29.07.2023.

            Grāmata, kas ir manā plauktā jau kopš 2016.gada, kad kolēģe un “darba krustmāte” vienā personā man to iedeva uz palikšanu, bet piekodināja, ka pagaidām es to nedrīkstot lasīt... Iemesls gauži vienkāršs – es tobrīd biju “divi vienā” ar savu jaunāko... Pēc tam vienu reizi tā kā taisījos sākt lasīt, bet īsti neizdevās... Kad grāmata pārtapa filmā, zināju, ka šī ir tā reize, kad pirms skatīšanās vēlos izlasīt grāmatu... Tad vēl paspēju savu grāmatu aizdot jaunajai paaudzei, un rezultātā pati paņēmu no skolas bibliotēkas, kur tā mazliet bēdīgi stāvēja plauktā. Tiesa gan, tas bija mācību gada laikā, bet izdevās ar bibliotekāri sarunāt, ka lasīšu vasarā (domāju, ka tāda skolmeistariene neesmu vienīgā...), un nu gan izlasīju!

            Šis, iespējams, dīvainais ievads – par manu satikšanos ar Noras Ikstenas grāmatu “Mātes piens”, kas iznākusi vēstures romānu sērijā “Mēs. Latvija, 20.gadsimts” kā 9.sējums “Dienas Grāmatas” paspārnē 2015.gadā, bet mūsu skolas bibliotēkā nokļuvusi ar toreizējā Valsts Prezidenta Raimonda Vējoņa gādību, kad viņš 2019.gada februārī “Draudzīgā aicinājuma” ietvaros viesojās Ķekavas sākumskolā. To tikšanās reizi atceros kā ļoti gaišu un sirsnīgu pasākumu, un jāpiebilst, ka grāmatas, kas nonāca mūsu bibliotēkā, ir patiesi vērtīgas.

            Tagad, kad esmu izlasījusi grāmatu, meklēšu iespēju noskatīties filmu “Mātes piens”, varbūt pat uz lielā ekrāna, ja izdosies. Un itin labi saprotu savu kolēģi, kura man toreiz, grāmatu atdodot, liedza to lasīt gaidību laikā. Protams, vēsturiskie romāni bieži vien nav nekāda vieglā lasāmviela, šajā, par laimi, nav īpašu vardarbības ainu, bet nenoliegšu, ka bija vietas, kas no sirds pakutināja nervu sistēmu kaut vai tikai dusmu un sašutuma virzienā, bet, protams, bija arī gana sāpīgi mirkļi.

            Šī atkal ir viena no grāmatām, kas stāsta no divu personāžu skatu punktiem – mātes un meitas, līdzīgi kā Daces Rukšānes “Krieva āda”.  Turklāt meita ir vien piecus gadus par mani vecāka, tādēļ vienu daļu vēsturiskā laikmeta piedzīvojumu gana spilgti izjutu arī caur savu pieredzi, pa brīdim precizējot gadskaitļus un norises pie sava “vēsturnieka” – vīra. Un varbūt šķiet mazliet dīvaini, bet es nepavisam nebrīnos par mātes izpausmēm, tik atsvešinātām no sava bērna, jo dzīves pāridarījumi bijuši gana smagi. Visticamāk, liela nozīme bijusi tai zīdaiņa vecumā gūtajai pieredzei ar slēpšanos un bēgšanu, mātes mātes pārdzīvojumiem ar mazulīti uz rokām, par ko šodien daudz tiek runāts gan sieviešu žurnālos, gan dažādos kursos, forumos un grāmatās. Interesanti, ka tieši šonedēļ žurnālā “Ieva” bija Aivas Kanepones raksts par paaudžu pieredzes līkločiem “Negribu atkārtot mātes likteni...”, kurā folkloriste un pirtniece Inese Krūmiņa (viņa arī grāmatas “Vilkme” autore, par to iespējams izlasīt kādā no maniem senākiem ierakstiem) stāsta par to, cik ļoti mūs ietekmē mūsu senču piedzīvotais.

            Līdzīgi kā vairākām citām vēsturiskām grāmatām, arī šai bija vairākas vietas, kuras skatīt gara acīm “toreiz un tagad” izpratnē – gan ielas, kuru nosaukumi nu jau mainījušies, bet māte ar meitu zināja abus – bijušos un esošos, jo teicienu “Engelss uzkāpis stabā un noskatās, kā Markss apprec Ģertrūdi, bet Matīss taisa revolūciju” paslepen noteikti skaitīja daudzi. Tāpat mēģināju “uzzīmēt” ceļu, pa kuru no vilciena gāja uz mājām, skolu, kuras veco un jauno korpusu savienoja stikla gaitenis. Laimīgā kārtā kolhoza biešu un kartupeļu talkas man gājušas secen, bet sestdienas talkas gan rudenī, gan pavasarī, kad gājām grābt lapas skolas apkārtnē, atceros gana labi, tāpat kā dežūras un ģenerāltīrīšanas skolas telpās, kas bija regulārais iknedēļas vai ikmēneša pasākums. Mums gan nebija tik nešpetnas direktores, kas ietu ar baltu cimdu lūkot mūsu darba kvalitāti un pēc tam lasītu nopietnu morāli par to, ka darbs nav paveikts gana labi, bet pati dežūrēšana un tīrīšanas darbi bija pat zināmā mērā plezīrs un amizieris klasesbiedru starpā. Tas gan laikam tāpēc, ka tomēr esmu “piecgadi” jaunāka...

