4.03.2023.

            Kā zināms, teātra mīļiem vislabākā dāvana ir biļetes uz izrādēm. Tā nu arī mūsu foršajā kompānijā sagadījās, ka viena draudzene uzdāvināja pārējām kopīgu gājienu uz teātri. Un pašā izrādes vakarā nosmējāmies, ka tai dāvināšanas brīdī šķitis, ka tas vēl tik tālu, un – še tev, tas “tālu” jau ir klāt! Bet kas gan var būt labāks par labā kompānijā (lasīt – ar kopīgiem “tarakāniem” apveltītā pulciņā...) pavadītu vakaru? Ja nu vienīgi regulāri tādi vakari... Un tā ir patiesi laba doma, kas būs jāatīsta...

            Dailes teātra izrāde - pēcnāves komēdija  “Pusnakts šovs ar Jūdu Iskariotu” mūs visas trīs aizveda pie visdažādākajām pārdomām, smieklu šaltīm, arī pa kādam neizpratnes pilnam galvas grozījienam, asarai acs kaktiņā vai sirds dziļumā, somā uzmeklētai papīra lapai un zīmulim dažu īpašu izteicienu piefiksēšanai, un, protams, dāvāja arī vajadzīgo enerģijas devu, ko allaž sniedz šīs kopīgās izklaides. Man kā cilvēkam, kas televīzijas šovus praktiski neskatās, mirkļiem prātā pazibēja doma – ak tad šitā tais šovos notiek! – lai gan nezinu jau, kas tur notiek...

            Šī nu reiz ir izrāde, kurai gatavojusies esmu vien tik daudz, ka izpētījusi aktieru sastāvu, bildes, un teātra mājaslapā publicētās skatītāju atsauksmes, kā arī uzklausījusi kādas kolēģes visnotaļ sajūsmināto viedokli pēc izrādes nolūkošanas rudens pusē, nolemjot, ka profesionāļu viedokļus šoreiz iepazīšu pēc skatīšanās. Atsaucoties izrādes teksta stilistikai, manā prātā radās apzīmējums – rēcīgi filozofisks gabals. Tā kā esmu vairāk tāds “puspagāns” (vienas no atsauksmju autorēm lietots jēdziens), bet ar visnotaļ lielu iecietību pret visdažādākajām ticības izpausmēm, tad varu gan saprast tos skatītājus, kas lugas tekstu uzskata pat par zaimojošu, gan arī tos, kas saka, ka labi izsmējušies un ļāvušies visa veida provokācijām ar dzirdēto vārdu. Un atzīstos, ka arī pati ļāvos no sirds, saskatot un saklausot visdažādākos toņus un pustoņus mūžsenajā stāstā par Dieva dēla gaitām. Iespējams, ķecerīgi, bet – jāpiekrīt domai, ka neviens jau īsti precīzi nevar nosaukt visas norises un pilnībā ierādīt to patiesību, kas izstāstīta Rakstos, turklāt jebkura vēsture tomēr ir ar subjektivitātes “piešprici”. Tādēļ arī nebrīnos par to, ka viens un tas pats tēls tiek atzīts gan par ļaunu, gan par labu, gluži kā ikviens no mums – vai nu tā būs, ka “sirds kā dimanta oliņa, neviena melnuma nav klāt”? Un vai tiešām sliktie darbi tik ļoti “nodzēš” labos, ka par tiem visi piemirst, tikko tas sliktais izdarīts? Un vai katrs no mums nav savu reizi kaut ko sliktu izdarījis, bet pēc tam – kā nu kurš, cits aizmirsis, cits vēlējies aizmirst, vēl cits izlicies, ka nekas “tāds” taču nav noticis, vai arī attaisnojis savu rīcību ar kādu vairāk vai mazāk ticamu argumentu?

