad” līmenī. Taču otrā cēliena sākums, kad viens no jaunekļiem sirsnīgi skaidro pārējiem (jaunajiem un vecajiem) savas pārdomas par iesaistīšanos zemessardzē, par gatavību aizstāvēt un vajadzības gadījumā pat nogalināt ir tas, kas aizkur īstenu domu uguni prātā, jo – atzīšos, arī es mēdzu risināt šādas pārdomas gan par to, kā būtu, ja nāktos, gan par to, vai viena liela daļa patiešām nav tādi “urrāpatrioti”, kas vien dižojas ar savām bildēm sociālajos tīklos (no visas sirds vēlos, lai šajā jautājumā es kļūdītos par visiem 100...), gan par to, cik ļoti svarīga ir ikviena no mums psiholoģiskā noturība un gatavība kādām ekstremālām situācijām, jo, kā zināms, instinkti mēdz būt spēcīgāki par “veselo saprātu”, un diez vai mēs tā pavisam droši varam apgalvot, ka “es jau nu gan!...”

            Tagad, rakstīšanas gaitā, ieskatījos tikai vienā no izrādes aprakstā rodamajām publikācijām – Ilvas Lorences sarunā ar dramaturgu Matīsu Gricmani, kas publicēta vēl pirms pirmizrādes, tātad – tapšanas gaitā, un kur dramaturgs saka šādus vārdus:

“Ja tu tā padomā par to, cik būtiska figūra ir Kārlis Ulmanis un cik uzmanīgi pret to ir jāattiecas. Mums ir jābūt ļoti precīziem, mēs nevaram melot, bet atrast tieši to māksliniecisko risinājumu, kā runāt par mūsu skatījumu uz to, kā runāt par veselas jaunākas paaudzes skatījumu uz šiem notikumiem – tas ir mūsu uzdevums. Jo teātra izrāde nav propaganda – ne politiska, ne militāra, nekāda. Teātra izrāde pirmām kārtām ir izklaide. Un izklaide var būt intelektuāla, mazāk intelektuāla, šajā gadījumā mēs gribam pieiet tai vērtīgajai lietai, par ko domāt, un iedot iespēju cilvēkiem izjust to, kā, no vienas puses, tu esi šī lielā pārspēka priekšā, un atrast citu risinājumu, neļauties tai bezspēcībai.” Man ļoti patīk apzīmējums “intelektuāla izklaide”, jo izrāde aicina un liek domāt līdzi, tā piedāvā arī amizantus izteicienus, kas, iespējams, “nākuši” jau no tiem laikiem, kad personāži vēl bija mūsu vidū, bet varbūt arī tapuši mūsdienās, un reizēm tāds joks, lai arī izraisa smieklus, liek aizdomāties par netveramo un varbūt pat nejauši pateikto, kas vēlāk izrādās “kā akmens ūdenī” – tā mana mamma savulaik teica par frāzēm, kas mēdza piepildīties...

            Šai intelektuālajai izklaidei īpaša “garša” nāk arī no kostīmiem (kostīmu māksliniece Marta Treine), mūzikas (autore Alise Rancāne) un gaismām (gaismu māksliniece Māra Vaļikova), kad vienkārši tērpti mūsdienu “studenti” vai sadzīviskā mirklī satikušies draugi pārtop par pirmās brīvvalsts ministriem un citām pazīstamām personībām. Imanta Strada “ulmaniskums”, šķiet, slēpjas tieši auguma staltumā un iznesībā, kas papildināts ar attiecību matu sakārtojumu, ļauj noticēt Kārļa Ulmaņa atkalatnāšanai. Jura Bartkeviča viegli nīgrais oponējošais ģenerālis Balodis, kas turklāt nav mierā ne ar vienu no jauniešu piedāvātajām idejām, it visur saskata tikai negācijas, manuprāt, iezīmē to sabiedrības daļu, kam nekad nekas nav labi pat tad, ja paši piedalījušies pēcāk nopeltajās norisēs un sākotnēji tās atzinuši par labām esam, vai arī ļoti vīlušies savos sapņos un cerībās. Andra Buļa viegli stīvais Vilhelms Munters ar portfeli rokā šķiet īstens diplomāta un smalku manieru paraugs, kura izteikumi par to, vai tu glābtu ģimeni, ja tai draudētu briesmas, vai tu ar savu darbu nenodari pāri ģimenei, šķiet, arī šodien ir tik aktuāli kā vēl nekad. Mārtiņa Upenieka rimtais Jānis Rudums, kura kaislīgā atzīšanās par savām pārdomām par spēju vai nespēju kādu nogalināt ievada otro cēlienu, reizē tiešām šķiet kā zinātnieks, kurš lasīdams par vēsturē reiz notikušo, varētu “sapīties” arī pārliecībās, jo katrs mēs zinām, ka taisnību mēdz būt – ai cik daudz!... Kaspara Dumbura žiperīgais Alfrēds Bērziņš (kauns atzīties, bet manas vēstures zināšanas šādu personību “plauktiņos” atrast nepiedāvā...) ar savu iesaistīšanos it visās sarunās, ar savu ātrrunas prasmi kā tāds zibeņzellis tiek galā ar visiem apkārtējiem, par visu viņam ir viedoklis, turklāt bieži vien – arī samierniecisks. Nu, tā ātrruna bija brīnišķīga, tikai – jātur ausis vaļā! Un Toma Veličko pētnieks Kārlis Ulmanis - tiiik azartisks, ar pilnīgu jaunības maksimālismu, kad ir tikai balts vai tikai melns, bez starptoņiem, kad gribas zināt un negribas pievilties, jo nespēj noticēt vai iedomāties, ka var būt arī citādāk nekā tev šķiet! 

            Skaidrs, ka vēsturi mēs nepārrakstīsim, un arī patiesība daudz kur būs katram sava, turklāt iejusties kāda vēsturiska personāža vietā mēs nudien varam tikai iztēlē, jo – diez, vai mūsu iedomas par potenciālo rīcību būtu īstenojamas tajā situācijā un pieredzē, par kuru mēs domājam, ka vajadzēja taču darīt “tā”... Taču ārkārtīgi svarīgi necelt degunu gaisā un atminēties arī to, ka labais un ļaunais, patiesība un meli, ticība un nodevība allaž pastāvējušas līdzās, tāpēc, lai kā mēs gribētu, patiesība būs kaut kur “pa vidu, tur – ārā”, un, ejot pāri upei vai grāvim (kā uz programmiņas vāka), pastāv iespēja pāriet, turklāt sausām kājām, un arī risks samērcēt kājas vai pat iegāzties iekšā. Taču to, kā būs, mēs uzzinām tikai iešanas brīdī...

            Sirsnīgs paldies izrādes darinātājiem par vēstures pārdomu stundu! Atkal kāds papildinājums lasāmo grāmatu sarakstam (un kā es gribētu šo lugas tekstu izlasīt!...)!