            Vecākās paaudzes sāpe par zaudēto Latviju, naids pret iebraucējiem un vēl citas norises arī man saprotamas gana labi, jo mani vecāki dzimuši vēl pirms otrā pasaules kara, varētu teikt, ka viņi bijuši mātes mātes un patēva laikabiedri, tāpēc arī daudz kas no šīm stāsta niansēm man nav svešs. Tāpat visai labi pazīstama ir situācija, kad par kaut ko tiek runāts, bet tā bailīgi, piekodinot par to nevienam nestāstīt, gluži tāpat kā tika dzirdētas un magnetofona lentēs ierakstītas dziesmas no “Čikāgas Piecīšu” un citu “aizjūras” mūziķu repertuāra. Tiesa gan, tā kā esmu “par jaunu”, tad ne reizi neesmu bijusi slavenajos krogos, kur pulcējās dažādi “pretvalstiski elementi”, bet atceros savus vecākus, krustvecākus un tuviniekus svinību reizēs, kuras arī varētu nodēvēt par pretvalstiskām...

            Ieskatoties internetā pēc kādas recenzijas par Noras Ikstenas grāmatu, pirmā “izlēca” Bārbalas Simsones “Kultūras Dienā” 2015.g.11.novembrī (cik zīmīgs datums šai grāmatai!) publicētā “Grāmatas “Mātes piens” recenzija. Rūgtais dzīvības dzēriens”, kurā cita starpā rodu atbildi uz savām “aizdomām”: “Uz vāka – autores mammas bērnības fotogrāfija padomju laikā populārajā "bērnu" tautastērpā, abpus fotogrāfijai uzgūlušas saburzīta linauduma malas. Bērna autiņi? Blūze? Vai mirstamais krekls?” Jā, arī manā prātā rosījās pārdomas, kas varētu būt attēlotā meitene, un ka romānā ir sava zināma daļa patiesības, ko varētu būt pieredzējusi autore pati, taču jāpiekrīt arī tiem viedokļiem, ka daudzi no padomju laikos dzīvojušajiem varētu vēstīt diezgan līdzīgus stāstus par konkrētiem tā laika dažādu gadu notikumiem. Un vēsts par “rūgto” pienu, kas bērnam varētu nodarīt sliktu, varētu būt tiklab patiesi teiktais, ka bērnam mātes piens nav vērtīgs, tas ir par “plānu” un kā tik vēl nav gadījies dzirdēt (mūsdienās visas šāda veida runas, paldies Dievam, lielākoties ir atspēkotas, pateicoties zīdīšanas speciālistiem), un tiklab kā metafora, ka mātei, kas savu bērnu nespēj pieņemt, nav vēlējusies, jūtas slikti mātes lomā, arī piens ir slikts... Protams, lasot par mātes pārdzīvojumiem pašas darbā un zinātnē, par pazemojumiem no apkārtējiem un līdz pat zināmai prāta aptumsībai, tik spilgti saaužas kopā gan dzīvē pieredzēti cilvēku prāta samezglojumi, gan pašas senču pieredze, ka ir skaidrs – lieli sirdsēsti noved gan pie dažādām kaitēm, gan pie vēlmes padarīt sev galu un ieslīgšanas apātijā, dzīves jēgas zaudējuma un citām sērgām. Turklāt par mediķiem, kam bija pieejamas arī zāles, dažādu stāstu dzirdēts ne jau mazums, tāpat kā par dažādiem nežēlīgiem mirkļiem, kas jāpiedzīvo ārstiem savās darba gaitās, un kā nu kurš tad ar tiem tiek galā – kurš kļūst par ciniķi, kurš sabrūk, bet kuram izdodas “izķepuroties” un saglabāt cilvēcību.

          Grāmata, kuru vērts izlasīt gan kā zināma veida mācībstundu, gan – īpaši šobrīd, pasaulē ritošo notikumu dēļ, - gan filmas skatīšanās sagatavošanas nolūkā (filma “Mātes piens” uzņemta pēc grāmatas motīviem...), lai apjaustu tiklab savas saknes, kā savas dzimtas sāpes, kuras saistītas ar konkrēto laikmetu, padomātu par savām attiecībām ar apkārtējiem, jo sevišķi vecākiem, un, iespējams, kā saka Bārbala Simsone, “paliek gandrīz fiziski jūtama smeldze, daži mūžīgi jautājumi un vēlme piezvanīt mammai”.