            Interesanti, ka izrādes programmiņā lugas autors amerikāņu dramaturgs, aktieris un režisors Stīvens Adlijs Girgis izstāsta savu lugas tapšanas motīvu, turklāt jau uzreiz arī uzdodot dažus provokatīvus jautājumus, par kuriem domāt izrādes laikā un arī pēc tās.  Tāpat savi pārdomu graudi rodami gan Dailes teātra dramaturga Matīsa Gricmaņa, gan režisora Mārtiņa Eihes lappusītēs, kā arī tulkotājas Lailas Burānes un scenogrāfes Pamelas Butānes teiktajā, ko visu varam lasīt pirms un pēc izrādes, jo programmiņa gana bieza. Vēl tajā rodami arī pašu aktieru un Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Āzijas studiju nodaļas profesora un katoļu priestera Jāņa Priedes pārdomu mirkļi un skaidrojumi par dažādiem tēliem, to raksturiem un nozīmēm, tā kā papildmateriāls gana bagātīgs. Atzīšos, ka šādas “paplašinātas” programmiņu grāmatiņas man it sevišķi patīk, jo rosina dziļāk iepazīt tēlus, izrādes veidotāju redzējumu un attīstīt arī savu skatījumu pilnīgāk, jo, nenoliedzami, ir bijušas situācijas, kad īsti nevari “iebraukt” tajā, ko režisors, scenogrāfs vai kāds cits mums vēlējies pateikt, tad šāds materiāls varētu būt labs palīgs.

            Izrādes gaitā izmantotais paņēmiens, kad aktiera darbība tiek filmēta un rādīta skatītājiem uz lielā ekrāna, no vienas puses, man šķita kā aizgājušā pandēmijas laika provocēta iezīme, kad nevaram un reizē varam būt tuvu caur ekrānu, bet no otras puses – tā tik brīnišķīgi paspilgtināja tēlu izpausmes, dodot iespēju skatītājiem redzēt gan sīkākās mīmikas nianses, gan emociju atspulgus aktieru sejās, ka radīja īpašu pievienoto vērtību. Droši vien tā ir arī t.s. realitātes šovu iezīme, kad viss ar kameras aci tiek paspilgtināts, pietuvināts un sniegts skatītājam kā uz paplātes. Arī tāda mazliet kā dzeltenās preses klātbūtnes sajūta, jo zināms, ka šajā laikmetā privātās robežas – ko un cik daudz parādīt, atklāt apkārtējiem -, ir stipri izplūdušas, “visi par visiem zina visu” un “ja pats par sevi kaut ko nezini, paskaties internetā”.

            Scenogrāfijas vienkāršība un tai pašā laikā daudzveidīgās transformācijas iespējas rosināja iztēli, jo patiesībā taču mēs nezinām, kā izskatās ellē, šķīstītavā vai paradīzē, tie ir tādi savdabīgi tēli, iztēles augļi, un kāpēc gan lai mēs savu iztēli nepapildinātu arī ar šādiem tēliem, kurus redzējām uz skatuves. Bija visnotaļ interesanti brīžiem “pashēmot” līdzi, kas tad nu tagad tiks celts priekšā, ko nozīmēs tas vai cits veidojums uz skatuves.

            Feini tērpi (kostīmu māksliniece Rūta Kuplā), kas arī katram tēlam iedod to īpašo “smeķi” un horeogrāfija (horeogrāfe Anna Abalihina), kas atsvaidzina visu lielo runājamo, klausāmo un uztveramo pārdomu materiālu, jo dialogus tiešām brīžiem pat prasītos “patīt uz atpakaļ”, norādīts vienā no atsauksmēm, lai tos labāk “sagremotu”, tāpēc ikviens muzikālais mirklis un arī jauna tēla tērps ir kā svaiga gaisa malks visā šajā bagātīgajā vakarā.

            Var tikai apbrīnot aktierus, kam jāiejūtas vairākos tēlos, kā arī jāapgūst ne vien milzu teksta apjoms, bet vēl jāspēj tas norunāt varen ātri, kā to darīja Kaspara Dumbura atveidotais prokurors Jusefs Elfajumi. Brīžiem gan nācās stipri iespringt, lai uzklausītu visu teikto pilnībā, jo ātrruna šķita mazliet par strauju, bet, iespējams, tāds bija režisora uzstādījums. To gan atsvēra vijīgās kustības, koķetērija un citas izpausmes.

            Savukārt Ievas Segliņas atveidotā Māte Terēze bija īpaši brīnišķīga, reizē glābēja un laba darītāja, iespējams, arī kārdinātāja un pazudinātāja, provokatore un divkose, jo droši vien savās gaitās gan sastapusies ar labu un ļaunu, un brīžos, kad no diviem ļaunumiem jāizvēlas mazākais, varbūt tas ir bijis kompromiss ar savu sirdsapziņu, kāds ne gluži godīgs darījums vai norise – kas to lai zina? Un vai mēs, būdami Mātes Terēzes vietā, nerīkotos līdzīgi, ja no mūsu pieņemtiem lēmumiem būtu atkarīga kādu lielu mērķu sasniegšanas iespēja? Vai arī mēs būtu divējādās pārdomās par to, ko tad mums saka lielie dzīves skolotāji, un kā tas saskan ar viņu pašu darbiem un pasaules gaitās novērojamo? Un tik amizanti tie mirkļi ar dzirdes aparātiņu, komentāri it kā aizkadrā, koķetēšana ar prokuroru...

            Vēl īpašas simpātijas raisīja Jura Bartkeviča atveidotais Zigmunds Freids (kā draudzene sacīja – īsts omulīgs rūķis), radot tādu tiešām omulīga, par savu zinātni pārliecināta un argumentos balstīta zinātnieka praktiķa tēlu, pieminot gana daudzus literatūrā un dažādos lasītos avotos citētus psihologa paustus atzinumus, kas, gribas teikt, folklorizējušies – gan par tām bērnības traumām, gan par to mātes klātbūtni, klātesamību un visu ko citu. Jā, vai gan mēs zinām, kādu iespaidu uz cilvēku atstāj šīs agrīnās bērnības atmiņas, varbūt pat tiešām traumējošie notikumi, un kā tie izpaudīsies mūsu turpmākās gaitās?  

            Niklāva Kurpnieka Sātans, manuprāt, spējīgs apburt daudzas un daudzus, burtiski apvārdot un pamatot to, ka “velns jau nemaz nav tik melns, kā viņu mālē”, atspēkot viņam veltītos nomelnojumus un likt ielūkoties pašam savos dvēseles nostūros. Ilzes Ķuzules – Skrastiņas advokāte Fabiana Aziza Kaninghema – tik laba sava amata pratēja un  – arī advokāts savās zināšanās mēdz šaubīties, apmaldīties, arī viņam varētu būt gan simpātijas, gan antipātijas pret aizstāvamo vai kādu citu tiesas procesā iesaistīto personu. Tas lika aizdomāties par to, ka ikvienā profesijā ir visdažādākie mirkļi, un nav brīnums, ka aizstāvēdams savu klientu, advokāts ierauga kādu melnumu arī sevī.  Savukārt Ginta Grāveļa un Andra Buļa tēli, kas rosījās vasarīgajā paparžu un citu zaļumu “dobē”, bija īsti šarmētāji, stāsti, ko gribi, tik un tā šarms un pievilcība pirmā vietā, kas man lieku reizi atgādināja par ikviena mūsu izjūtu subjektīvismu situācijās, kad kāds personāžs pat tikai vizuāli vai ar savu rīcību iedvesis mums simpātijas vai antipātijas, tad nu tāds arī veidosies viedoklis par viņu.

            Tā varētu stāstīt par ikvienu vēl un vēl, bet tas nav izstāstāms, tas ir tiešām skatāms un pārdomājams pašiem, tikai jābūt gataviem uz savām šaubām, aizdomām un pārdomām, kuras paspilgtinās ikviens no aktieriem, kas pulcējušies šai šovā, un kurā nevaru izcelt kādu vienu, jo tikai  visi kopā viņi to padarīja tik atraktīvu un vienlaikus nopietnu, ka gribas domāt vēl un arī ieteikt citiem. Iespējams, jaunieši varētu īpaši fanot par runas veidu un mūziku, kādam svarīgākais būtu tērpi, savukārt citam teksts rosinātu aizdomāties par lietām, ko allaž šķitis pazīstam un zinām, bet pārdomu mirkļos tomēr šaubījies – vai tā patiesi ir? Tad nu tagad, kad savas pārdomas “norakstītas nost”, pievērsīšos profesionāļu viedokļu iepazīšanai, kas vienkopus lasāmas iekš Dailes teātra mājaslapas.

             P.S. Interesanti, ka, uzlūkojot izrādes programmiņu, man acu priekšā atausa izrādes “Sarkanais un melnais” pēdējais mirklis, kur Žiljēna galva paliek Matildes de la Molas rokās, un domās saaudās kopā mūžīgie stāsti par mīlu un naidu, par mīlestības spēku un to, ko esam gatavi darīt mīlestības dēļ, jo gan Stendāla darbs, gan arī Bībele, gan daudzi citi pasaulē labi zināmi rakstu darbi taču runā par vienu – par mīlestību...